Ozolnieku skolas bijušie skolēni aptaujā dalās atmiņās par lieliskajiem pedagogiem
1935. gada 1. oktobrī pārbūvētajā Ozolnieku sešgadīgās pamatskolas trīsstāvu ēkā tika sāktas mācības. Tāpēc šo datumu jau daudzus gadus uzskatām par Ozolnieku skolas dzimšanas dienu. Nereti tā sakrīt ar oktobra pirmajā svētdienā atzīmēto Skolotāju dienu, radot dubultu svētku sajūtu. Šogad gan Covid-19 ieviesis savas korekcijas, un lielais absolventu salidojums atlikts uz vēlāku laiku.
Pavasarī, domājot par gaidāmo Ozolnieku skolas 175. jubileju, tika organizēta apjomīga absolventu intervēšanas kampaņa, kurā iesaistījās lielākā daļa 5.–11. klašu skolēnu. Gan rakstiski, gan telefoniski, gan izmantojot citus saziņas veidus, atsaucās ne vien absolventi, bet arī bijušie skolēni, kuri Ozolniekos mācījušies tikai zināmu laika posmu.
Atmiņu stāsti ir tikpat daudzveidīgi, cik dažādi esam mēs paši. Tomēr visos dominē gaišums, labvēlība, un katrā atrodas kāds zelta grauds. Šodien, svētku priekšvakarā, lai skan bijušo skolēnu labie vārdi par skolotājiem!
1958. gada absolvents Jānis Duntavs: “Mans mīļākais mācību priekšmets bija fizkultūra. Skolotājs Vladislavs Senkēvičs mūs ieinteresēja dažādās sporta aktivitātēs un nodarbībās. Skolotājs bija stingrs, bet patiess un taisnīgs. Viņš mums radīja interesi par sportu un izglītību, stāstīja, ka vajag iegūt labu izglītību un mācīties tālāk. Atceros, ka garajos starpbrīžos skolotājs mācīja dejot, skanēja mūzika, un mēs dejojām.” Savu pirmo skolotāju Elfrīdu Skuju atminas gan Jānis Duntavs, gan Laima Līduma, tagad Logina: “Skolotāja Skuja bija ļoti korekta, prasīga, stingra, bet tajā pašā laikā mīļa. Skolotāju uztvērām kā vecmāmiņu, kas mācīja ne tikai zinības, bet arī dzīves gudrības (viņa arī bija tādā vecumā).” Vairāku izlaidumu absolventi (Aivars Ģingulis, Egons Ēriks Landsmanis, Pēteris Strautmanis) kā labu klases audzinātāju ar iesauku Onkulis piemin Ādolfu Šternbergu: “Viņam bija laba attieksme, jo viņš izprata skolēnus un bija draudzīgs.”
Pēterim Strautmanim matemātika bijusi mīļākais mācību priekšmets tieši skolotājas Lidijas Siliņas dēļ: “Viņa savu priekšmetu izklāstīja man saprotami, rīkoja matemātikas vakarus.” Laima Tauriņa: “Iesauka viņai bija Krilis. Skolotāja Siliņa bija ar interesantu redzējumu, strādāja ar visiem bērniem, pat ar tiem, kuriem matemātika negāja pie sirds. Viņa patiešām mācēja ieinteresēt. Skolotāja arī kā cilvēks bija interesanta.” “Stingra klases audzinātāja, nepieļāva nekādas vaļības,” atceras Valdis Duļķis.
Kopā ne tikai skolā
Andra Lapsa, tagad Blūma: “Latviešu valodas un literatūras skolotāja Dzidra Romānova perfekti iemācīja uzrakstīt domrakstus, literāros sacerējumus, viņas mācību metodes man palīdzēja iegūt teicamas atzīmes latviešu valodas eksāmenā, izbraukāju visus republikas konkursus.”
