Pirms 13. direktora atnākšanas pienāk mūzikas skolas simtgade
Par 50., 75., 90. un citām Jelgavas Mūzikas vidusskolas jubilejām ir palikušas skaistas atmiņas, stāsta brošūras, bukleti un fotogrāfiju albumi, kas glabājas skolas bibliotēkā. Par aizvadīto gadu priekiem un skumjām pie vecās skolas ēkas šalc arī trīs egles, kas tika iestādītas 50. jubilejā, kas sakrita ar skolas jaunā korpusa spāru svētkiem. Taču 2021./2022. mācību gadā, kas skolai ir simtais, pagaidām nekas nav plānots. Neziņa par draudīgās pandēmijas ierobežojumiem ir smaga skatuves māksliniekiem un arī skolām. Kopš aprīļa, kad, pensijā dodoties, vadības posteni atstāja 12. direktors Artūrs Puķītis, mūzikas skolai nav arī vadītāja, bet tikai vadītāja vietas izpildītājs. Par jaunā direktora vietu Kultūras ministrijā rit konkurss, taču tā gaita daudziem izskatās lēna.
Tomēr Jelgavas Mūzikas vidusskola un tās jubileja mīt audzēkņu un pedagogu sirdīs. Viens no mūzikas skolas patriotiem ir tās direktors no 1967. līdz 1977. gadam Arvīds Tareila. Darbu Jelgavas Mūzikas vidusskolā viņš sāka 1958. gadā kā Latvijas Valsts konservatorijas students un izauga līdz direktoram ar ambīcijām skolu celt un noturēt “republikas līmenī”. Enerģiskās vadības laikā tika uzbūvēts mūzikas skolas jaunais korpuss.
Arvīds Tareila dzimis 1937. gadā Lietuvā, Kauņā. “To, ka es būšu mūziķis, izvēlējās mani vecāki. Es viņu izvēli pieņēmu un ar labām sekmēm pabeidzu Kauņas Mūzikas vidusskolu,” stāsta Arvīds Tareila. Viņš paskaidro, ka Latvijas Valsts konservatorijā tolaik strādāja arī izcilais čella pedagogs Berzinskis, kas savulaik bija mācījies pie, viņaprāt, vēl aizvien pasaules čellista numur viens Pablo Kazāla. Lietuviešu puisim Arvīdam patika arī pati Rīga, ko viņš pirmo reizi ieraudzījis skaistā Līgo svētku rotā. “Kad jau biju iestājies konservatorijā, es reiz pastaigājoties piegāju pie Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa un tur izlasīju uzrakstu: “Mans zelts ir mana tauta,/ Mans gods ir viņas gods.” Toreiz no uzrakstītā ne vārda nesapratu, bet nolēmu, ka nelūgšu ne vienam to iztulkot, bet gan iztulkošu pats,” atceras Tareilas kungs. Latviešu valodu viņš iemācījies dažos mēnešos, un, kad augstskola bija pabeigta, viņam bija skaidrs, ka paliks Latvijā. “Īsti neatceros, kas man liktenīgi ieteica vēl kā studentam atbraukt uz Jelgavas mūzikas skolu, kur piepeši bija vajadzīgs čella klases skolotājs, un es piekritu.” Kad 1961. gadā pabeidzis konservatoriju, Latvijas Radio un televīzijas simfoniskā orķestra diriģents Leonīds Vīgners viņam piedāvāja čellista vietu. “Vai var uz pusslodzi?” jautāja Arvīds, kas jau bija izjutis pedagoga darba gandarījumu. “Uz pusslodzi – nē,” noteicis diriģents. Tā Arvīds Tareila aizgāja pa mūzikas pedagoga ceļu. Pēc konservatorijas absolventu sadales plāna “partija un valdība” viņu norīkoja uz Liepājas Mūzikas vidusskolu. Taču tad piepeši vadošās kompartijas Jelgavas komitejā attapušies, ka daudzsološā studenta aiziešana no Jelgavas būtu zaudējums, un absolventu sadales plāns tika mainīts. “Vai jūs vēlaties atgriezties Jelgavā?” jautāts tobrīd Liepājas Mūzikas vidusskolas pedagogam, un viņš piekrita. Jelgavā jau viņam bija radušās iestrādes.
Deviņos gados no pedagoga līdz direktoram
Drīz vien norīkots par kursa audzinātāju. “Vienai no manām audzināmajām bija tas pats dzimšanas gads, kas man. Turklāt precēta sieva, jauna māmiņa ar bērnu. Cilvēks daudz vairāk nobriedis nekā es,” pasmaida kādreizējais mūzikas skolas direktors. Tomēr jaunā pedagoga profesionālisms, cieņpilna spēja sadarboties ar pieredzējušajiem pedagogiem un jaunības degsme tika pamanīta. Arvīda Tareilas karjera turpinājās – Stīgu nodaļas vadītājs, direktora vietnieks mācību darbā un 1967. gadā, trīsdesmit gadu vecumā, – direktors. Tolaik jaunākais mūzikas skolas direktors Latvijā.
