Diāna Pavlovska: “Covid-19 pandēmija jelgavnieku vēlēšanos laulāties nav mazinājusi”
No vēstures zināms, ka 1921. gada 18. februārī Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja likumu “Par civilstāvokļa aktu reģistrāciju”. Pēc Šveices parauga Latvijā atbildību par dzimtsarakstu reģistrāciju uzņēmās valsts. Līdz tam iedzīvotāju svarīgākos dzīves datus – dzimšanu, laulību un nāvi – dokumentēja vienīgi baznīcās.
Kaut arī pandēmijas apstākļos šī notikuma atzīmēšanā svinīgi pasākumi izpalika, 1. septembrī, tieši simts gadu pēc Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļas izveidošanas, ar mārtiņrožu pušķiem pie pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa devās sešas Jelgavas valstspilsētas Dzimtsarakstu nodaļas darbinieces. “Mēs Jelgavā taču esam priviliģētā stāvoklī, jo mums ir Čakstes piemineklis,” teic Jelgavas valstspilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Diāna Pavlovska. “Ziņas” lūdza viņu pastāstīt, kā klājas Dzimtsarakstu nodaļai mūsdienās.
– Bieži vien ļaužu priekšstatos Dzimtsarakstu nodaļa pirmkārt saistās ar laulību reģistrāciju. Kā mūsdienās Jelgavā precas? Covid-19 krīze ir jūtama arī šajā dzīves jomā?
Skaitlisku izmaiņu nav. 2019. gada astoņos mēnešos Jelgavā tika reģistrētas 366 laulības, 2020. gada astoņos mēnešos – 356, bet šogad astoņos mēnešos – jau 326.
Ja laulību ceremonija notiek mūsu Dzimtsarakstu nodaļas zālē un visi klātesošie ir vakcinēti, tad viesu skaitam nav ierobežojumu. Ja kaut viens no ceremonijas dalībniekiem nav vakcinēts, visiem ir jābūt ar sejas maskām. Pērn par epidemioloģiskajiem ierobežojumiem daudzi bija ļoti sašutuši, šogad pandēmijas apstākļos cilvēki, šķiet, ir nomierinājušies un dzīvē vairāk atrod pozitīvo. Cilvēkiem ir sakārtojušās prioritātes.
– Vai Jelgavā daudz ir jaukto laulību?
Grūti pateikt. Robežas ir vaļā, un salīdzinoši arvien vairāk laulību reģistrē ārzemnieki. Taču laulības reģistrācija notiek valsts valodā. Ja saprotam, ka viens no cilvēkiem, kuri reģistrē laulību, latviski nesaprot, tad viņiem pašiem ir jānodrošina tulks. Mums jābūt pārliecinātiem, ka cilvēki, kuri reģistrē laulību, saprot, par ko viņi parakstās. Visbiežāk rodas nepieciešamība pēc tulka krievu un angļu valodā. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieks sazinās ar personu krievu valodā, tostarp telefoniski atbild, paskaidro vajadzīgo. Bet likums prasa, ka laulību reģistrācijai jānotiek valsts – latviešu valodā. Gadās, ka arī kāds Latvijas Republikas pilsonis atnāk un teic, ka vēlas, lai es ar viņu runāju krieviski. Tad es nekautrējos teikt: “Ja jūs esat Latvijas pilsonis un es Latvijas pilsone, kur ir problēma, ka mēs nevaram runāt valsts valodā!?” Šķiet gan, ka mēs arvien vairāk kļūstam kosmopolīti. Kas ir tīrs latvietis? Vai kāds tāds maz ir? Ja skatos kaut vai savus senčus – tur ir gan vācieši, gan poļi. Ir dzimtene, piederība pie latviešu kultūras.
– Cik nopietni pret laulībām attiecas jaunie pāri? Tas gan bija padomju laikos un ne Jelgavā, bet Rīgā, – atceros, avīzē “Padomju Jaunatne” bija raksts par to, ka daudzi no tiem, kas piesakās laulāties, uz laulību ceremoniju neatnāk.
Arī mūsu nodaļā ir bijuši gadījumi, kad uz laulības reģistrāciju pāris neierodas un arī nedod ziņu, ka nebūs. Taču tā ir reti.– Cik no laulībām notiek dievnamos?
Mazāk par desmit procentiem. Šogad astoņos mēnešos no 356 laulībām – 27. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki taču ir saistīti ar pašiem svarīgākajiem dzīves notikumiem – dzimšana, laulības un miršana.
– Dzimtsarakstu nodaļu ziņā ir arī vārda vai uzvārda maiņa. Kāpēc cilvēki tos maina?
Tādi gadījumi Jelgavā ik gadu ir apmēram piecdesmit. Lielākoties uzvārdus maina sievietes, kas šķīrušas laulību, kad bērni bija mazi. Kad bērni izauguši, dažkārt viņas vēlas atgriezties savā pirmslaulību uzvārdā. Gadās arī, ka cilvēks maina uzvārdu, jo uzskata, ka tas nav labskanīgs vai nenes veiksmi.