Jānis Kalva: “Elga Kukurīte ļoti labi pasniedza ķīmiju, bioloģiju, arī mājturību, bija stingra un godīga, mācēja saliedēt un organizēt klasi.” Laimdota Kozlovska, tagad Topkareva: “Viņa bija un joprojām ir fantastiska, sirsnīga, iejūtīga, saprotoša, kolosāla organizatore. Ar skolotāju mums bija daudz piedzīvojumu – pārgājienos devāmies pat ar velosipēdiem, gulējām teltīs. Kad ārstējos un mācījos Krimuldas sanatorijā, skolotāja atveda ciemos visu klasi.” Laima Tauriņa: ”Klases audzinātāja mūs ļoti daudz kur veda. Kolhozā sapelnījām naudu – rāvām, griezām cukurbietes, lasījām kartupeļus un devāmies lielos izbraucienos, piemēram, vienu nedēļu bijām Ļeņingradā, vienu nedēļu ceļojām pa Puškina dzimtajām vietām Mihailovskā. Arī Latviju apceļojām. Stāsta, ka tais laikos nevarēja dziedāt to un to, mēs gan dziedājām visu ko.” Skolotājas Kukurītes mācību metodes patikušas arī Ilgvaram Lecim, Andrai Lapsai, tagad Blūmai un daudziem citiem. Pirms pandēmijas bijušie audzēkņi ar savu skolotāju satikās viņas 90. jubilejā, vairāki ar viņu sakarus uztur joprojām.
Ilgvars Lecis: “No atmiņā palikušajiem skolotājiem numur viens ir matemātikas skolotāja Biruta Bertulsone. Viņa zināja, kā vajag iemācīt, un bērni mācījās. Protams, skolotāja bija stingra, bet patiesa.” Andris Bargs: “Viņa sirsnīgi darbojās ar skolēniem, nešķiroja.” Andra Lapsa, tagad Blūma: “Ļoti skaisti mācēja pārvērst un vizuāli parādīt matemātiskos skaitļus un teksta uzdevumus.” Valda Hāze: “Biruta Bertulsone savās stundās sāka izmantot līdz tam vēl neredzētu ierīci – kodoskopu. Skolotāja man ielika ļoti labus pamatus algebrā un ģeometrijā, un pēc 8. klases izturēju konkursu un iestājos Jelgavas 2. vidusskolas (tagadējās Valsts ģimnāzijas) tajā laikā ļoti prestižajā matemātikas novirziena klasē.”
Viola Pārstrauta, tagad Vīksna: “Vladislavs Stafeckis bija brīnišķīgs pedagogs, gudrs un ļoti interesants cilvēks.” Andris Bargs: “Viņa vadībā tapa skolas vēstures un ģeogrāfijas lauciņš un Zaļā klase, tika sastādītas priedes pie Ozolnieku dīķa.” “Mums bija liels prieks, kad vēsture vai kāds cits mācību priekšmets notika brīvā dabā – Zaļajā klasē pie baļķu galdiem un soliem,” atceras Inese Žīgure. Jānis Kažotnieks: “Vladislavs Stafeckis bija, tā teikt, universālais kareivis, un katrā laikā, kad kāda skolotāja nebija, viņš bija gatavs mācīt jebkuru mācību priekšmetu.” Arnis Sinkēvičs: “Kolorīts cilvēks, kurš prata pastāstīt par aizliegtām tēmām netieši, pastarpināti. Kopā gājām pārgājienos, izzinot tuvāko apkārtni, ievērojamākās vietas. Pie viņa apguvu arī fotografēšanu.” Arnis Joma: “Vladislavs Stafeckis bija ļoti atraktīvs, mācēja aizraut ar stāstījumiem no dzīves. Kādā stundā viņš stāstīja par bara instinktu cilvēkiem, tad pēkšņi pateica, ka viņam ir bumba. Skrienam spridzināt tiltu! Mēs kā aunu bars aizskrējām līdz trošu tiltam, a bumbas ta nav!. Tā viņš ar piemēru parādīja, cik viegli cilvēkus paraut ar bara instinktu un cik svarīgi būt saprātīgiem, nepakļauties citu spiedienam.”
Atceras visu mūžu
Ieva Čigāne, tagad Briģe: “Spilgta personība bija skolas direktore Ilona Švarckopfa, kura pasniedza vēsturi un stingri vadīja visu skolas dzīvi.” Jānis Mežsargs: “Ļoti stingra un taisnīga skolotāja, paralēli direktores darbam vēstures stundās iemācīja atcerēties izlasīto, sastādot par tekstu īsu plānu burtnīcā.” Jānis Kažotnieks: “Ilona Švarckopfa palikusi atmiņā kā ļoti inteliģents un entuziastisks pedagogs.” Sandra Gene, tagad Jureviča: “Protams, arī skolas labais gariņš, kas “iznesa” Ozolnieku skolas vārdu visā Latvijā.”
Jana Švarckopfa: “Skolotāja Ksenija Pağe ieturēti mācīja zīmēšanu. Atceros viņas stundas skolas Zaļajā klasē.” Iveta Jordāne, tagad Jackeviča: “Ksenija Paģe mums iemācīja tādas dziļākas lietas, ko parasti nemāca, – par gleznošanu, par krāsošanu. Viņa pret mums izturējās kā pret pieaugušajiem, un tas man ļoti patika.”
