Pamatskolas obligātās literatūras sarakstā iekļautajā Antuāna de Sent – Ekziperī filosofiskajā pasakā «Mazais princis» galvenais varonis runā par atbildību, kas cilvēkam būtu jājūt pret dzīvniekiem, kurus viņš ir pieradinājis.
Pamatskolas obligātās literatūras sarakstā iekļautajā Antuāna de Sent – Ekziperī filosofiskajā pasakā «Mazais princis» galvenais varonis runā par atbildību, kas cilvēkam būtu jājūt pret dzīvniekiem, kurus viņš ir pieradinājis. Šķiet, daudzi jelgavnieki šo grāmatu nav lasījuši vispār vai arī to darījuši tik pavirši, ka lasītais ātri aizmirsies. Daudzi pilsētas iedzīvotāji neizceļas ar īpašu rūpību un atbildību par saviem četrkājainajiem draugiem, un viņiem piederošie suņi ikdienā apdraud garāmgājējus un, galvenais, bērnus.
Kādu vakaru ap «Panorāmas» laiku šīsnedēļas sākumā pilsētas autoostā kādai sievietei vajadzēja ar somu atgaiņāties no milzīga suņa, kas mēģināja klupt viņai virsū. Par laimi, sieviete izrādījās drosmīga, un viņai drīz vien pašas spēkiem izdevās nikno četrkāji padzīt. Taču, kas būtu noticis tad, ja plēsoņam ceļā būtu pagadījies kāds nevarīgs sirmgalvis vai bērns? Iespējams, ka kaut kur tuvumā atradās arī suņa saimnieks, kas bezatbildīgi bija atstājis savu pieskatāmo bez uzraudzības.
Atbildība – tas nenozīmē tikai iegādāties suni un turēt viņu daudzdzīvokļu mājā, kur tas rejot traucē kaimiņu mieru. Tas nozīmē arī garantēt drošību un mieru apkārtējiem jebkurā diennakts laikā. Tas, starp citu, nozīmē arī suni regulāri barot, lai dzīvnieks nebūtu spiests patvaļīgi doties «pēc medījuma». Lieki būtu atgādināt, ka sunim nepieciešamas pastaigas un ka turēt četrkāji daudzstāvu mājās ir neprāts. Īpaši, ja dzīvnieks ir liels.
Apstaigājot Jelgavas ielas un parkus, jākonstatē, ka apkārtējiem bīstamākie ir nevis klaiņojošie dzīvnieki, bet gan saimnieku savā vaļā palaistie un mazuzraudzītie suņi. Ja kāds «mīlulis» sāk apdraudēt garāmgājējus, parasti saimnieks, savākdams četrkājaino draugu, mulsi pasmaida un saka: «Neuztraucieties, viņš nekož.» Un viss. Nekādu sankciju, nekāda soda. Un cilvēks taču neies uz policiju ar sūdzību, ka, lūk, viņam tikko neiekoda suns, kas nākamajā dienā klups virsū nākamajam gājējam un tā tālāk.
Vēl viena acīmredzama lieta Jelgavā ir tā, ka rūpīgākie un apzinīgākie savu četrkājaino draugu pastaigu organizatori ir pensijas vecuma cilvēki, kas parasti ārpus mājas suni izved pavadā un nereti arī ar uzpurni. Tas laikam tādēļ, ka mājdzīvnieki daudziem vientuļiem un veciem cilvēkiem ir kļuvuši par vienīgajiem sabiedrotajiem.
Daudz neapzinīgāk rīkojas jaunāki suņu īpašnieki, kam nereti pieder lieli un dārgi suņi. Tradicionāla aina: vairāki jauni un «biezi» suņu īpašnieki ierodas parkā, nosēžas uz sola un palaiž savus rejošos «dārgumu sargus» no ķēdes, lai izskraidās.
Skaidrs, ka šai cilvēku šķirai suns ir arī varenības un sabiedriskā stāvokļa simbols, tāpat kā sešsimtais «mersedess», un viņiem gribas ne tikai ļaut savam «dārgumu sargam» izskraidīties un parkā nokārtot suniskās vajadzības, bet arī «pazīmēties» ar dārgas šķirnes četrkāji, jo tas skaitās stilīgi. Vēl stilīgāk būtu, ja šiem «jaunajiem» krieviem, latviešiem vai ukraiņiem – nācija šajā gadījumā nav svarīga – uzmanību sāktu pievērst arī policija. Mājas sargs – tas ir labi, bet uz ielas tas var pārvērsties par īstu plēsoņu. Un nav svarīgi, kāpēc šie dzīvnieki par tādiem kļuvuši, svarīgi novērst visus drošības draudus apkārtējiem.
Ja suņu saimnieki nevēlas ievērot drošības noteikumus un atlaiž no saites suni bez uzpurņa, viņi ir jāsoda; ja suns ir bīstams, tas ir jāievieto suņu patversmē. Un te nebūtu arī īstā vieta sabiedrības klusēšanai. Visiem, kas ir cietuši vai bijuši suņu apdraudēti, vajadzētu steidzīgi par to informēt policiju. Problēma ir jārisina. Vai arī tam kārtējo reizi ir vajadzīgs kāds smagi cietušais?
