Pagājušās nedēļas referendums par vienotās Eiropas valūtas eiro ieviešanu Dānijā, kurā 53% vēlētāju noraidīja vienoto valūtu, šķiet, ir sācis iezīmēt jaunu posmu eirointegrācijas vēsturē – pragmatisko.
Pagājušās nedēļas referendums par vienotās Eiropas valūtas eiro ieviešanu Dānijā, kurā 53% vēlētāju noraidīja vienoto valūtu, šķiet, ir sācis iezīmēt jaunu posmu eirointegrācijas vēsturē – pragmatisko –, kas norāda uz ekonomisko apsvērumu dominanti Eiropas paplašināšanās procesā, tikai otrā plānā atstājot politiskos lozungus. Lai arī cik rožainus solījumus nebārstītu Eiropas institūciju amatpersonas, jau tagad ir skaidrs, ka dāņu «nē – eiro!» ietekmēs savienības paplašināšanas gaitu un Eiropas monetārās sistēmas izveidošanu.
Dāņu referendums iespaidos ātrumu, ar kādu Eiropas Savienībā (ES) tiks integrētas arī Baltijas valstis. Vēl nav skaidrs, vai tas kalpos par paātrinājumu baltiešu uzņemšanai ES, vai arī palēninās paplašināšanās procesus. Reālāks izskatās otrais variants. Par to liecina arī eironepiekritēju ievērojamais pārsvars pār vienotās valūtas ieviešanas atbalstītājiem Lielbritānijā un Vācijā. Baidoties no analoga referenduma iznākuma, šķiet, savējo uz vēlāku laiku ir nolēmuši atlikt arī zviedri. Eironepiekritēju pārliecināšana tādējādi varētu prasīt daudz laika, un eiropiešu sabiedriskās domas aptaujas sāk nepatīkami liecināt par ES iedzīvotāju sadalīšanos divās nometnēs, kas nu nekādi neveicinās savienības paplašināšanos uz austrumiem. Tātad var rasties situācija, par kuras iespējamību tālredzīgākie Rietumu politiskie analītiķi runā jau labu laiku: kandidātvalstis sasniegs gatavību iestāties ES, pirms savienība būs sagatavojusies paplašināšanai. Tad var sākties aizvien jaunu un jaunu prasību izvirzīšana kandidātvalstīm, kā arī radikālāk noskaņoto ES valstu brīdinājumi par referenduma nepieciešamību savienības paplašinās sakarā. No Austrijas šāds viedoklis jau ir izskanējis.
Šajā situācijā visloģiskākais būtu uzklausīt kuluāros izskanējušo ierosinājumu starp ES un kandidātvalstīm izveidot muitas ūniju, kas ātri varētu piepildīt gan ES, gan kandidātvalstu uzņēmēju sapņus par preču plūsmas paātrināšanu un loģistikas izdevumu samazināšanu. Svarīgs apstāklis ir arī prognozējamā korupcijas samazināšanās, gluži dabiskā veidā izzūdot garajām rindām uz ES kandidātvalstu robežām, kurās autopārvadātājiem reizēm jāpavada diennakti un vairāk.
Latvijas iedzīvotājiem muitas ūnijas izveidošana būtu izdevīga kaut vai tādēļ, ka, samazinoties preču transportēšanas izdevumiem, saruktu arī to cenas mazumtirdzniecībā.
Var secināt, ka Latvijai dāņu «nē – eiro!» ir nācis par labu. Pirmkārt, tas ir ieviesis skaidrību jautājumā par Eiropas paplašināšanās motīviem – tā notiks tikai tad, ja no tās ekonomiski iegūs pašreizējās ES dalībvalstis. Un, lai arī cik neliels būtu Latvijas tirgus, kopā ar pārējām Baltijas un Austrumeiropas valstīm, ES «haizivīm» tas ir pietiekami interesants, sevišķi ar izdevīgo ģeogrāfisko izvietojumu, ar ko gan nevajadzētu spekulēt atsevišķiem Latvijas pašvaldību vadītājiem, taču par to nevajadzētu arī aizmirst.
Otrkārt, dāņu «nē!» noteikti paātrinās reformas pašās ES institūcijās, kas tur, kā liecināja pēdējie korupcijas skandāli, sen jau bija nepieciešamas. Un pārmaiņas, domājams, tikai atvieglos Latvijas loloto ceļu uz ES.
Treškārt, loģiski būtu gaidīt arī Eiropas monetāro institūciju aktīvu rīcību eiro vērtības palielināšanā attiecībā pret ASV dolāru, kas varētu būt spēcīgākais motīvs ES iedzīvotāju uzticības palielinājumam pret eiro. Ja tas neizdosies, apdraudēta ir arī ES turpmāka pastāvēšana, jo jau tagad 46% britu ir gatavi balsot par izstāšanos no ES. Šķiet, tik nopietnus signālus ES institūcijām nevajadzētu ignorēt, bet Latvijai ir jāieslēdz «novērošanas sistēma», lai šī cīniņa beigās varētu pieņemt vienīgo pareizo pragmatisko lēmumu.