Daudzi absolventi ar īpašu mīlestību atminas savu audzinātāju Birutu Sproģi. Valda Hāze: “Ļoti sirsnīga, dzīvespriecīga, optimistiska, ar labu humora izjūtu, zinoša un prasīga. Apbrīnoju savu klases audzinātāju, kā viņa tika galā ar mums 1. un 2. klasē – ar 43 skolēniem. Ne reizi visos deviņos gados neatceros, kad mana skolotāja būtu dusmojusies. Izvēloties skolotājas profesiju, noteikti ietekmējos arī no savas klases audzinātājas.” Zane Kažotniece: “Biruta Sproģe saprata mūsu nedarbus, viņai ar mums bija izveidojies ļoti labs kontakts. Ja kaut ko sliktu izdarījām, viņa iesauca savā kabinetā un nevis bārās, bet “tā” aprunājās, un tad bija sajūta, ka tomēr nevajag darīt tādas dumjas un sliktas lietas. Pēc viņas pārcelšanās uz Matīšiem vēl ilgi braucām ciemos, jo viņa mums bija tik mīļa!” Iveta Jordāne, tagad Jackeviča: “Ļoti saprotoša, ļoti cilvēcīga, vienmēr palīdzēja, deva padomu un nekad bez pamata mūs nenosodīja un nerāja.” Evita Gārseniece, tagad Poča, piebilst, ka Biruta Sproģe bijusi arī “simpātiska un moderna”.
Fizikas skolotājs Andris Presis daudziem atmiņā palicis ar demokrātisku attieksmi un interesantām, tikai viņam raksturīgām mācīšanas metodēm, bez teorijas iekalšanas no galvas, jo to varot atcerēties tikai uz dažām dienām. Viņš teica – “galva nav miskaste, tāpat visu nesabāzīsiet iekšā”. Stundās bija ļoti daudz praktisku nodarbību, tās bija aktīvas. Pats galvenais, ko skolotājs vēlējās no skolēna, – lai viņš mācās domāt, nevis iekalt zināšanas, atceras Inese Žīgure. Jānis Kažotnieks: “Skolēni Andri Presi bija iecienījuši viņa mācīšanas metožu dēļ. Viņš stundās nebļāva un nedusmojās. Man un manas klases džekiem ar viņu bija ļoti draudzīgas attiecības.” Mareks Rampāns: “Skolotājs mācīja arī programmēšanu. Mums bija mazais programmēšanas mācību klubiņš trešdienās no rītiem – no 6.30 līdz 8.00; 8.15 sākās “īstās” stundas.” Arī kā klases audzinātājs Andris Presis skolēniem patika, jo “ar viņu bija interesanti – viņš savus audzēkņus iesaistīja ārpusskolas aktivitātēs, piemēram, laivu izbraucienos, pārgājienos. Tas bija ļoti interesants laiks”, atminas Edgars Jackevičs.
Sigita Ģingule, tagad Krauze: “Ilmārs Freimanis tajā laikā Jelgavas rajonā skaitījās kā viens no top sporta skolotājiem, jo viņa audzēkņi sacensībās pārsvarā uzvarēja vai tika pie godalgotajām vietām. Garie krosi, kas stundu laikā bija jāskrien, kalpoja par izaicinājumu, vai es to varu izdarīt.” Normunds Jusis: “Ilmārs Freimanis atmiņā palicis ar to, ka neļāva slinkot. Ja neieradās uz treniņu, viņš klauvēja pie mājas durvīm ar “īpašu” uzaicinājumu.” “Pateicoties fizkultūras skolotājam Ilmāram Freimanim, beidzot skolu, man bija lieliska fiziskā sagatavotība. Pilnībā piekrītu viņa teiktajam – skolu beidzot, jūs būsit teicamā fiziskā formā!” Valda Hāze. Edgars Jackevičs: “Ilmārs Freimanis bija ļoti prasīgs, bet ar viņa palīdzību iemācījāmies slēpot, mest bumbiņu un daudzas lietas, ko mūsdienās vairs nemāca.” “Viņš lika skriet pa Ozolnieku mežiem, stigām, ielām, un pats brauca ar mašīnu mums līdzi,” Līga Balode-Mestere.
