Pagājušā gada 11. martā tika izsludināta ārkārtas situācija valstī. Datums, kad patiešām sākās pārmaiņas, un šajā procesā mēs visi esam vēl šodien. Nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Sākās mājas karantīna, darbs apstājās, mācības notika tiešsaistes režīmā. Sākumā likās, ka ir labi, – būs iespēja nedaudz atpūsties no ikdienas skrējiena, jo drīz vien viss atgriezīsies savās vietās, bet tā nenotika. Dienas, nedēļas gāja, un pamazām nācās apzināties, ka ir pienācis pārmaiņu laiks. Pēkšņas pārmaiņas notika arī manā dzīvē.
Mēnesi pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas valstī mani atrada iespēja, par kādu cilvēki droši vien mēdz tikai sapņot. Saņēmu piedāvājumu pārcelties dzīvot uz Tenerifi, lielāko no salām Kanāriju salu arhipelāgā, kur vienmēr spīd saule. Līdz šim ilgākais laiks, ko biju pavadījusi ārpus Latvijas, bija mēnesis Austrālijā. Ceļojums – tas ir viens, bet kas pavisam cits ir pēkšņi pārcelties dzīvot citur, nezinot, kas, kā, cik ilgi. Lēmums bija jāpieņem ļoti strauji, jo bija palikusi mazāk nekā nedēļa līdz īpaši organizētam repatriācijas reisam, tiešajam lidojumam no Rīgas uz Tenerifi pilnībā slēgtas aviosatiksmes laikā. Patiesībā, ilgi nedomājot, es teicu – jā. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka iespējas, ko dzīve sniedz, lai arī cik trakas šķistu, ir jāizmanto, jo būtu diezgan bēdīgi visu atlikušo dzīvi domāt, kā būtu bijis, ja… Tāpēc es pieņēmu izaicinājumu un lēcu nezināmajā. Tā sākās mans stāsts par to, kā es pārcēlos dzīvot uz Tenerifi.
2020. gada 16. aprīlī no Rīgas lidostas pacēlās lidmašīna, kur, neskaitot mani, bija vēl četri pasažieri. Pēc aptuveni septiņām stundām nolaidos Tenerifes dienvidu lidostā. Sajūtas bija patiesi dīvainas. Mani sagaidīja lidostā, un pēc 20 minūtēm es jau biju savās jaunajās mājās, milzīgā baltā villā, vienā no prestižākajiem Tenerifes dienvidu rajoniem – El Duque.
Viss slēgts
Tobrīd Tenerifē bija noteikta pilnīga mājsēde. Bez pamatota iemesla bija aizliegts atrasties uz ielas vai pārvietoties ar auto, visur, arī ārā esot, bija jāvalkā sejas maska. Pastaigās drīkstēja doties tikai viena kilometra rādiusā ap dzīvesvietu, izņēmuma gadījumi bija skriešana, došanās uz darbu, aptieku un veikalu, suņu vešana pastaigās. Suņiem tā bija īsta laime – vietējie iedzīvotāji aizņēmās no kaimiņiem suņus, lai būtu pamatots iemesls pamest dzīvesvietu un doties pastaigā. Tenerifes ekonomikai pandēmija bija liels trieciens, jo nozīmīgu daļu no iekšzemes kopprodukta veido tūrisms, kas lēnām sāka atjaunoties vien 2020. gada beigās. Daži aizliegumi šķita pat ļoti dīvaini, piemēram, bija slēgtas dabas takas, pludmales, nemaz nerunājot par bāriem un restorāniem.
Kādēļ es tur ierados?