Saistībā ar vārdiem un uzvārdiem pielaidīgākas ir kļuvušas likuma normas attiecībā uz sieviešu uzvārdu galotnēm -e vai -a. Ja vīrs ir Skudris, tad sievai vajadzētu būt Skudre, taču likums pieļauj, ka sieva var būt arī Skudra. Bet, ja kāds uzstāj, ka viņa meitas vārds ir jāraksta Vanessa, tad mēs paskaidrojam, ka latviešu valodas noteikumi prasa, lai personas vārdu raksta ar vienu “s” – Vanesa. Gadās, ka kāds uzstāj, lai bērnam ieraksta vārdu bez latviskās galotnes -s, piemēram, Igor. Tas arī netiks pieņemts.
– Kāda ir sajūta, strādājot iestādē, kas pastāv jau simt gadu?
Pamatīgums. Tu esi iestādē, kas ir gandrīz vienlīdz veca ar valsti. Pašvaldība materiāli nodrošina Dzimtsarakstu nodaļu, bet metodiski mūs vada Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departaments. Un tev kolēģi nav tikai Jelgavā, bet visā Latvijā. Arī aizbraucot uz Valku un ieejot Dzimtsarakstu nodaļā, tev būs, par ko parunāt. Dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem ir arī sava profesionāla nevalstiskā organizācija – Dzimtsarakstu nodaļu darbinieku asociācija DZINDA, kas domāta pieredzes apmaiņai un profesionālai izaugsmei.
– Darbs Dzimtsarakstu nodaļā prasa no darbinieka smalku iejūtību. Tas ir īpaša profesija. Kā jūs sākāt tajā strādāt?
Ikvienam, šeit strādājot, ir jābūt tolerantam. Taču tu nevari cita dzīvi pārāk tuvu laist sev klāt. Tas droši vien ir tāpat kā ārsta vai skolotāja profesijā. Esmu dzimusi rīdziniece, bet nu jau 23 gadus ar ģimeni dzīvojam Cenu pagastā. Mana pirmā izglītība ir Kultūras darbinieku tehnikums. Vēlāk ieguvu bakalaura grādu socioloģijā, profesionālā maģistra grādu sabiedrības pārvaldē un vēl arī pirmā līmeņa juridisko izglītību, lai varētu strādāt dzimtsarakstu sistēmā. Iepriekš esmu strādājusi laikrakstā “Diena”, sabiedriskās ēdināšanas privātuzņēmumā, Valsts ieņēmu dienestā. Piedāvājums strādāt Dzimtsarakstu nodaļā nāca 2016. gadā Ozolnieku novadā. To pieņēmu, jo saista tas, ka Dzimtsarakstu nodaļā darbs ir gan administratīvs, gan arī radošs. 2017. gadā Brankās gadā tika sasniegts laulību skaita rekords – simts pāru. Tie, protams, bija ne tikai vietējie. Uz Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļu pārnācu strādāt pirms trīs gadiem. Kolektīvs mums ir zinošs un ļoti atbalstošs. Atsaucīga arī pašvaldība.
Populārākie jaundzimušo vārdi Jelgavā 2021. gadā
Amēlija, Sofija, Emīlija, Estere, Alise, Keita, Nora, Roberts, Olivers, Emīls, Teo
Avots: Jelgavas valstspilsētas Dzimtsarakstu nodaļa
Dzimtsarakstu nodaļas Latvijā sāka darboties no 1921. gada 18. februāra, kad Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja likumu “Par civilstāvokļa aktu reģistrāciju”. Par paraugu Latvijas dzimtsarakstu sistēmas normatīvās bāzes izveidei tika ņemti citu Eiropas valstu likumi, sevišķi Šveices 1907. gada Civilkodeksa normas par civilstāvokļa aktu reģistrāciju, kas noteica, ka par šo jomu ir atbildīga valsts. No 1921. līdz 1936. gadam Latvijas brīvvalstī izveidoja 579 pilsētu un pagastu dzimtsarakstu nodaļas.
Jelgavas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa turpināja darbu arī vēstures smagākajos brīžos. Otrā pasaules kara beigās sadega viss nodaļas arhīvs. Civilstāvokļa aktu reģistru ieraksti gan bija sastādīti divos eksemplāros. Otrais šo dokumentu oriģināls ir saglabāts Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentā.
2020. gada jūnijā Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departaments nodeva šos dokumentus glabāšanai atkal Jelgavā. Tādējādi Jelgavas valstspilsētas Dzimtsarakstu nodaļa ieguva 419 glabājamās vienības – arhīva grāmatas ar dzimšanas, laulības un miršanas reģistru ierakstiem. Tie ir sastādīti Jelgavas pilsētas un bijušā Jelgavas rajona pagastu dzimtsarakstu nodaļās no 1922. līdz 1949. gadam. Saņemtas arī baznīcu draudžu civilstāvokļa aktu reģistru grāmatas pat no 1892. gada. Interesenti, pamatojot radniecīgās saites, var saņemt dokumentus no atgūtajām arhīva grāmatām, kas īpaši var noderēt, pētot dzimtas koku.