Dace Duļķe, tagad Oša: “Atmiņā palikusi mūzikas skolotāja Guntra Drozdova, jo viņa bija talantīga mūziķe ar ļoti skaistu balsi un prata spēlēt vairākus mūzikas instrumentus.” Everita Jakovele, tagad Borisova: “Gatavojoties koru skatēm, mēs sestdienās gājām pie viņas uz mājām izdziedāt repertuāru, jo skolā pēc stundām visi bijām aizņemti savos pulciņos. Pie skolotājas mājās mums vienmēr bija tēja un cepumi.” “Ļoti patika dziedāšanas stundas pie sirsnīgās un profesionālās skolotājas Guntras Drozdovas,” atzīst Valda Hāze. Sigita Ģingule, tagad Krauze: “Viņa spēja aizraut mūs gan ar dziedāšanas prasmes slīpēšanu, gan ar repertuāru!” Iveta Babčuka, tagad Meldere: ”Pamatskolā mums bija brīnišķīga klases audzinātāja Guntra Drozdova. Viņa bija jauna skolotāja, mums vienmēr organizēja jaukus klases pasākumus – klases vakarus, braucām ekskursijās, arī ar nakšņošanu. Skolotāja bija mūsu draugs. Mūzika patika, jo to pasniedza klases audzinātāja. Mēs viņu ļoti mīlējām, saucām par balto lācīti (viņai bija balts kažociņš).”
Dace Duļķe, tagad Oša: “Skolotāja Vilma Klāsena angļu valodu mācīja atraktīvi un jautri.” Gita Elksnīte: “Tos vārdus, ko viņa bija iemācījusi divu gadu laikā, atceros pat šobrīd.” Valda Hāze: “Atmiņā ir palikusi angļu valodas skolotāja Vilma Klāsena, kurai, uz mājām ejot cauri mežam, patika lasīt sēnes. Šajās reizēs viņa ļoti aizraujoši, ar izcilu humora izjūtu stāstīja dzīvnieku pētnieka Darela stāstus.”
Iveta Jordāne, tagad Jackeviča: “Krievu valodas skolotāja Inta Zelmene mums patika, jo viņa bija forša, labi iemācīja krievu valodu, bija stingra, bet konstruktīva.” Sandra Gene, tagad Jureviča: “Viņa bieži stundās stāstīja par savu bērnību un jaunību tik aizraujoši, ka beigās pati dusmojās (jokojoties), ka atkal esam norāvuši stundu.” Inese Žīgure atceras neaizmirstamu ekskursiju vasarā pēc 8. klases: “Ideja likās pilnīgi nereāla. Skolā viesojās Otrā pasaules kara veterāns, kurš mūs uzaicināja ciemos pie sevis uz Rostovu pie Donas uz arbūzu talku. Un mēs tiešām aizbraucām un vācām arbūzus! Un bija skolotāja Inta Zelmene, kura uzņēmās šo milzīgo atbildību – kopā ar mums, pusaudžiem, doties tik tālā un nezināmā ceļā.”
Iveta Babčuka, tagad Meldere: “Matemātikas skolotāja Anita Indāre bija superīga, saprotoša, draudzīga.” Sandra Gene, tagad Jureviča: “No 7. līdz 9. klasei mums bija fantastiska klases audzinātāja Anita Indāre. Viņa mūs mācēja “savākt” un saliedēt grūtajā pusaudžu laikā.” “Mums patika skolotāja Indāre, kura, mācot matemātiku, reizēm pastāstīja arī dažas lietas no dzīves,” Iveta Jordāne, tagad Jackeviča.
Dace Duļķe, tagad Oša: “Pateicoties skolotājai Vēsmai Veckāganai, es ļoti labi pārzinu latviešu valodas gramatiku.” Everita Jakovele, tagad Borisova: “Ļoti laba pamatskolā bija latviešu valodas skolotāja Vēsma Veckagāna. Brīnišķīga vidusskolā bija literatūras skolotāja Rozīte, bet tikai vienu mācību gadu. Cik atceros, bija ļoti interesanti, bet arī ļoti grūti mācīties tajā gadā latviešu valodu un literatūru.”
Klases audzinātājs māca arī dzīvi
Zane Kažotniece: “Regīna Jurjāne bija pirmā klases audzinātāja. Viņa man bija ļoti mīļa! Regīna bija tikko no universitātes atnākusi, mēs bijām viņai pirmā audzināmā klase, un, man liekas, ka arī mēs viņai šķitām jauki.” Egita Andersone, tagad Buce: “Regīna Jurjāne vienmēr man paliks atmiņā ar savu laipno smaidu, prasīgumu un stingro nostāju mērķu sasniegšanā. Viņa mācēja gan uzslavēt, gan iekniebt sānā, ja stundā kādam gadījās aizsnausties. Vēlāk man nomainījās vēl četras klases audzinātājas, tomēr skolotāja Regīna paliks atmiņā kā mana pirmā Skolotāja.”
