Braucot pie Vilces tautas nama vadītājas Gitijas Šuķes, gatavojos uzklausīt sūrošanos par kultūras dzīves grūtībām laukos, taču viss iznāca citādi.
Braucot pie Vilces tautas nama vadītājas Gitijas Šuķes, gatavojos uzklausīt
sūrošanos par kultūras dzīves grūtībām laukos, taču viss iznāca citādi.
Gitija Šuķe negaužas par dzīvi, gluži otrādi, viņa domā, ka viss pamazām sakārtojas un cilvēki arvien vairāk cenšas apmeklēt kultūras sarīkojumus. Bet lai par visu stāsta Gitija pati.
Par tautas namu, kas pastāv jau sen
Vilcē tautas nams pastāv sen. Tā ēka ir Hānu muižas rija. Pašai muižai, kurā iemitinājusies Vilces pamatskola, pirms vairākiem gadiem nosvinējām 160 gadu jubileju. Rija ir pārveidota un pielāgota tautas nama vajadzībām. Senāk tajā darbojās dažādi kolektīvi – gan teātris, gan dejotāji. Arī es pati gāju dancot.
Pēc tam vienu brīdi klubā bija klusums, bet tad atkal sākās rosība. Kopš pavasara darbojas amatierteātris, 20. oktobrī aktieri pēc neliela brīvlaika nāks atkal uz mēģinājumiem un sāks iestudēt jaunu lugu. Režisore ir Regīna Deksne, mūsu pagasta bibliotēkas vadītāja, jauna un apņēmīga sieviete. Pati parasti sēžu mēģinājumos pašdarbniekiem blakus, jo ļoti patīk teātris. Klubā darba man ir ļoti daudz, jo esmu šeit viena – gan apkopēja, gan sētniece, gan kurinātāja, gan vadītāja. Teātra mēģinājumos tiešām atpūšos. Skatos, kā viņi mēģina, un beigās visu, ko aktieri iestudē, zinu no galvas.
Kluba sieviešu ansamblī dziedu arī es. Visu vasaru mēģinājām, nu piedalāmies pagasta pasākumos, aizbraucam arī ciemos.
Mūsu pagastā bieži notiek diskotēkas. Jaunieši tikai prasa un prasa, kad atkal būs diskotēka. Tātad patīk. Ir vēl arī balles, nupat vienu aizvadījām. Tiesa gan, bija pamaz cilvēku. Cerējām, ka ieradīsies vairāk, jo lielākā daļa lauku darbu jau apdarīti. Balles ir cieņā. Cilvēki ir atsaucīgi, cik nu lauciniekiem atļauj līdzekļi.
Ar lielu prieku varu teikt, ka, pateicoties mūsu pagasta priekšsēdētājam Daumantam Oltem, tautas namā beidzot tiek ievilkts ūdensvads. Nekad tur nav bijis ūdens. Visam Vilces pagastam tiek atjaunota ūdens piegādes trase, tāpēc arī mēs beidzot pie tā tiekam. Nu tautas namā būs arī sanitārais mezgls. Pagasta priekšsēdētājs solīja, ka nākamgad varbūt klubu varēs izremontēt. Ēka tiešām ir veca, es pati to bieži vien saucu par šķūnīti.
Vilces pagastā kultūras jomā viss norisinās, kā vajag, pamazām, bet notiek. Domāju, ka bez pagasta priekšsēdētāja atbalsta mūsu klubs nemaz nepastāvētu, jo tā uzturēšanā un sarīkojumu organizēšanā arī jāiegulda nauda.
Par cilvēkiem, kas nāk un nenāk
Sarīkojumu apmeklētību gan nekad nevar paredzēt. Liekas, šoreiz nu noteikti neviena nebūs, bet zāle – pilna, dažreiz šķiet, darbu nekādu īpašo pašlaik nav, nu gan publika sanāks, bet nekā. Tā mums ar pēdējo balli gāja: bijām pat pārliecināti, ka būs cilvēki, bet maz atnāca. Oktobra balle arī drīz būs, bet tagad esmu gudrāka, pūlos veiksmi piemānīt – cenšos domāt, ka neviena nebūs, tādēļ vajadzētu sanākt pilnai zālei.
