“Šodien brīnišķi silta rudens diena, tik jauki sēdēt piesaulītē! Debesis tik zilas, gaiss tik skanīgs! Vietvietām jau redzamas rudens krāsas, kurš ir liels gleznotājs. Kļavas jau skaisti zeltainas, drīz tās būs sārtas. Visos kokos jau jūtams dzeltanums, pagaidām vēl atturīgs, bet drīz tas būs visapkārt. Cik tālu vien redz, visur nopļauti lauki un tikai vairs vietām paceļas labības gubas. Brūnas govis plūc kuplo zāli, tagad ganiņam vieglāka dzīve – plašāka brīve. Viss ir tik kluss, un es ar savu balsi netraucēju šo klusumu. Nedreb ne lapiņa, ik krūmiņš stāv klusā mierā, un, ja saule neslīdētu uz apvāršņa pusi, tad man liktos, ka apstājies laiks. Man liekas, ka es tikai nupat kā esmu nokļuvusi zemes virsū.” (“Jettes Dienu grāmata”) Tā rakstījusi cimdu adītāja Jette Užāne tālajā 1940. gada rudenī, kad viņai bija sešpadsmit gadu.
Kas paliek pēc cilvēka, kad viņa paša vairs nav? Jūs teiktu – viņa darītie darbi, jā, Jettiņai ir palikuši daudzi cimdu pāru. Visus tos vācu un veidoju Jettes Cimdu grāmatu, kur būs apkopoti viņas cimdu raksti un cimdu stāsti. Vēl viņa ir atstājusi cimdu adītājām iedvesmu uzdrošināties pašām radīt savus cimdu rakstus un stāstus. Šobrīd Dzērbenes pilī ir apskatāma Latvijas adītāju cimdu izstāde “Ko stāsta Tavs cimds?”, kur adītājas cimdos ir ieadījušas savus rītus un vakarus, savus kaķus un puķes. Šai izstādē ir arī jelgavnieču cimdu pāri, brauciet skatīties!
Un vēl Jette ir atstājusi atgādinājumu, ka pasaule ir vērojums un tā atklājas tikai klusumā. Arī pats sevi var sadzirdēt tikai klusumā. Staigājot pa Lejnieku māju pagalmu, ik uz soļa uzduros sīkām lietiņām, kas Jetti dara klātesošu. Lūk, viņas apvīlētie linu dvielīši, traukus slaucīt tajos ir vislabāk, visvieglāk uzsūc mitrumu. Lūk, mazais grābeķīts, ar kuru viņa apgrāba savas rozes un krāšņās puķu dobes. Lūk, virtuvi slaukot, ieskanas manī viņas balss – pār slieksni neslauki, dūdiņ, piebērsi Laimes mātei acis! Kad beidz kurināt krāsni, vienmēr ienes jaunu malkas klēpīti, lai nākamam kurinātājam ir ērti un izsausējusi malciņa. Klājot galdu, vienmēr uzklāj galdautu, liec krūzītēm apakštasītes un raugi, lai katra ēdienreize ir mazi svētki. Salabsti ar mājinieku promejot, jo tu nezini, vai atkal tiksities. Un, kad ej garām biškrēsliņam, noplūc piecas mazās dzeltenās pogaļas, iemet mutē un sakošļā rūgtās galviņas, tad tārpi nemetīsies. Celies agri, raugies pasaulē dzidrām acīm, ik dienu sāc atkal no jauna! Ieklausies cilvēkos, viņi katrs ir vesela pasaule, un rudenī pavēro krāsas un ainavas, pazīstamos kokus uz ielām un lauka, tu redzēsi, kā tie mainās. Apstājies, ieklausies, pasaule iet.