Edgars Dinsbergs: “Klases audzinātāja Dace Paģe bija labākā skolotāja, kas man bijusi no 2. līdz 9. klasei. Jauka, mācēja motivēt, saliedēt klasi.” Evita Liepure: “Labākā skolotāja gan kā latviešu valodas un literatūras pasniedzēja, gan kā klases audzinātāja. Ļoti sirsnīga, atsaucīga, izpalīdzīga, prasīga, vienkārši lielisks cilvēks. Katram tādu novēlu!” Viktors Veide: “Līdz 9. klasei mums bija visforšākā klases audzinātāja – Dace Paģe! Veda mūs ekskursijās, pārgājienos un arī vienkārši uz Rīgu ēst “Pingvīna” saldējumu!” ”Iemācīja ne tikai gramatiku, bet arī daudz ko no dzīves caur literatūras darbiem, tos liekot analizēt, domājot, dzīvojot līdzi,” Sandra Gene, tagad Jureviča.
Egija Leikuma, tagad Grīnfelde: “Vairu Mocebekeri uzskatu par savu labāko klases audzinātāju, jo pēc ceturtās klases ir mainījušās vairākas audzinātājas, bet neviena nav palikusi tik labā atmiņā. Stingra skolotāja, bet ļoti labi mācēja saprasties ar skolēniem, palīdzēt apgūt vajadzīgās prasmes.” Sandra Gane, tagad Jureviča: “Pati pirmā skolotāja, fantastiskā Vaira Mocebekere (ilgus gadus arī Ozolnieku vidusskolas direktore) bija prasīga, taisnīga un, protams, mīļa.” Rita Īve-Zaķe: “Sākumskolas audzinātāja Vaira Mocebekere – brīnišķīga klases audzinātāja, laba matemātikas skolotāja.”
Edmunds Karčevskis: “Klases audzinātājs Ārijs Strautnieks bija ģeogrāfijas skolotājs – ļoti punktuāls un prasīgs, vienmēr mēģināja sarunāt ar audzēkņiem, rast kompromisu, saprotami izskaidroja ģeogrāfiju. Viņa vadībā mēs braucām ekskursijās pa Latviju, parasti uz vairākām dienām ar nakšņošanu teltīs. Braucām uz tādām vietām, kas nebija parastajos ekskursiju maršrutos, bet bija zināmas tikai ģeogrāfam, kā, piemēram, dižkoki, alas, dižakmeņi.”
Jugita Strode, tagad Žeigure: “Vislabākais un ilgākais kontakts bija ar pirmo klases audzinātāju Valdu Ozoliņu. Viņa bija SKOLOTĀJA – tieši ar lielajiem burtiem.” Inese Žīgure: “Valda Ozoliņa šķita stingra, pareiza, taisnīga. Mēs bijām viņas pirmā audzināmā klase, un viņa gribēja ieviest kādu nezūdošu tradīciju. Tā bija un ir joprojām – katru gadu pirmajā marta svētdienā visiem tikties pie skolotājas.”
Dace Duļķe, tagad Oša: “Mana pirmā skolotāja Inta Krūmiņa mums mācīja cienīt citam citu, nestrīdēties, būt draudzīgiem un pieklājīgiem.” Evita Gārseniece, tagad Poča: “Prasīga, pacietīga un ļoti gudra skolotāja.” Sandis Liepurs: “Stingra un mīļa skolotāja vienlaicīgi. Mēs, visa klase, bijām viņai ļoti pieķērušies.”
Daudzi absolventi ar pateicību piemin savu sākumskolas klases audzinātāju Annu Leci. Sintija Vītoliņa: “Fantastiska audzinātāja, vēl joprojām, atceroties viņu, sejā parādās smaids. Ļoti patika viņas individuālā pieeja un rūpes par skolēniem.”
Ilze Kārkliņa, tagad Adamoviča, atceras Renāti Zīdu kā gudru un iemācīt protošu fizikas skolotāju. Sandis Liepurs: “Renāte Zīda bija mierīga, klusa, viņai patika kārtība, un mana uzvedība neatbilda viņas ierastajiem standartiem. Bet, laikam ejot, atradām veidu, kā sadzīvot. Man viņai jāpateicas, ka palīdzēja saņemties un pabeigt skolu ar labām sekmēm.”
