Sveika, māmiņ! Ilgi nespēju izlemt, vai rakstīt Tev vai ne. Beidzot tomēr vairs nespēju klusēt, jo nav neviena cita, ar ko parunāt.
Sveika, māmiņ!
Ilgi nespēju izlemt, vai rakstīt Tev vai ne. Beidzot tomēr vairs nespēju klusēt, jo nav neviena cita, ar ko parunāt. Šorīt man atkal uz skolu līdzi vilkās Valda – klasesbiedrene, ar kuru es dzīvoju vienās kāpnēs. Man nekas nebūtu pretī, ja kāda meitene gribētu ar mani draudzēties, bet šis nav tas gadījums. Es zinu, ka viņai palūgts mani uzmanīt. Riebīgi. Varbūt māmuķītis (Tu taču atceries, ka tā es saucu vecomāti) pat šokolādi vai konfektes nopirka, lai šī kā ēna neatkāptos no manis. Izliekas gan tāda vienkārša un draudzīga, pat cenšas kaut ko stāstīt vai jautāt. Bet mani nav tik vienkārši «nozvejot»! Es eju sabozusies līdz pat skolai, lai neiedomājas nezin ko. Skolā iejūku starp citiem bērniem, un man vairs nav stulbās šokolādes izjūtas. Vai Tev arī bija tādas pašas nelaimes kā man, vai Tev tomēr uzticējās?
Īsu brīdi aizsapņojos, cenšoties iztēloties Tavus skolas gadus, kad atskan Mairas Ceplītes (tā ir mūsu «latenes» «učene») jautājums: «Jolanta, vai tu esi jau pabeigusi?»
Stulbi skatos viņai virsū un pirmajā mirklī pat neaptveru, ko no manis grib. Protams, citi raksta domrakstu par brīvdienām. Traks var palikt – ko lai es par tām rakstu? Vai to, ka visu vasaru biju nepaklausīga un slikta? To es nevaru rakstīt, jo tā par mani domā tikai māmuķītis. Vai lai rakstu, ka visu vasaru pavadīju uz lauka un pļavā? To taču iespējams pateikt vienā teikumā. Ralfs vai Mareks varētu par šo tēmu uzrakstīt fantastisku apcerējumu, bet man nekad nav izdevušies sapņojumi par zaļiem sienāžiem vai rūsganām smilgām.
Laikam šoreiz būs jābeidz, jo skolotāja jau vāc burtnīcas. Ak, manējā atkal būs tukša, jo es taču nevaru iesniegt vēstuli, kas domāta Tev.
Atā!
Tava nepaklausīgā meita Egle
