Septembris – mēnesis, kad skolas bērni atgriežas savos solos, lai ķertos pie grāmatām un burtnīcām, gūstot jaunas zināšanas. Jēkabs Dravnieks – latviešu skolotājs, enciklopēdists, grāmatizdevējs un leksikogrāfs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs – ir teicis: “Tikai ar pamatīgu izglītību mēs varam tikt pie godīgas turības.”
Jēkabs Dravnieks dzimis 23. septembrī Pāpiņa muižas (tagad Bilskas pag.) Lejas Dravniekos, vēlāk ģimene pārcēlusies uz Lībiešu mazmuižu Ērģemes pusē. Desmit gadu vecumā zēns sācis mācības Brentu muižas pagasta skolā, bijis viens no labākajiem klasē. Nākamajā ziemā mācījies Ērģemes draudzes skolā, kaislīgi nodevies mācībām un grāmatu lasīšanai. Tomēr veselības problēmu dēļ izglītību pārtraucis. Atsācis mācīties toreiz Ērģemē ierīkotā vasaras skolā, kur mācības notikušas latviešu valodā. No 1872. līdz 1876. gadam apmeklējis Valkas apriņķa skolu ar vācu mācību valodu. Šajā laikā no vācu valodas iztulkojis stāstiņu “Mīlestības alga”, kas vēlāk arī izdots. Trūcīgo apstākļu dēļ iet ģimnāzijā nav varējis. Atradis darbu pie kāda tirgotāja Valkā, tomēr sapratis, ka tas nav domāts viņam. Mācības turpinājis Tērbatas Skolotāju seminārā, pēc tā beigšanas vairākus gadus strādājis par skolotāju. Sarakstījis brošūru “Paidagoģiska balss skolotājiem un tādiem, kam skola rūp”, kas zināmā mērā veicinājusi latviešu nacionālās pedagoģiskās domas attīstību. Uzsvēris, ka skolas uzdevums ir bērnus vispirms sagatavot dzīvei, un īpašu uzmanību pievērsis dzimtās valodas apguvei skolās. Pedagoģija bijusi viņa aicinājums, tomēr pastāvošās skolu sistēmas kritizēšanas dēļ skolotāja darbu vairs nav varējis strādāt.
Jēkabs Dravnieks darbojies arī kā grāmatu izdevējs. Viņa apgādā iznākušas ap sešdesmit grāmatas: Blaumaņa stāstu krājums “Pie skalu uguns”, Šekspīra lugas “Hamlets” pirmais izdevums latviešu valodā atsevišķā grāmatā. Izdevis arī latviešu tautas pasakas, tautasdziesmas, aizsācis enciklopēdiju izdošanu. Viņam pieder ideja par Konversācijas vārdnīcu latviešu valodā. Tās pirmā burtnīca iznākusi 1891. gadā. Diemžēl vārdnīca netika pabeigta, jo Dravnieka apgāds bankrotējis.
Turpmākajos dzīves gados viņš pievērsies vārdnīcu veidošanai. 28 gadu vecumā iznākusi pirmā svešvārdu vārdnīca. Četrdesmit gadu laikā katru otro gadu izdota kāda vārdnīca. Dravnieka devums leksikogrāfijā radījis pamatu tālākiem pētījumiem. Viņa sastādītās vārdnīcas laikā līdz Otrajam pasaules karam nodrošinājušas labu iespēju apgūt krievu, vācu un angļu valodu.
Viņam pieder vārdi: “Mums būs būt čakliem un rosīgiem kā bitēm, mums neatlaidīgi, intensīvi un ražīgi jāstrādā – tad mums nekā netrūks.”
Jau pirms 93 gadiem – 1921. gadā “Latvijas Vēstnesī” – valodnieks Dravnieks īsi, skaidri un saprotami rakstījis par salikteņu noderīgumu latviešu valodā: “Pēdējā laikā var novērot tieksmi lietot vienmēr jo vairāk salikteņu līdz šim parasto divu vārdu vietā. Tā mēs senāk teicām: gāju putni, skatu logs, peldu vieta, pievedu dzelzsceļš, izvedu muita, bet tagad vairāk parasts lietot: gājputni, gājzvaigznes, skatlogs, peldvieta, skatkarte, peldviesi, peldnodoklis, zīmognodoklis, izvedmuita, mājlopi, mājputni, mežputni. Parādījušies presē pat tādi salikteņi kā zemnieksavienība, ierēdņalgas, pasažieŗtarifs. Šī tieksme izskaidrojama ar vēlēšanos izteikties ne vien īsi, bet arī skaidri un saprotami. Lieta tā, ka, salikteņa vietā divus vārdus lietojot, bieži var celties pārpratumi. Ja mēs sakām: jūŗmalā maksā lielu peldu nodokli, tad gan neviens nevar šaubīties, ka liels attiecas uz nodokli, bet tik vienkārša tā lieta nav daudzos citos gadījumos; piemēram: veco ierēdņu algu izmaksāšana turpinās katru dienu, jauno pasažieŗu tarifu ievedīs ar 1. janvāri. Šādos gadījumos dažkārt nevar zināt, vai īpašības vārds zīmējas uz pirmo vai otro lietas vārdu, vai domāti piem., jaunie pasažieŗi vai jaunais tarifs; bet nekādu šaubu nevar būt, lietojot salikteni pasažiertarifs.