Palīdz un iedrošina
Sintija Krauze, tagad Zadiņa: “Mūsu klases audzinātāja Ināra Kardakova cīnījās par un ar mums, lai visi sekmīgi pabeigtu skolu. Vienmēr zinājām, ka atbalstīs un palīdzēs. Iedrošināja un deva dzīves gudrus padomus.” Liene Slivjuka, tagad Martinsone: “Ināra Kardakova audzināja mūs kā pašas bērnus un vienmēr mēģināja visu atrisināt ar mierīgu sarunu.”
Rinalds Vācers: “Mūsu audzinātāja Aina Ezergaile bija izcila vēstures skolotāja, jo ar vizuālajiem materiāliem ļāva iztēloties visus notikumus.” Zenta Broka: “Man dzīvē visvairāk noderējušas zināšanas, ko ieguvu no savas vēstures skolotājas Ainas Ezergailes.” Maija Andersone: “Aina Ezergaile bija kā vecmāmiņa pret visiem, pat pārāk laba pret mums.” Ineta Lavrentjeva, tagad Lekse: “Par vēsturi un tās skolotāju Ainu Ezergaili pašas labākās atmiņas, vienmēr smaidīga, superjauka, saprotoša, ļāva špikot, jo uzskatīja, ka skolēns, rakstot špikeri, arī daudz iemācās.” Viktors Veide: “Forša klases audzinātāja, ļoti godīga pret visiem un vienmēr aizstāvēja savus audzēkņus.”
Rinalds Vācers: “Pamatskolas klases audzinātāja Elga Hāze, lai arī stingra, bija ļoti mīļa. Viņa ieaudzināja patriotisku attieksmi pret valsti un labi mācīja latviešu valodu.” Laura Spila, tagad Viļuma: “Ļoti mīļa un jauka, bet bezgala stingra – brīnumaina skolotāja, viņas metodes, pieeja skolēniem un sirsnība ir neaprakstāma. Ļoti vērtīgas bija viņas stundas, vēl šobaltdien noder viņas padomi, kā atcerēties pareizrakstības knifiņus.” Dārta Puriņa: “Laikam uz mūžīgiem laikiem atcerēšos skolotāju Elgu Hāzi. Mūsu klasei ļoti paveicās, ka tikām mācīties pie tik izcila pedagoga. Jā, viņa bija ļoti prasīga un no skolēniem sagaidīja maksimumu, bet tāda viņa bija arī pret sevi. Viņa nebija tikai latviešu valodas un literatūras skolotāja. Viņa mūs izveidoja par kulturālām, zinošām un sabiedrībai noderīgām personībām, kas spēj nevis tikai truli funkcionēt, bet arī analizēt un izdarīt secinājumus. Skolotājai ļoti rūpēja ne tikai mūsu gramatikas zināšanas, bet arī tas, par kādiem cilvēkiem mēs veidojāmies.”
Sandis Liepurs: “Pēteris Kruglaužs – viens no retajiem skolotājiem vīriešiem, pasniedza angļu valodu. Viņa komunikācija ar skolēniem bija draudzīga, viņš neko nespieda darīt, bet lika saprast, ka nemācoties lielākais zaudētājs būsi tu pats un viņš nespēs ietekmēt tavu vērtējumu.” Maija Neļķe, tagad Ozoliņa: “Ļoti sirsnīgs, asprātīgs, ar lielisku humora izjūtu un vienmēr smaidīgs.” Liene Slivjuka, tagad Martinsone: “Angļu valodas skolotājs Kruglaužs palicis atmiņā kā labs skolotājs un jokupēteris.”
Lāsma Medjānova, tagad Latviete: “Skolēnu domes vadītāja Lāsma Stašule bija ļoti draudzīga, pozitīva un izdarīga.” Kristiāna Spalva: “Klases audzinātāja Lāsma Stašule vienmēr centās vairāk būt kā draugs, nevis kā pieaugušais, aizstāvēja savus audzināmos.” Stefānija Teivāne: “Viņa organizēja interesantas ekskursijas un skolas pasākumus. Atceros, ka Lāsma ļoti savdabīgi ģērbās.”
Vienā publikācijā visi labie vārdi nav ietilpināmi. Tāpēc turpinājums nākamajā “Zemgales Ziņu” numurā 7. oktobrī.
