Ministru prezidents Andris Bērziņš bargi norājis Elejas un Grenctāles pašvaldību vadītājus par atļaujas došanu protesta akciju rīkotājiem.
Ministru prezidents Andris Bērziņš bargi norājis Elejas un Grenctāles pašvaldību vadītājus par atļaujas došanu protesta akciju rīkotājiem. Savukārt mēs, zemnieki, izsakām viņiem pateicību par sapratni un atbalstu un novēlam veiksmi pašvaldību vēlēšanās. Organizētas un disciplinētas zemnieku akcijas ir rezultatīvas un varu kaitinošas – tieši tāpat kā zemnieku organizāciju viedoklis un lēmumi. Daudziem, pārāk daudziem, tie ir traucējoši, tāpēc zemnieku līderi bieži netiek saprasti un netiek atbalstītas viņu veidotās organizācijas. Nākamreiz zemnieku protesta akciju rīkotāji atļauju nevienam neprasīs, jo ļoti iespējams – tās notiks stihiski… Arvien mazāk paliek organizācijās apvienoto zemnieku, lielākā daļa raujas savās saimniecībās un vientiesīgi cer, ka lauksaimnieku lietas nokārtosies pašas no sevis vai arī tās sakārtos kāds neparasti gudrs prezidents vai ministrs.
Jelgavas rajona zemnieku sapulcē, uz kuru ar preses un pagasta pašvaldību starpniecību bija aicināts katrs kustēt un spriest spējīgs zemes kopējs, piedalījās tikai katrs desmitais. Jau trīs nedēļas saulīte ripo pa rudenīgajiem laukiem, tāpēc ar aizkavētiem ražas vākšanas darbiem aizbildināties neklātos.
Sapulcē galvenās runas raisījās par pagasta lauksaimnieku biedrību veidošanās nepieciešamību – ir svarīgi, lai katrs saimnieks piedalītos domu apmaiņā, lai censtos izprast savu lomu un spēku sabiedrības attīstībā, savas saimniekošanas nozares izveidē. Ne jau tikai politiķi veido Latviju. Saimniekošanas neveiksmju cēloņus varam noskaidrot paši. Mūsu kopīgo balsi un priekšlikumus pat Briselē varētu sadzirdēt.
No sapulces dalībnieku vidus izvirzīti aktīvisti visos pagastos pulcinās saimniekus, lai ar pagastu pašvaldību atbalstu izveidotu nelielas domubiedru grupiņas, kuras ar laiku varētu izaugt par pagastu biedrībām. Ar ko nodarboties šajās grupiņās, zemnieki izlems paši. Tās var būt saviesīgas pasēdēšanas, ekskursijas, sarunas ar kādu interesantu gudrinieku, saimnieciska sadarbība – kopā iespējams lētāk pirkt un dārgāk pārdot. Jauka var izdoties ražojumu vai rokdarbu izstāde, gadatirgus. Pašvaldību vēlēšanu sakarā viena «aroda brāļiem» vienots viedoklis varen atmaksātos.
Mēs, vairāki runātāji, lūdzām pagastu pašvaldību atbalstu, jo topošo biedrību izveidē ļoti svarīgi ir atrast piemērotu cilvēku, kas gribētu un prastu pulcināt ap sevi ļaudis; ir vajadzīgs «savs kaktiņš» pagastmājā, kur izlikt informāciju par pašu pasākumiem, gan tās ziņas, kas no rajona vai Rīgas nākušas. Noderētu, kaut pavisam niecīgs, tomēr materiāls atbalsts, par ko gan sapulcē esošie «pagastveči» skeptiski šūpoja galvas – mūsu likumi neļaujot sabiedriskas organizācijas finansēt (bet vai neļauj finansēt arī šo organizāciju izveidi?). Neko darīt – vajadzēs vien pašiem zemniekiem savu biedrību un apvienību ar biedru naudām un ziedojumiem uzturēt. Tas jau arī būtu katra ražojoša zemnieka pienākums – samaksāt biedra naudu, lai tie kolēģi, kas nolēmuši aktīvi kopējās intereses aizstāvēt, nebūtu spiesti visās maksāšanas reizēs tikai savus maciņus virināt; nav taču dzirdēts, ka kāds saimnieks no «robežu karos» vai sanāksmju spriešanās izcīnītajiem labumiem būtu atteicies tikai tāpēc vien, ka nav tajos piedalījies.
Jo «gruntīgāks» saimnieks, jo vairāk viņam būtu jādomā par to, kas notiek ar lauksaimniecību, kāda tā būs, iestājoties Eiropas Savienībā. Vai tiešām mēs sava biznesa «būt vai nebūt» izlemšanu atstāsim ierēdņu ziņā? Viņi noteiks kvotas, cenas, subsīdijas, piemaksas, atlaides un noteikumus, bet mēs, ja nebūsim apmierināti, iesim traucēt satiksmi? Neviens mūs nesapratīs un neatbalstīs! Ir laiks pašiem darboties! Bet tam vajag gudras galvas, daudz laika un arī mazliet naudas. Tikai sava organizācija var atrast vai izaudzināt jaunus līderus, pašiem zemniekiem kopīgi sadarbojoties, pilnveidojoties.
Ko sēsi – to pļausi, bet, ja nesēsi, tad arī nepļausi!
