Ceļu pie lasītājiem šoruden sākusi mūsu novadnieka žurnālista un starptautisko notikumu apskatnieka Voldemāra Hermaņa septītā grāmata “Mana skiču klade”.
Ievadā autors raksta: ““Skiču” amplitūda sanākusi diezgan plaša. Kā laika nogriežņos, tā globālajā telpā. Helsinki un Habarovska, Londona un Maģņitogorska, Brisele un Vašingtona, Budapešta un Sanktpēterburga. Vēl un vēl. Autors lēkājis kā blusa pa globusu. Gan vienlaikus ar abām kājām, Rīgā palikdams. Savā Latvijā, savā ģimenē. Daži atslēgas vārdi – prese un vara, latvieši pasaulē, konformisma cena, personības pretskatā, ķeza kā Dieva dāvana. Tas un varbūt vēl šis tas izlobāms no tekstiem.”
Uz grāmatas muguras vāka V.Hermaņa kolēģis Dainis Caune raksta vēl tā: ”Sešdesmitie, septiņdesmitie, astoņdesmitie, deviņdesmitie gadi un mūsu gadsimts. Padomju Latvijas žurnālists un Latvijas Republikas žurnālists. Mēs nevaram izvēlēties laiku, kurā dzīvot, bet varam censties to atspoguļot un izskaidrot.”
Vairāk nekā 400 personu
Grāmatas 190 lappusēs minēts vairāk nekā četri simti personu. Lielākoties ar medijiem, kultūru un politiku saistītas. Valstu prezidenti, atmodas tribūni, arī tā sauktā padomju laika izcilnieki. Nemana negatīvus personāžus. Aprakstītajiem “augstustāvošajiem” atklāta kāda zīmīga cilvēciska šķautne. Viegla ironija, pašironija nekur neliek manīt, ka autors ir cienījamu gadu pensionārs, kurš pašlaik vairs nav nevienas redakcijas štatā. “Pagātne, lai kā dažs labs mēģina spuroties pretim un atrunāties, izrādās dzīva arī pēc ceturtdaļgadsimta,” raksta V.Hermanis. Viņš piezīmē, ka “var pats sevi tiesāt par mazdūšību, par paļaušanos vispārējam fatālismam līdz pat Tautas frontes atdzimšanai 1988. gadā”. Un sarunā ar “Ziņām” vēl piebilst, ka 1985. gadā, kad strādāja par redaktoru laikrakstā “Dzimtenes Balss”, tika aizmuguriski “noformēts” par VDK ziņotāju ar aģenta kartīti. No V.Hermaņa atskaitēm par tikšanos ar latviešu trimdas pārstāvjiem cietušo nav bijis. Toties ir raksti, kas savulaik veicinājuši patriotismu, kritisko domāšanu, lasītāju uzticību laikrakstiem. Tā ir žurnālistika, kas aizveda līdz atmodai, dažkārt žurnālistus arī padarot par politiķiem. Ar V.Hermani tā gan nav noticis, viņš joprojām ir žurnālists.
Izcilākais no Baltijas valstu prezidentiem
Par izcilāko no visiem Baltijas valstu prezidentiem beidzamajās desmitgadēs V.Hermanis nosauc Lennartu Meri (1929–2006). Grāmatā publicēta bilde no apģērbu veikala Kuldīgā. Izrādās, 1996. gada oktobrī, esot Latvijā valsts vizītē, Meri kopā ar kolēģi Gunti Ulmani viesojās šajā Kurzemes pilsētā. Piepeši pēc Meri aicinājuma tika sperts sānsolis ar ierašanos apģērbu veikalā. “… Reti kurš spēja izšaut līdzīgi snaiperim: “Mazas valsts pilsonis neko neaizmirst, bet lielas valsts pilsonis – neko neatceras”,” raksta V.Hermanis. Viņš vēl pieliek klāt stāstu, ka, atgriežoties no vizītes Japānā, Meri sarīkojis preses konferenci Tallinas lidostas labierīcību telpās. Tur prezidents teicis: “Japāņi sacīja, ka viņiem patīkot igauņi un to attieksme pret darbu, bet viņi nevarot saprast, kāpēc Igaunijā aizvien ir padomju laika tualetes.”
Saistībā ar Latvijas Valsts prezidentiem grāmatā “mazs reveranss” ir dots Gustavam Zemgalam. Politiķim, kuram bija līdera loma Latvijas valsts proklamēšanas aktā Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī (vēlākais pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste tajā nepiedalījās, bet vairāki ietekmīgi politiķi uzskatīja, ka Latvijas valsts proklamēšana jau notika Valkā 1917. gada 29. novembrī, kad par Latvijas valsti iestājās Latviešu pagaidu nacionālā padome – red.).
V.Hermanis apraksta, kā 1990. gadā, atrodoties Vašingtonā, viņš, viesnīcā telefona grāmatā meklējot latviskus uzvārdus, galu galā apciemojis tolaik ASV galvaspilsētā dzīvojošo G.Zemgala meitu Annu Ūdris (1909–1999).
“Nejaušība vai likumsakarība, ka visi Latvijas starpkaru perioda prezidenti nāk no Zemgales? Paliek iespaids, ka Gustava Zemgala meitai Annai 1990. gada maijā tāds vaicājums nav gluži negaidīts: “Varbūt, ka zemgaliešu tēviem bija vairāk naudas. Lai laistu savus bērnus (augstās) skolās,” raksta V.Hermanis.