Attiecībā uz vienu nesen “Latv. Vēstnesī” iespiesto rakstu par svešvārdu izskaušanu man piesūtīts aizrādījums, ka bez vārda eksports mēs taču nevarēšot iztikt, jo kā tad teikšot eksporta osta (izvedamā osta?). Varētu jau teikt arī izveduma osta, bet daudz īsāki un skaidrāki iznāk, ja lietojam izvedosta (tāpat kā izvedmuita). Vārdi eksports un imports mums nav vajadzīgi.”
Pirmā publikācija – dzejolis laikrakstā
Aktrise un dzejniece Biruta Skujeniece dzimusi 1888. gada 21. septembrī Jelgavā, Katoļu ielā, dzejnieka Eduarda Skujenieka un pirmās profesionālās latviešu teātra kritiķes, Ādolfa Alunāna māsas, Luīzes Skujenieces ģimenē. Pavisam ģimenē bija četri bērni. Biruta gājusi Āgenskalna Latviešu biedrības meiteņu skolā, mācības turpināja Ķeniņa meiteņu ģimnāzijā Rīgā. Pēc tēva pašnāvības 1897. gadā sāka piedalīties Alunāna teātra izrādēs. Sešpadsmit gadu vecumā jau spēlēja lielas lomas. 1905. gada revolūcijas laikā kļuva ārkārtīgi populāra, deklamējot Raiņa un Aspazijas dzeju. Šajā laikā iepazinusies ar abiem dzejniekiem, un viņu draudzība bijusi patiesi cieša, ne velti savam vienīgajam dēlam Biruta deva vārdu Rainis. Pirmā publikācija – dzejolis “Dziesma apklususi” laikrakstā “Rīgas Apskats” 1908. gadā. Bija precējusies ar Rīgas policijas prefektu Jāni Dambekalnu no kuģu īpašnieku Dambekalnu dzimtas. Laulībā piedzima dēls.
No 1907. līdz 1909. gadam studējusi Filharmoniskās biedrības skolā Maskavā. Atgriezusies Rīgā rīkoja deklamāciju vakarus un vadīja Raiņa kluba dramatisko sekciju. Iepazinās ar Jāni Sudrabkalnu, kas viņai veltīja vairākus dzejoļu ciklus. No 1912. līdz 1914. studēja dramatiskās mākslas augstskolā Berlīnē. Spēlēja Rīgas Latviešu teātrī. Nodibinājusi un kādu laiku vadījusi “Intīmo teātri”. 1925. gadā izdeva savu vienīgo dzejoļu krājumu “Staru spārni pār dūmainu upurtrauku”. Tajā pašā gadā sākusi studēt tēlniecību un glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā.
Taču īpašu lomu Biruta Skujeniece nospēlēja Jāņa Sudrabkalna dzīvē. Dzejnieks iemīlējās viņā kādā no dzejas deklamāciju vakariem 1916. gadā, ilgāku laiku turpināja slepeni mīlēt un rakstīt viņai vēstules, nespēdams saņemties un tās nosūtīt. Sudrabkalns, protams, nepazina Birutu, viņa viņam bija kā zvaigzne debesīs – Biruta Neizteicamā, Biruta Mirdzošā, Biruta Zvaigžņainā, Biruta Brīnišķā… Kad saņemas Birutu uzrunāt, viņa atbild, ka grib būt viņa mūza un iedvesmotāja. 1920. gada 8. janvārī tika publicēts dzejoļu cikls Klodijai, kurā Sudrabkalns izlicis visu savu sirdi. Birutai tas glaimo, un kādu laiku viņa pielaiž dzejnieku tuvāk. Sudrabkalna laime ilgst apmēram gadu, jo Ziemassvētku priekšvakarā Biruta pieliek punktu viņu attiecībām. Vēlāk cits aiz cita parādās Sudrabkalna izcilie dzejas krājumi un smalkās recenzijas par teātri, mūziku, mākslu.
