Par dzīvotgribu
Šķiet, nav pieklājīgi mazāk pazīstamam cilvēkam jautāt: “Vai esat vakcinējies?” Pats esmu. Taču tādu cilvēku, kuri nav vakcinējušies, netrūkst ne mīļu radu, ne draugu, ne zemessargu un citu laikabiedru lokā. Latvijā nevakcinētie ir apmēram puse. Vai tad pārējie būtu kādi tumsoņas un sazvērestības teoriju piekritēji? Vismaz man daudzi no viņiem ir cilvēki, ko gribas satikt vēl un vēl.
Domājot par to, kāpēc pie mums nav tā, kā vismaz vidēji Eiropas Savienībā, kur potēto īpatsvars pārsniedz divas trešdaļas iedzīvotāju, neviļus nāk prātā, ka ir jācenšas līdzcilvēkos sekmēt vitalitāti jeb dzīvotgribu. Protams, gribas dzīvot tad, ja jūties novērtēts un sadzirdēts. Ja Latvijā trešdaļai strādājošo nodokļi tiek maksāti par minimālo algu, ja pašvaldībā tiek bīdīti sabiedrības vairākumam nesaprotami lēmumi, tad tas taču neveicina ne vakcinēšanos, ne vēlētāju aktivitāti, ne arī dzīvotgribu!
“Es nevakcinēšos. Kā būs, tā būs!” atmet viens, otrs, trešais… Līdzīgi tie paši cilvēki mēdz teikt arī par vēlēšanām, kur kopš atmodas gadiem nekādi nesanāk, ka piedalītos sabiedrības vairākums. Paskaidrojumos jau pēc vēlēšanām nereti nākas dzirdēt, ka balsot nesanāca tāpēc, ka ir skriets ikdienas darīšanās, sajaukts vēlēšanu datums un visbeidzot – ka no manas balss nekas jau tāpat nemainīsies. Tādēļ cerīgi izskatās Jelgavas domē iesniegtā 938 jelgavnieku parakstītā daudzbērnu ģimeņu iniciatīva, kas būtībā ir par to, ka pašvaldībai vajadzētu kļūt draudzīgākai pret ģimenēm ar bērniem. Vismaz tikpat draudzīgai, kā bija līdz šim.
Ir jau medaļas otra puse – šajā Covid-19 krīzes laikā valdība par pieciem procentiem ir samazinājusi to nodokļu ieņēmumu daļu, kas tiek novirzīta pašvaldībām. Tomēr izskatās, ka daudzbērnu ģimenes ir modušās un tām ir arī atbalstītāji. Tad jau arī var cerēt, ka vairāk būs biedrošanās un vairāk arī vakcinēsies. Tas ir svarīgi, lai mēs, visdažādākie, varētu sanākt kopā sveiki un veseli.