Vilis Krūmiņš vēlējās būt pirmā persona
Atsevišķa nodaļa “Manā skiču kladē” ir veltīta Vilim Krūmiņam (cilvēkam, kas Otrajā pasaules karā kā sarkanarmietis lēja asinis (bija ievainots) Maskavas aizstāvēšanas kaujās). Atmodas laikā – viens no galvenajiem Latvijas Tautas frontes pirmās tautas manifestācijas (1988. gada 7. oktobrī) rīkotājiem Mežaparka Lielajā estrādē. Līderis Latvijas Tautas frontē iekļautajā Latviešu strēlnieku apvienībā. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara padomju laikā viņš uzkalpojās augstos amatos un “pie noteiktas zvaigžņu kostelācijas” cerēja kļūt par pirmo personu Padomju Latvijā. Taču 1959. gada Kremļa represijās pret nacionālkomunistiem V.Krūmiņš un viņa līdzgaitnieki Pauls Dzērve, Voldemārs Kalpiņš, Kārlis Ozoliņš, Eduards Berklavs un citi zaudēja varu.
V.Krūmiņa politiķa zvaigžņu stundas pienāca laika posmā starp 1990. gada 4. maiju, kad Latvijas valsts neatkarība tika atjaunota juridiski, un 1991. gada 21. augustu, kad tā atjaunojās faktiski. Neilgi pirms valsts apvērsuma mēģinājuma Maskavā (Augusta pučs) Rīgā ieradās viens no vēlākajiem pučistiem maršals Sergejs Ahromejevs. Viņš centās būt par vidutāju starp Tautas fronti un Interfronti, kas savukārt iestājās par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā. Viesojoties Tautas frontes ēkā, Padomju Savienības maršalam nācās satikt V.Krūmiņu un arī bijušo sarkanarmieti jelgavnieku Eiženu Silmali. Vēsture klusē, cik vienkārši Ahromejevam bija pieņemt, ka arī starp viņa bijušajiem karabiedriem ir Latvijas valstiskās neatkarības aizstāvji.
Voldemārs Hermanis
■ Dzimis 1935. gadā Iecavas novada Zālītes pagasta Bierantos.
■ Izglītība: Jaunsvirlaukas septiņgadīgā skola, Svitenes vidusskola, Latvijas Valsts universitāte.
■ Darbavietas: laikraksti “Cīņa”, “Dzimtenes Balss”/ “Tēvzemes Avīze”, “Neatkarīgā Cīņa”/NRA.
■ Precējies. Ģimenē uzaudzināti trīs dēli un aug 13 mazbērni.
Daina Oliņa, žurnāliste un redaktore
Voldemāru Hermani atceros no Preses nama laikiem, kad tur atradās ap divdesmit laikrakstu un žurnālu redakciju. Viņš palicis atmiņā kā kungs, kas, ieraugot pazīstamu sievieti, tūlīt izņem rokas no kabatām un ar vieglu galvas mājienu jauki pasveicina. Tā ir vecā skola, “Kinderstube”, kā man vēlāk paskaidroja kolēģis žurnālā “Skola un Ģimene” Valdis Darbiņš, kas tajā ziņā bija līdzīgs Voldemāram Hermanim. Grāmatā “Mana skiču klade” publicēta fotogrāfija no vecā Jaunā gada svinēšanas 1982. gada 14. janvārī jaunatnes žurnāla “Liesma” redakcijā. Gan Voldemārs Hermanis, gan es bijām “Liesmas” ārštata autori.
Ervīns Kaļass, tautsaimnieks, Voldemāra Hermaņa kursabiedrs Latvijas Universitātē 1955.–1960. g.
Tolaik Pētera Stučkas vārdā nosauktajā Latvijas Valsts universitātē bija Ekonomikas un juridiskā fakultāte. Voldemārs studēja tautsaimniecības plānošanu, es – tirdzniecību, taču mums bija kopīgas lekcijas. Voldemārs no tā laika palicis atmiņā kā godīgs, uzticams, inteliģents students. Studentu vidū tolaik runājām par rusifikāciju, nacionālo apspiešanu. Bija jāuzmanās no ziņotājiem, jo tie par savu kursabiedru uzskatiem vai brīvākiem izteicieniem varēja ziņot čekai, kas tolaik jau saucās Valsts drošības komiteja. Tajā laikā čeka bija visur klātesoša. Un Voldemārs Hermanis savā grāmatā arī par to raksta.
Atceros, kā 1959. gadā Rīgā PSRS līderis Ņikita Hruščovs tikās ar Austrumvācijas līderi Ērihu Honekeru. Mūs, studentus, dzina viņus sveikt. Brīdī, kad auto ar abiem valstu vadītājiem brauca garām universitātei un Brīvības piemineklim, mums bija viņiem jāmāj. Honekers bija normāla auguma, savukārt Hruščovs – maza. Vaļējā auto viņi izskatījās dīvaini. Grāmatā Voldemārs ir publicējis bildi no Hruščova uzstāšanās PSRS un VDR draudzības mītiņā, kas, varai izpatīkot, tika rīkots ar lielām ļaužu masām Mežaparka Lielajā estrādē.