1931. gada 8. augustā, kopā ar māsu braucot no simfoniskā koncerta, Biruta Skujeniece iet bojā vilciena katastrofā. Uz viņas bērēm Sudrabkalns neesot gājis, toties noīrējis gultas rakstnieka Ādolfa Talča vasarnīcā, kas atradās iepretim katastrofas vietai, un dienām ilgi tajā vēries. 1988. gadā apgāds “Liesma” izdeva Skujenieces dzejas krājumu “Pusnakts vilcieni”.
Rakstniece Benita Veisberga dzimusi skolotāja ģimenē. Tēvs Arturs Veisbergs – Latvijas Tautas universitātes Jelgavas nodaļas vadītājs un Hercoga Pētera ģimnāzijas kosmogrāfijas un matemātikas skolotājs, ģimnāzijas direktors. Benita mācījusies Jelgavas pilsētas 3. pamatskolā. Kad ģimene devusies bēgļu gaitās, meitene pabeigusi ģimnāzijas kursu Eslingenes bēgļu nometnes skolā. Mācījusies vienā klasē ar rakstnieku un gleznotāju Tālivaldi Ķiķauku. Vēlāk studējusi mākslas vēsturi un literatūru Minesotas Universitātē. Pēc apprecēšanās ar gleznotāju Ervīnu Antonu (saukts par Eri) nopietni pievērsusies literatūrai. 1956. gadā pirmā publikācija – tēlojums “Ar Oldzīti” žurnālā “Jaunā Gaita” ar pseidonīmu Benita Nita. Īsprozu un dzeju publicējusi trimdas izdevumos “Laikmets”, “Jaunā Gaita”, “Latvija Amerikā”, “Tilts”, “Laiks”, “Treji Vārti”, “LaRAs Lapa”, “Karogs”, “Austrālijas Latvietis”. Kopš 20. gadsimta 50. gadu beigām piedalījās literāros sarīkojumos, Jaunatnes dienās, Dziesmu svētku Rakstnieku cēlienos ASV un Kanādā. Publicējusi dažādas apceres par mākslu periodiskajos izdevumos “Ceļa Zīmes”, “Jaunā Gaita” un citos. 1968. gadā iznāk romāns “Es, tavs maigais jērs”.
“Benita Veisberga apbalvota ar ļoti izcilām raksturotājas spējām. Viņai vajag pavisam maz, lai uzvilktu dažādu cilvēku portretus ar izteiksmīgiem vaibstiem likteņa lemtās dzīves fonā. Veisbergas romānu var saukt arī par 175 lappušu garu “iekšējo monologu”, kurā nepārtrauktā plūsmā slīd garām domas, pārdomas, iedomas. Izjūtas, vērojumi, atmiņas, visādas liktenīgas nojautas, rotaļāšanās ar pašnāvības nodomu. Tas ir plašs dvēseles stāsts. Domājams, grodas fābulas un stingra sižeta trūkums daudzus lasītājus, kas nav pieraduši pie “antiromāna” manierēm, šis dvēseles stāsts sākumā atstās vēsus. Bet, ja pēc tam kaut cik būs pamodināta interese, ja radīsies cenšanās nopietnāk lejusties, nāksies beidzot atzīt, ka Benitas Veisbergas romāns “Es, tavs maigais jērs” ir pat ļoti valdzinošs, ļoti svaigs darbs. Katrā ziņā romāna autore ir ļoti redzīga, ļoti dzirdīga rakstniece, viņa spēj uztvert un atklāt pat brīnum sīkas nianses izjūtās un pārdzīvojumos.” (Jānis Rudzītis, 1968)
Viena no pirmajām ieraksta skaņuplates
Cilvēkiem, kuri iecienījuši 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā izdotās skaņuplates, noteikti nav svešs dziedātājas un aktrises Lizete Iesmiņas-Mihelsones vārds. Viņa dzimusi 1872. gada 23. septembrī, beigusi Jelgavas elementārskolu, mācījusies meiteņu skolā. 15 gadu vecumā Lizete sāka dziedāt Jelgavas baznīcas korī, 1889. gadā Jelgavas Latviešu biedrības teātrī, pēc tam Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Lizete Iesmiņa-Mihelsone bija viena no pirmajām dziedātājām, kas veica skaņuplašu ierakstus, piedaloties tajos jau no 1903. gada. Viņas balss diapazons bija soprāns. Viņas aktrises un soprāna karjera ilga gandrīz 30 gadu. Vīrs – izcilais aktieris Aleksandrs Mihelsons, aktrises Bertas Rūmnieces brālis.