“Būt jaunākajam – tas bija gan pluss, gan mīnuss,” stāsta Arvīds Tareila. Viņš piezīmē, ka Kultūras ministrijas (tāda Latvijā bija arī padomju laikos) darbinieki “no tām mūzikas skolām neko nesaprata”. Pieredzējušajiem mūzikas skolu direktoriem citās Latvijas pilsētās tie tik vienkārši klāt neķērās, taču trīsdesmitgadniekam Tareilam tikuši “visi čiekuri”. Viens no tiem bijis pārmetums par mūzikas skolas vidējo atzīmi. “Vai tu nevari uzrakstīt mazliet lielāku?” ministrijā draudzīgi jautāts jaunajam direktoram. Viņš atbildējis, ka nevar sev pārkāpt. Tā neviļus iemantojis stingra un prasīga direktora vārdu. “Man gan vajadzēja piekāpties, kad no Rīgas zvanīja, ka vajagot pieņemt darbā augstu amatpersonu bērnus, kas, pabeiguši konservatoriju, negrib doties strādāt uz Latgali vai citiem attāliem Latvijas rajoniem, bet gan palikt Rīgā. Tādā gadījumā varēja izlāpīties, braucot uz tuvējo Jelgavu. Direktors atzīst, ka viens otrs no šiem rīdziniekiem bijis talantīgs, taču lielākoties tie atstrādājuši trīs pēc augstskolas beidzējiem ministrijas norīkojuma obligātos gadus bez aizrautības un mīlestības – pulkstenis rāda, ka tikos un tikos ies vilciens, ar ko jābrauc uz Rīgu mājās.
“Bet es prasīju no sevis un prasīju arī no pārējiem,” atzīst Arvīds Tareila. Direktora alga tolaik bijusi 140 rubļu mēnesī. Atbilstoši komunistiskajai ideoloģijai tai vajadzēja būt zemākai nekā rūpnīcas strādniekam, kas varēja nopelnīt vairāk. “Pieņemot darbā jaunos pedagogus, es jautāju: kādu algu tu gribi? Cilvēki tolaik bija kautrīgi un nepieprasīja kā vēlāk mūsu laikos: bez tūkstoš latiem mēnesī es neņemšu rokas no kabatām ārā! Kad man teica: “Es vēlētos astoņdesmit rubļus”, es sacīju: “Tev būs simts, tikai tu nedrīksti nekur citur blakus strādāt – vienīgi Jelgavas mūzikas skolā,” atceras Arvīds Tareila.
Mūzikas skolas jaunās ēkas būve bijusi iecerēta un pat izprojektēta jau direktores Veltas Pļaviņas laikā. Gadi gāja, un projekts novecoja. Arī Arvīda Tareilas vadības gados tapa projekts, kur skolas ēka bija novietota gar Uzvaras ielu. Tad piepeši visā Padomju Savienībā izdots būvnoteikums, ka jaunbūvēta skola nedrīkst atrasties pie ielas tuvāk par trim metriem. Atkal darbs bijis pagalam. Arvīds Tareila interesējies par mūzikas skolu projektiem Maskavā, Pēterburgā, Minskā, Lidā. Arī savā dzimtenē Lietuvā. Īpaši viņu interesējusi skaņas izolācija un akustika, kas ir svarīga mājai, kurā cauru dienu skan mūzika. Direktors ministrijā teicis, ka Viļņā uzbūvēta mūzikas skola, kurai sienas veidotas no pieciem skaņu izolējošiem slāņiem. Viņam atbildēts: “Ko jūs smejaties!? Te nav Lietuva!” Arvīds Tareila uzskata, ka tiem, kuri vēlas redzēt, kādai vajag izskatīties mūzikas skolai, mūsdienās ir iespēja aizbraukt apskatīt Ventspils jauno mūzikas skolu un tajā ietilpstošo koncertzāli “Latvija”. Savukārt Jelgavas mūzikas skolas jaunā korpusa prototips ir Novosibirskas Zinātnieku nams, ko viņš noskatījis kādā savā ceļojumā. Skolas jaunā ēka tika atklāta 1973. gadā.
Mūzikas skolas audzēkņiem un pedagogiem gūstot panākumus, ar kultūras ministra Vladimira Kaupuža personīgu pierunāšanu 1976. gadā Arvīds Tareila tika aizvilināts uz Rīgu, kur viņš strādāja par direktora vietnieku Latvijas Valsts filharmonijā un vairāk nekā trīsdesmit gadu par nodaļas vadītāju Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Daudzi Rīgā skoloti viņa audzēkņi ir guvuši atzinības starptautiskos konkursos. Tomēr viņa jaunības degsmes pilsēta un arī dzīvesvieta ir un paliek Jelgava.