Baltā trīsstāvu villa ar Spānijai tik raksturīgo oranžo dakstiņu jumtu, ar iekoptu dārzu pushektāra platībā, ko varētu dēvēt arī par nelielu parku, baseinu 15×10 metru lielumā un diviem suņiem bija izlikta pārdošanā par 2,5 miljoniem eiro. Ģimene, kurai pieder villa, dzīvo Šveicē, tāpēc viņiem bija nepieciešams kāds cilvēks, kurš līdz villas pārdošanas laikam tur dzīvotu, uzturētu kārtībā dārzu un rūpētos par suņiem. Apmaiņā pret šiem pienākumiem es varēju dzīvot īpašumā bez īres maksas. Tomēr es nebiju pilnīgi viena, villai bija sava aprūpes komanda: dārznieks Mario, ūdens papildinātājs Domingo, veterinārārsts Roberto, apkopēja Roksana, kuri ieradās pēc nepieciešamības. Pasaulē šāda prakse nav nekas jauns – pieskatīt īpašumu saimnieku prombūtnes laikā.
Dzīve Tenerifes dārzā
Kamēr ārpus mājām Tenerifē īsti neko darīt nedrīkstēja, esošajos pandēmijas apstākļos atrados salīdzinoši priviliģētā situācijā, jo dārzā, protams, varēju staigāt bez maskas, iziet no mājas, kad vien vēlējos, un varēju atpūsties pie baseina. Tomēr realitātē teritorijas uzturēšana prasīja diezgan pamatīgus laika un spēka resursus. Liels bija šoks, kad secināju, ka, neraugoties uz to, ka Tenerifē saule spīd visu gadu, koki regulāri met lapas. Un šīs lapas ir jāvāc. Visā dārza teritorijā bija uzstādīta ūdens apgādes sistēma katram augam (izņemot kaktusus), un fikusi auga griezdamies. Fikusi ir visbiežāk sastopamais lapukoks Tenerifē, kurš ātri aug, un raksturīgi, ka tieši fikusus apgriež dažādās formās: lodveida, kvadrātainus, taisnstūra, sirds formā un citās, kādās vien dārzkopji ir spējīgi tos veidot. Dārzā bija patiesi plašs floras spektrs – vismaz desmit dažādu palmu sugu, vismaz piecpadsmit kaktusu šķirņu, bugambiļļu ziedu dzīvžogs, dekoratīvie krūmi, sešpadsmit mango koki, makadāmijas riekstu koks, vīģu koks un citi dažnedažādi krūmi un ziedu koki. Dārzā katru dienu sastapu ķirzakas, dievlūdzējus, krāsainus taureņus un putnus, arī zaļos papagaiļus, toties odi un ērces tur nedzīvo.
Piemājas apkārtne
Ejot pastaigās ar suņiem Paulu un Maksi, izpētīju tuvējo apkārtni. Villa atrodas nesen atjaunota bulvāra vidusdaļā. Ceļš pa labi ved uz kalnu pusi, Adejē pilsētiņu, bet pa kreisi uz okeānu. Atlantijas okeānu varēja redzēt gandrīz no jebkuras vietas Tenerifē, protams, arī no villas terases un pastaigu laikā. Līdz piekrastei bija 15 minūšu gājiens, kas veda gar neskaitāmām četru un piecu zvaigžņu viesnīcām un īres apartamentiem. Tenerifes dienvidi visā salā noteikti ir tūristu visiecienītākā vieta, kur apmesties. Nonākot pie okeāna, ir iespēja izvēlēties pludmali pēc sirds patikas vai vienkārši pastaigāties, jo gar visām šīm pludmalēm vijas labiekārtota promenāde. Sākot ar prestižo Playa El Duque pludmali, kur ir tirkīzzils ūdens, no vienas puses to apņem klints, pludmalē ir salmu saulessargi un daļēji gaišas smiltis. Ejot tālāk, nākamā pludmale Playa El Beril ir aktīvās atpūtas piekritējiem, pēc tam seko lielu oļu pludmale, tad dabīgo melno smilšu pludmale Playa del Veril, un nākamā – Playa de la Enramada, kur regulāri nolaižas paraplāni, pludmaļu dažādība turpinās vēl tālu.
Turpinājums nākamajā numurā