1936. gada “Latviešu konversācijas vārdnīcā” A.Bērziņš par Lizeti raksta: “Dzimusi Lielbērzes Rāšu mājās kā namdara meita. Vecāki drīz pārgāja dzīvot Jelgavā, kur Mihelsone nobeidza Jelgavas elementārskolu (1885) un iestājās meiteņu skolā, ko tomēr nepaguva nobeigt tēva nāves dēļ. 15 gadu vecumā viņa iesāka dziedāt Jelgavas baznīcas korī, bet 17 gadu vecumā jau tēloja atbildīgas lomas Jelgavas latviešu teātrī. 1895 Rīgas latviešu teātra vadība uzaicināja viņu trupā par pastāvīgu darbinieci. Rīgā Mihelsone mācījās skatuves mākslu pie turienes ievērojamākiem aktieriem un režisoriem, bet dziedāšanā papildinājās pie dziedāšanas skolotājas Millera kundzes.”
No 1895. līdz 1918. gadam Mihelsone darbojās Rīgas latviešu teātrī, no 1919. līdz 1922. gadam – Latvijas Nacionālajā teātrī, bet 1923. gadā slimības dēļ bij spiesta aiziet no skatuves. Latviešu teātrī tēloja galvenokārt subretes lomas: “Čigānu baronā”, “Bokačo”, “Donā Cēzarā”, “Korneviļas zvanos”, “Undīnē”, “Carā un namdarī”, “Burvju strēlniekā”. Tēloja arī daudz lomu latviešu autoru darbos, viena no viņas labākajām lomām bija Antonija “Skroderdienās Silmačos”.
Ģederts Ramans bija latviešu komponists, pasniedzējs un skaņu režisors. Viņam tālākajā mūžā bija lemts kļūt par vienu no pazīstamākajiem Latvijas PSR laika simfoniķiem un latviešu estrādes mūzikas aizsācējiem vēl pirms Raimonda Paula.
Dzimis 1927. gada 8. septembrī Jelgavā, tēvs Ģederts Ramans bija ģeogrāfs, Latvijas Valsts universitātes profesors, māte Nellija – vecmāte. Deviņu gadu vecumā iestājies Daugavpils mūzikas skolā, kur mācījies pie tautasdziesmu apdarinātāja un komponista Alfrēda Feila. Pēc Otrā pasaules kara Saulainē mācījies lauksaimniecību, turpat apgūstot klarnetes un akordeona spēlēšanu, tur arī nodibinājis kapelu – kopā ar pieciem citiem zēniem spēlējuši sarīkojumos un kāzās. Absolvējis skolu, iegūstot agronoma specialitāti. Iestājies Latvijas Valsts universitātē meteorologos, tomēr “klusībā mani vilināja arī konservatorija”. Sācis ar akordeona apgūšanu Rīgas 1. mūzikas skolā, gadu vēlāk sāka apgūt kordiriģēšanu “mediņos”, kur skolotājs un komponists Jānis Līcītis viņam ieteicis pamēģināt kompozīciju. “Mediņus” Ramans nepabeidza, 1950. gadā iestājās konservatorijā, kur mācījās pie Ādolfa Skultes. Studiju laikā Latvijas Radio mākslinieciskais vadītājs Jānis Ivanovs uzaicināja viņu strādāt par skaņu režisoru. Tur strādājis līdz 1955. gadam kopā ar komponistu un estrādes orķestra vadītāju Ringoldu Ori un nonācis tolaik populārās un pieprasītās džeza mūzikas varā. Kā atzīmē muzikologi, estrādes mūziku Ramans gan nevērtējis diez ko augstu, taču viņš atsaucās uz aicinājumu jaunajiem komponistiem radīt oriģinālrepertuāru estrādes ansambļu vajadzībām. Ramana dziesmas dziedāja Edgars Zveja, Mirdza Kalniņa, Laima Sproģe, Ojārs Grīnbergs, Margarita Vilcāne. Viena no publikai pazīstamākajām droši vien būs Vilcānes dziedātā “Man šodien astoņpadsmit gadu”.
