Reizēm visdīvainākās pārvērtības skar lietas, kuru dziļāko būtību nemēdzam analizēt. Mēs vienkārši izlasām anotācijas uz iepakojuma.
Reizēm visdīvainākās pārvērtības skar lietas, kuru dziļāko būtību nemēdzam analizēt. Mēs vienkārši izlasām anotācijas uz iepakojuma. Pārtikas preces, kuru kārdinoši košie iesaiņojumi sola vēl gardāku «iekšieni», evolucionējušas līdzās cilvēkam, ņemot vērā mūžīgo mērauklu – pieprasījumu. Uzvaras gājienu pāri robežām «ar paceltu galvu» uzsākusi pārtikas aizvietotāju un aromātu tehnoloģija.
Mūsdienās reti kurš pārtikas produkts tiek ražots bez pārtikas piedevām vai aromatizētājiem. Ēšana aizvien biežāk pārtop šķietamībā, jo mākslīgie aromatizētāji notrulina patērētāja garšas uztveri un dabiskā produkta garša tiek aizmirsta, bet «uzlabotā» liekas daudz «ēdamāka». Limonādes, jogurti, dažnedažādas mērces, desas – tie ir tikai dažu «uzlaboto» produktu nosaukumi, ko lietojam ikdienā. Diez vai kādam radīsies ilūzija, ka citrusaugļu limonāde tiešām satur Dienvidu saulē piebriedušu citronu vai apelsīnu sulu.Šo garšu iegūst laboratorijas apstākļos, izmantojot ģenētiski pārveidotu mikroorganismu izejmateriālus.
Rūpnieciskā pārtikas ražošana, līdzīgi citām nozarēm, attīstās lēcienveidīgi, un pavāri baltās cepurēs nav pieprasītākie speciālisti. Struktūrķīmiķi, fiziķi, ģenētiķi, farmaceiti un sensoriķi – šo profesiju pārstāvji ir «īstenie» pārtikas ražošanas ģildes locekļi, kuriem pa spēkam «palaist» konveijeros marcipānus bez mandelēm, zemeņu jogurtus bez zemenēm un tomātu mērces bez tomātiem. Šo mazo ražotāju viltību iemesls ir tikpat vecs kā pasaule – peļņa. Konkurences apstākļos, kad pārtikas preču cenas slīd aizvien zemāk, ražotājiem nav izdevīgi izmantot dārgās dabiskās izejvielas. Tādēļ procesa sākumposmā noteikts produkts, kuram nepieciešams izveidot aromātisku aizvietotāju, laboratorijās tiek sadalīts pa sastāvdaļām. Piemēram, zemene garšo pēc 309 atsevišķiem komponentiem. Tomēr, radot mākslīgu zemenes garšu, ražotāji izmanto tikai 50 līdz 60 šo sastāvdaļu. Īstas zemenes kā izejvielas tiek izmantotas ļoti retos gadījumos, jo tās ir pārāk dārgas. Turklāt tās ir arī pārāk maigas, lai «izdzīvotu» sarežģītajā tehnoloģiskajā procesā. Atjautīgie zinātnieki nepieļāva ražošanas apgriezienu panīkšanu un atrada risinājumu, kura precīzās sastāvdaļas tiek turētas lielā slepenībā. Tomēr ir zināms, ka viena no slepenajām «detaļām» ir koka skaidas. Ne jau nu gluži tā, ka jebkurā gaterī pagrābtas. Skaidas iegūst no kāda Austrālijā augoša koka, ko «pielabo» ar ūdeni, alkoholu un dažādām slepenām sastāvdaļām, beigu procesā to visu savārot putrā. Tādējādi top zemeņu garša saldējumiem un augļu tējām. Nedaudz variējot recepti, no skaidām top aveņu, kakao, vaniļas vai šokolādes garša.
Pārtikas rūpniecības attīstība un tai pieejamo palīglīdzekļu arsenāls patlaban atļauj radīt jebkuru produktu no pilnīgi jaunām sastāvdaļām. Piemēram, ķiršu gabaliņus «pārrada», ņemot palīgā ūdeni, citronskābi, aromātus un presētus augļu pārpalikumus. Arī augļa vai ogas struktūras imitācija nerada nekādas grūtības. Attiecīgi «miksējot» dikalcijfosfātu, trinatrijcitrātu un biezinātāju no aļģēm, tiek izveidota ķiršogas «miesa».
Tomēr ne jau tikai augļus un ogas skar rūpnieciskas metamorfozes. Vislielākās pārtikas rūpniecības pūles tiek veltītas gaļas aizvietotāja radīšanai. Gaļa ir dārgs produkts, savukārt sēnīšu audzēšanai gan laika un pūļu, gan finanšu ieguldījumi ir krietni vien mazāki. Tādējādi zinātnieki laboratorijās no sīkas sēnītes Fusarium venenatum mēģinājuši radīt gaļas aizvietotāju, kuram gan pagaidām nav liela noieta. Tomēr vai tā būs vienmēr – to diemžēl nav iespējams paredzēt.
