Pirms pāris dienām, pārskrienot pāri feisbuka ierakstiem, acis piestāj pie attēla, kur redzams mākslinieks Boriss Bērziņš. 7. oktobris 1930. gads. Nu ja, dižgara dzimšanas dienas datums.
Un kā nu ne, siltas atmiņas. Apaļīgs un omulīgs, vienkāršās drēbēs tērpts, ar iepirkuma tīkliņu rokās, no kura bāztin bāzās ārā ikdienas pirkumi – tādu viņu atceros ienākam zīmētavā, kur notika 2. kursa dizaineru gleznošanas nodarbības. Uzstādījums jau uzlikts – kaut kas tikpat vienkāršs formās un krāsās – apjomīgas formas trauks, koka abra un sakrokota drapērija. Priekšmeti tikpat īsti un pamatīgi kā pats meistars.
Es nezinu, kā tas nācās, bet tolaik, astoņdesmito gadu vidū, dizaineriem gleznošana bija jāapgūst tikai ar akvareli. Eļļas tehnika tika citām nodaļām. Un meistars savā ironiskajā, smalkajā manierē bez īpašas steigas apstaigāja jauno censoņu iesākto darbu uzmetumus. Ir lietas, kas paliek atmiņā spilgti, un ļoti labi vēl šodien gara acīm redzu to atmosfēru, noskaņu un skolotāja teikto par to, ka katra radošā darba pamatā ir kārtīgs zīmējums. Atceros, cik svarīgi bija tikt galā ar viņa uzliktā uzstādījuma priekšmetu ideālajām līnijām un kompozīciju.
Un vēl kāda epizode jau ārpus akadēmijas sienām. Manu studiju laikā neaizmirstami brīži bija vasaras zaļā prakse, kas norisinājās gandrīz veselu mēnesi katru gadu citā Latvijas vietā. Pirmā šāda izraušanās zaļumos notika Salacgrīvā. Otrā Cēsīs, trešā Cesvainē un ceturtā Lāņos – pie jūras, starp Salacgrīvu un Vitrupi. Te jāpiebilst, ka Vitrupe ir mana dzimtā puse, tur bērnība, brīvlaiki, un skaisto akmeņaino Vidzemes jūrmalu izjūtu kā savu pasauli. Un tur Lāņos pēc pastrādātas nedēļas pie jūras, kur man uz nātna ietinamā papīra ar tušu bija tapuši lieli, formīgi jūras akmeņi, guvu Borisa Bērziņa atzinību. Biju pietuvojusies viņa mīļāko formu sižetam. Uz Lāņiem skolotājs bija braucis no netālajiem Limbažiem, kas ir viņa lauki, lai izvērtētu studentu paveikto.
Meistaru vairs nevar satikt (1930–2002), bet vienmēr ir liels gandarījums redzēt viņa veikumu kādā no izstādēm vai izjust kādu no viņa darbiem, staigājot pa interneta dzīlēm.
“Kāds es ir, tāds es ir!” tā savulaik ir teicis Boriss Bērziņš. Ko talantam padarīsi? Bet par talanta esamību viņam arī ir sava nostāja – tā esot gana neērta lieta – talants. Tas cilvēku izdzenot un neļaujot darīt to, kas neatbilst viņa spējām. Tas neļauj darīt falšas lietas un spiež būt vienmēr formā. Talants, viņaprāt, ir cilvēka vislielākais izdzinējs un vagars.