1955. gadā, gadu pēc Latvijas Televīzijas dibināšanas, Ramans no radio pārceļas uz televīzijas Āgenskalna studiju, kur galvenā skaņu režisora amatā nostrādājis līdz 1968. gadam. Paralēli darbam televīzijā no 1961. gada (pēc paša atmiņām, citos avotos – no 1965. gada) strādājis par kompozīcijas pasniedzēju Dārziņa mūzikas skolā, no 1973. gada par pasniedzēju konservatorijā. 1968. gadā ievēlēts par Latvijas PSR Komponistu savienības valdes priekšsēdētāju, amatā nomainot Marģeri Zariņu. Šai amatā atkārtoti ievēlēts vēl trīs reizes, līdz pat 1984. gadam. Orests Silabriedis žurnālā “Mūzikas Saule” raksta: “Daudzi kā vienu no Ramana būtiskākajiem ieguldījumiem mūzikas dzīves organizēšanā atzīst Mūzikas dienu iedibināšanu [1970]. gadu otrajā pusē. “Tas sākās Kuldīgā, turpinājās citviet Latvijā, katru pavasari arvien lepnāk, no vienas dienas uz divām dienām, ar nakšņošanu un jaundarbu rakstīšanu,” atceras Oļģerts Grāvītis. Pasākumos piedalījās Nacionālais simfoniskais orķestris, operas solisti, daudz skanēja kamermūzika.”
Septembrī Jelgavā dzimis arī mākslinieks, gleznotājs, pedagogs, ugunsdzēsējs Aleksandrs Strekāvins. 1910. gadā beidzis Kazaņas mākslas skolu, mācījies Rīgas pilsētas mākslas skolā, 1912. gadā papildinājies pie Jāņa Valtera Drēzdenē. Pēc viņa meta darināts piemineklis Brīvības cīņu dalībniekiem Jelgavā, Meža kapos (atklāts 1922. gadā). Sarakstījis piezīmes par seno Jelgavu, tās ilustrējis ar tušas zīmējumiem, akvareļiem (20. gadsimta 50. gados). Strādājis par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju Jelgavā – Aleksandra skolā, E.Kleinbergas sieviešu ģimnāzijā, J.Priedes sieviešu ģimnāzijā, reālskolā, Jelgavas Valsts ģimnāzijā (1919–1944). Jau no 1911. gada darbojies Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā Jelgavā. Sākot ar 1922. gadu, bijis žurnāla “Ugunsdzēsējs” līdzdirektors.
1944. gadā Jelgavas kaujās mākslinieks ar kundzi Valēriju zaudēja mājokli un bija spiests apmesties Rendā. Kad 1958. gadā Strekāvini atgriezās Jelgavā, tā bija pilnībā mainījusies – no drupām auga pavisam cita pilsēta. Iespējams, tieši tas pamudināja Strekāvinu pierakstīt savas atmiņas par zudušo dzimto pilsētu, apzinoties sevi kā vienu no pēdējiem tās lieciniekiem.
Viktora Hausmaņa grāmatā “Jelgavas teātris” atrodam šādas rindas: “Un tad – brīnišķi jaukās operešu izrādes, kurās staroja mīlestība, smeldze un neviltota jautrība, ko nereti papildināja dejojošu jauniešu grupiņa. Centrā bieži vien bija aktīva un starojoša meitene ar sarkaniem zābakiem kājās – Alma Kūmiņa.” Šī atraktīvā meitene dzimusi 8. septembrī Lietuvā un teātra mīļiem bija zināma kā aktrise, režisore, skatuves kustību konsultante, dejotāja. Jelgavas Latviešu teātrī (1927–1944) iestudējusi dejas operešu uzvedumiem, mācījusi ritmoplastiku Jelgavas teātra studijā. Viņas audzēkne bijusi arī aktrise Elza Radziņa. Vācijā darbojusies Memingenas un Fišbahas bēgļu nometņu teātros un vadījusi savu dejas studiju. 1950. gadā pārcēlās uz ASV, kur Klīvlendā darbojās tautisko deju grupā un pavadīja koncertos dziedātājas. 1953. gadā ieradās Fondulakā, kur darbojās par režisori un aktrisi latviešu aktieru kopā.
Septembrī dzimis arī grāmatizdevējs, tulkotājs, aktieris un dziedātājs Jānis Brigaders, ārsts, medicīnas doktors Roberts fon Tilings, etnogrāfe, rokdarbniece, pedagoģe, grāmatu autore Ilga Madre, publicists, diriģents un komponists Jānis Straume, dzejnieks, tulkotājs, žurnālists Mārtiņš Lapa, mežsaimniecības speciālists mežzinātņu doktors Broņislavs Rokjānis, dzejnieks, tulkotājs, dramaturgs, valsts pārvaldes un sabiedriskais darbinieks Rainis, dzejnieks, tulkotājs, dramaturgs Valdis Grēviņš, dzejniece Rita Gāle un daudzi, daudzi citi.
