Saulainās rudens dienās pilsētā vairāk jūtama mākslas elpa.
Saulainās rudens dienās pilsētā vairāk jūtama mākslas elpa. Līdztekus vecmeistara Ģedertam Eliasa darbiem Vēstures un mākslas muzejā izstādē Pārlielupes bibliotēkā, kurai dots zīmīgs nosaukums – «Aspiration»* un kas atvērta līdz pat decembrim, varam iepazīties ar cita mūsu novadnieka Raimonda Līcīša veikumu. Tās ir vairāk nekā 20 kompozīcijas, kas atspoguļo autora daudzveidīgo mūža gājumu un savdabīgu pasaules redzējumu.
Raimonds Līcītis dzimis 1948. gadā Rīgā, bet nu jau gandrīz divdesmit gadu savas dienas vada harmoniskā ritumā – lauku mājās Vilcē.
Laika gaitā R.Līcīša māksla jūtami mainījusies. Beidzis J.Rozentāla Mākslas skolu, jaunībā viņš gleznoja reālistiskā manierē, bet pēdējos 15 gadus arvien vairāk tuvojies impresionismam raksturīgam izteiksmes veidam.
Mākslinieka māte Lūcija Līcīte savulaik man stāstīja, ka zīmēt Raimondam paticis jau kopš bērnības – kā tik dabūjis papīru, tūlīt sācis aizrautīgi zīmēt. Pats autors nesen rādīja savus pirmos gleznojumus – Rīgas rūpniecisko rajonu ainavas, piebilstot, ka tolaik, kā jau vairums jauniešu, bijis meklētājs.
Lai izrautos no drūmās padomju laiku ikdienas un paplašinātu savu redzesloku, šāda tipa cilvēki labprāt iesaistījās dažādās ekspedīcijās, kur, nebūdami zinātnieki, izrādījās gana noderīgi (starp citu, kopā ar ģeologiem ekspedīcijās devās pat ievērojamais krievu rakstnieks Nobela prēmijas laureāts Josifs Brodskis). Tā 1976. gadā kādas ģeologu ekspedīcijas sastāvā mēs kopā ar Raimondu un viņa līgavu Ināru Reini bijām Čukotkā, netālu no Aļaskas. Tas bija vasarā – laikā, kad tur cauru diennakti ir gaišs. Turklāt saule tuvu horizontam, un tas rada savdabīgu apgaismojumu, kuru Raimonds, vienlaikus gan gleznojot, gan piedaloties ekspedīcijas darbā, spēja atainot savās tundras ainavās un pat līgavas portretos.
Pēc atgriešanās no pētījumiem viens no ekspedīcijas vadītājiem Ilmārs Roze uzaicināja Raimondu uz savām lauku mājām. Tur mākslinieks aizrautīgi gleznoja Zemgales dabu, šīs mājas ar iekoptajiem dārziem.
Neilgi pēc tam, kad Rīgā tika sarīkota R.Līcīša personālizstāde, mākslinieks nāca pie slēdziena, ka Zemgale ir īstā vieta, kur gūt radošas ierosmes.
Astoņdesmitajos gados R.Līcītis nopirka Vinķīlu mājas Vilces pagastā un kopā ar dzīvesbiedri tur dzīvo vēl joprojām. Mājas atrodas Rukuizes upītes krastā, tām apkārt ir skaists dārzs, pļavas, strauti, kur mīt bebri, visu pavasari svilpo strazdi, pogo lakstīgalas, kūko dzeguzes, reizēm uz dzīvi apmetas pat gulbji… Pilsētniekam Vinķīlu gaiss šķiet dziedējošs, tāpēc katru vasaru pie mākslinieka ciemojas viņa draugi – bijušie ekspedīciju kolēģi.
Gan R.Līcīša mākslu, gan dzīvesveidu ietekmējusi interese par Austrumu filosofiju. Agri no rīta mākslinieks basām kājām skrien pamatīgus maršrutus, peldas Rukuizē, vienalga, ziema vai vasara.
R.Līcīša gleznās jaušams tāds kā maģisks spēks, neparasta apgarotība. Reiz autors man uzdāvināja savu «Dzīvības koku». Bieži stāvu pie šīs gleznas, un, to vērojot, redzu visu savu dzīvi. Sausie zari ir mani tuvinieki un dārgie cilvēki viņā saulē, bet galotne, kas vēl zaļo, – bērni un mazbērni.
Diemžēl mākslinieku pašlaik nomāc finansiālas grūtības. Jānokārto formalitātes, lai privatizētu gruntsgabalu pie Rukuizes upes, kas prasa vilcēnieša rocībai pārāk prāvus līdzekļus. Tādēļ jāpārdod savas gleznas. Taču nav noslēpums – mūsu laikos mākslas darbiem nav viegli atrast pircējus. Kā nu prazdami, šādā veidā mākslinieku atbalsta draugi un tuvi cilvēki. R.Līcīša gleznas ceļojušas pat uz Vāciju un Zviedriju. Aplūkojot izstādi, aicinu tās iegādāties arī jelgavniekus.
—
*Angļu val. – tiecība