Būtībā mums katrs pasākums ir savai vecuma grupai, piemēram, uz diskotēkām nāk pārsvarā jaunieši. Atsevišķi sarīkojumi ir pensionāriem, atsevišķi – skolēniem, tāpat arī balles. Pēdējā laikā gan arī jaunieši diskotēkas pārvērš par ballēm. Tas gan vairāk jūtams mūsu pašu rīkotajās, nevis viesdiskotēkās. Laikam tāpēc, ka gan manam dēlam, kas organizē diskotēkas, gan daudziem citiem jauniešiem patīk izdejoties arī pie tādas mūzikas. Lielie deju mīļotāji dažkārt ballējas līdz pat sešiem rītā.
Vēl cilvēkiem ļoti patīk masku balles, bet nu jau viņi sākuši mani apcelt. Kad sākām tās rīkot, izdomājām, ka viesiem ar maskām ieeja būs par brīvu. Pirmos gadus tiešām maskās atnāca tikai daži, bet pēdējoreiz bija 41 maska un neviena cita apmeklētāja. Un tiešām, tās bija īstas maskas – tādas, ka līdz pat divpadsmitiem naktī nevarējām atminēt, kas zem tām slēpjas.
Par to, ka vajag parunāties
Katrā kolektīvā ir savi entuziasti. Nav tā, ka vieni un tie paši aktīvie cilvēki darbotos visos. Sieviešu ansamblis ilgus gadus vispār bija nemainīgs, bet, kad viena mūsu dziedātāja pārcēlās uz Rīgu, mani paaicināja dziedāt viņas vietā. Nevaru apgalvot, ka bija viegli uzreiz iekļauties kolektīvā. Mēģinājumi mums ir vienreiz nedēļā un ilgst trīs četras stundas. Pēc dziedāšanas nekad neejam uzreiz mājās, kopā pasēžam, parunājamies, pārspriežam savas problēmas. Ir izveidojies gandrīz tāds kā dāmu klubiņš. Šāda tradīcija kolektīvā ilgusi jau gadiem, un, iespējams, tieši tāpēc jaunatnākušajiem nav nemaz tik viegli tajā visā iekļauties.
Parunāšanās katrai no mums savu reizīti ir noderējusi. Arī man, tāpat kā visiem, gadās dažādas ķibeles, un mēs brīvi viena otrai varam visu izstāstīt. Tas satuvina. Katram ir brīdis, kad vajag izrunāties, tā īsti, no sirds. Ne velti taču saka, ka dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīts prieks – divkāršs prieks.
Arī amatierteātra dalībnieki uzreiz pēc mēģinājumiem nekad neskrien prom. Tāpat pasēž un parunājas. Manuprāt, cilvēkiem ir nepieciešama kopības izjūta. Tas viņus rosina nākt uz tautas namu.
Šogad apbraukājām pagasta sakoptākās sētas. Pašvaldība bija nopirkusi kociņu stādus kā dāvanu viņiem. Beigās šo dāvanu gandrīz pietrūka. Izrādījās, ka mūsu pagastā ir tiešām daudz skaistu un sakoptu sētu. Katru dienu dzīvojot savu dzīvi, nepamana, kas notiek apkārt, un liekas, ka visiem iet drūmi, kā jau lielākā daļa runā. Šis bija patīkams pārsteigums, jo izrādījās, ka patiesībā tā nemaz nav. Cilvēki veido savu apkārtni ar to līdzekļu mazumiņu, kas viņiem ir. Arī paši pagasta iedzīvotāji, kad ar viņiem parunājas, visbiežāk saka: «Nav ko gausties par naudu – tāpat tās nav un nebūs! Labāk domāt par kaut ko jaukāku!»
Gitijas Šuķes stāstīto pierakstīja Agnese Fogelmane