Jelgavas Mūzikas vidusskola ir Kultūras ministrijas padotības iestāde, kura īsteno profesionālo vidējo (58 audzēkņi) un profesionālās ievirzes (360 audzēkņi) izglītību mūzikā.
Skolā var apgūt klavieru, stīgu instrumentu, dažādu pūšaminstrumentu, sitaminstrumentu, akordeona, ģitāras un kokles spēli, kā arī solo dziedāšanu, kordiriģēšanu un mūsdienu ritmisko mūziku.
Skolā strādājuši daudzi izcili pedagogi: Jūlijs Grūtups, Valdis Miezītis, Gunārs Ordelovskis, Jānis Krūskops, Vilmārs Vasulis, Georgs Sniķeris, Arnis Eizenbergs, Kārlis Venckus, Gunta Micāne, Valentīna Butāne, Velta Rieksta, Silvija Līce, Ārija Melngaile, Ērika Židele, Felicita Šnē, Romāns Šnē u.c.
Skola lepojas ar absolventiem, kuri ir nesuši tās vārdu pasaulē un Latvijā: dziedātājiem Laimu Andersoni-Silāri, Jāni Kurševu, Juri Zvirbuli, diriģentiem Normundu Šnē, Aigaru Meri, komponistiem Paulu Dambi, Alvilu Altmani, Indru Riši, pianistiem Ilzi Dzērvi, Jāni Matuli, Juri Žvikovu, saksofonistu Aināru Šablovski, obojistu Daini Cimmermani, ērģelnieku Aigaru Reini, vijolnieci Inesi Štrāli, mūziķiem Lauri Reiniku, Žoržu Siksnu un daudziem citiem.
Avots: Jelgavas Mūzikas vidusskolas mājaslapa
Dace Micāne-Zālīte, kultūras darbiniece, Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolvente
Kāda Jelgavas Mūzikas vidusskolā bija augsta ētika! Mūs audzināja par māksliniekiem. Bija sajūta: kad tu iestaigā mūzikas skolā, tu ienāc templī. Skolas simt gadu jubileja ir valsts nozīmes notikums. Arī šodienas audzēkņiem ir jāsaprot, kādā vietā viņi mācās. Ir jāveido darba grupa, kurā jālūdz iekļauties arī pašvaldības vadības pārstāvjiem, un jādomā, kā arī šajos pandēmijas apstākļos varam atzīmēt mūzikas skolas simtgadi.
No vēstures zināms, ka Jelgava ir pirmā pilsēta Latvijā, kur 1921. gadā nodibina Tautas konservatoriju. Par tās vadītāju un pilsētas mūzikas dzīves organizētāju kļūst komponists Jēkabs Mediņš, kas, atsaucoties Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Jēkaba Vītola ierosinājumam, pārceļas uz dzīvi Jelgavā.
Tautas konservatorija arī ir Jelgavas Mūzikas vidusskolas sākotne. Tautas konservatorijas izveidošanas ideja ir ieinteresēt un ievadīt plašākas sabiedrības aprindas vērtīgas mūzikas izkopšanā. Katram vēlamajā virzienā – aktīvā vai pasīvā veidā, rakstīts pirmskara Latvijas laika žurnālā “Mūzikas Apskats”. Mūzikas vēsturnieks Elmārs Zemovičs teic, ka tautas konservatorijas atšķirībā no tagadējām mūzikas skolām un vidusskolām bija fakultatīvas mācību iestādes bez vecuma cenza. Tajās, līdzīgi kā mūsdienu pieaugušo izglītības centros, varēja pieteikties jebkurš, kas vien varēja samaksāt mācību maksu. Tautas konservatorijās strādāja izcili pedagogi. Jelgavā, piemēram, baltvācu pianists Otto-Drevs, čellists Berzinskis. Tautas konservatorijās mācību laiks bija līdz pieci gadi. Tiesa, piecus gadus mācījās tikai tie, kas bija guvuši labas sekmes pirmajos trīs gados. Piecgadīgo kursu absolventiem bija tiesības iestāties Latvijas Valsts konservatorijā. Jelgavas Tautas konservatoriju ir pabeiguši tādi plaši pazīstami profesionāli latviešu mūziķi kā, piemēram, komponists un diriģents Gunārs Ordelovskis, dziedātāja Elza Žebranksa, Jānis Ozoliņš u.c.
Pēc Otrā pasaules kara padomju laikos no tautas konservatorijām izveidojās mūzikas skolas, kur profesionāli gatavoja bērnus mūziķa karjerai. Jelgavas Mūzikas vidusskola tika dibināta 1945. gada rudenī, kad pilsēta vēl bija kara drupās un, kā liecina vairāku veco jelgavnieku atmiņas, cilvēki bija izsalkuši pēc patiesa skaistuma un mākslas. Pēckara grūtību pārvarēšanā lieli nopelni ir mūzikas skolas direktoram Filipam Šveinikam, kas to vadīja līdz 1958. gadam.
