Zaļenieku bibliotēkas lasītāju klubiņš “Cilvēcīgs vārds” augustā devās uz suitu zemi Alsungu, lai izstaigātu romāna “Kur sarkanas ogas auga” darbības vietas un satiktos ar rakstnieci Daci Priedi, kura vislabāk zina Šverinu dzimtas likteņgaitas un suitu kultūrvides vēsturisko rašanos.
Rakstnieces Daces Priedes emocionālais stāstījums palīdz iejusties gan 17. gadsimta noskaņās un noslēpumos, gan mūsdienu suitiskajās norisēs. Varenā Šverinu pils spozmi zaudējusi laikmetu griežos, bet suitu neatlaidība soli pa solim atjauno vēstures liecības pils muzejā, tāpēc gide Anita laipni sagaida katru ienācēju un dalās ar savām zināšanām. Romāna lasītājiem daudzas nianses kļūst saprotamākas, izstaigājot pils zāles, apskatot torņa istabu un apsēstoties baznīcas solā. Kad pils lielo zāli pieskandina suitu sievas Ilgas Leimanes vadībā, ir skaidrs, ka suitu gars mūžam dzīvs.
Johana Ulriha fon Šverina paveiktais nav zudis vēstures putekļos – viņa atjaunotais katolicisms Alsungā saglabājies mūsdienās, bet krāšņie Šverina svītas tērpi tiek nēsāti ar patiesu lepnumu un godāti par suitu tautastērpu. Laika izjūta pavisam izzūd, tikai “Spēlmaņu kroga” gardās smaržas atgādina, ka bez valodas, dziesmām un stāstiem suitos godā celtas arī senās ēdienu receptes – skābputra un sklandu rauši. Agrāk rijās labību žāvēja, bet “Suitu rijā” var iegādāties Alsungas saktas, rakstainās zeķes un cimdus, goskuņģus un trakās drānas (suitu sievas gan izskaidroja, ka goskuņģis un trakā drāna ir tikai tautastērpu lakatu veidi).
Un tad līkloču ceļi mūs aizved uz Gāčām pie Lidijas Jansones, kura dziesmu tradīcijas uztur kopā ar Gudenieku sievām, bet pati suitu kultūrmantojumu glabā 1787. gadā celtajā klētī, pēc ugunsnelaimes atjaunotās mājas izstāžu zālē un visvairāk savā sirdī. Šīs sētas vēsture glabā ne tikai suitu pūru, bet arī atmiņas par Rusteiķa 1935. gadā uzņemto filmu “Dzimtene sauc” (“Kāzas Alsungā”), kur dižo vedēju tēlojis Lidijas kundzes vectēvs. Šo iespaidiem pārbagāto ceļojumu pabeidzam gluži kā kāzās – ar lauku saimnieces ceptu torti uz Gāču viesmīlīgā galda.
Garie, tumšie rudens un ziemas vakari ir grāmatu lasīšanas laiks, bet, kamēr saule pa zemes virsu staigā, jāceļo, jo grāmatas stāsts un varoņi jau nerodas pie rakstāmgalda, tos tur tikai pieraksta. Stāsts un tā varoņi dzīvo savu dzīvi kopā ar mums vai līdzās.
