Lai arī makroekonomiskie rādītāji valstī pamazām uzlabojas, tomēr daudziem iedzīvotājiem trūkst līdzekļu izdzīvošanai, ar iedzīvotāju materiālo labklājību tieši saistītas arī Latvijas uzņēmēju problēmas.
Lai arī makroekonomiskie rādītāji valstī pamazām uzlabojas, tomēr daudziem iedzīvotājiem trūkst līdzekļu izdzīvošanai, ar iedzīvotāju materiālo labklājību tieši saistītas arī Latvijas
uzņēmēju problēmas.
Savas domas par tām «Zemgales Ziņu» Komentētāju nodaļas vadītājam Modrim Sprudzānam sarunā atklāj Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) ģenerāldirektors Māris Ēlerts, LAA Eiropas informācijas centra vadītājs Juris Cinītis un LAA Eksporta veicināšanas departamenta direktors Andris Alksnis. LAA ir valsts atbalsta organizācija, kas palīdz Latvijas uzņēmējiem iegūt partnerus ārzemēs, saņemt informāciju par potenciālajiem ārvalstu partneriem, veicināt eksportu; sekmē ārvalstu investīciju piesaisti, kā arī veikt cita veida sadarbību ar partneriem ārvalstīs.
Raksturojiet galvenās uzņēmējdarbības problēmas un iespējas tās pilnībā apzināt.
Māris Ēlerts: Viena daļa no problēmām saistīta ar uzņēmējiem pašiem. Tās būtu – kapitāla trūkums, ideju trūkums, uzņēmības trūkums, izglītības vai kvalifikācijas trūkums. Tas visvairāk bremzē Latvijas uzņēmējdarbību. Otra problēmu daļa – samērā liela birokrātija, kas saistīta ar uzņēmējdarbības uzsākšanu, dažādu kontrolējošu institūciju prasības, ko mazajiem uzņēmumiem nav viegli izpildīt, atbalsta programmu trūkums no valsts puses.
Ja runājam par kapitāla pieejamību, tad pēdējā laikā šī situācija pamazām uzlabojas. Kā piemēru varam minēt Latvijas Hipotēku un zemes banku, kas saņēmusi Vācijas valsts atbalsta kredītresursus un piedāvā kredītus mazajiem uzņēmumiem. Vēl ir pieejami vairāki investīciju fondi, piemēram, Vides investīciju fonds, kur var saņemt līdzfinansējumu projektiem, kas saistīti ar vides sakārtošanu. Vēl ir Norvēģijas – Latvijas uzņēmējdarbības atbalsta fonds, kas ir investējis arī Stelpes pienotavā un citos vidējos uzņēmumos.
Būtisks ir jautājums, kādā veidā pašvaldība izmanto savu privatizācijas fondu, jo tajā ienāk līdzekļi no pašvaldības īpašumu pārdošanas. 80 % no tiem paliek pašvaldības rīcībā. Kādu daļu no šiem līdzekļiem ir iespējams izmantot uzņēmējdarbības atbalstīšanas veicināšanai.
Ja runājam par idejām, tad tas ir pats svarīgākais, lai uzsāktu veiksmīgu uzņēmējdarbību. Uzņēmējam jāzina, ko darīt, lai atšķirtos no citiem, lai būtu pēc iespējas mazāk konkurentu. Ļoti būtisks kavēklis ir izglītības, pieredzes un prasmju, tai skaitā vadības un finansu menedžmenta prasmju, zināšanu, kā veikt produkcijas mārketingu, trūkums un tā tālāk.
Juris Cinītis: Mēs saskaramies arī ar uzņēmējiem, kuriem, saņemot informāciju, ir valodas grūtības. Kādu brīdi šāds uzņēmējs var strādāt ar tulkiem, bet vienreiz viņam piezvanīs ārzemju partneris un vēlēsies parunāties, bet ko tad? Apburtais loks – uzņēmumam ir mazs biznesa apjoms, un tas nevar algot labus speciālistus, taču nevar būt liels biznesa apjoms, ja uzņēmumam nav speciālistu, kas spēj kvalitatīvi nodrošināt ārvalstu sakarus.
Andris Alksnis: Latvijas uzņēmējam ir raksturīgi, ka viņš viens pats grib izsisties ar savu produkciju vietējā un ārvalstu tirgū, tomēr viņam būtu jāsadarbojas arī ar nozaru asociācijām, LAA, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, ar citām uzņēmējdarbību veicinošām organizācijām un citu valstu eksportētājiem. Piemēram, var gadīties tādi pasūtījumi, kuru realizācijā būs jākooperējas savā starpā, jo tie var būt tik apjomīgi, ka uzņēmums viens pats tos nevar izpildīt. Eksports nav tikai tiešo partneru atrašana un produkcijas pārdošana. Tajā ietilpst arī virkne citu pasākumu.
Kāpēc pēdējos gados rodas tik maz jaunu uzņēmumu?
M.Ē.: Tas, ko teicu – jaunu ideju trūkums. Cilvēki, kam bijušas idejas, kas grib kaut ko jaunu darīt, ir jau uzsākuši. Par maz uzņēmības – tā ir tā problēma. Latvijas cilvēki negrib riskēt, viņi labāk strādā pie kāda kā algots darbaspēks, nekā paši uzsāk uzņēmējdarbību.
Diemžēl uzņēmējdarbības vide nav atbalstoša mazu uzņēmumu darbības uzsākšanai. Turklāt ir statūtkapitāla problēmas: 2000 latu nav ļoti liela nauda, bet ir vairāk nekā 200, kas bija kādreiz. Ir vēl visādas reģistrācijas, atļaujas, grāmatvedības un nodokļu prasības.
Cenšoties izķert blēžus, krāpniekus, esam sabūvējuši šķēršļus, bet tie traucē arī normāliem uzņēmējiem, tāpēc viena no mūsu funkcijām ir identificēt šīs problēmas, censties tās samazināt un likvidēt, lai atvieglotu uzņēmējdarbību.
Kādos LAA uzņēmējdarbības pasākumos varēs iesaistīties, teiksim, Zemgales uzņēmēji?
A.A.: Esam organizējuši Latvijā akreditēto ārvalstu diplomātisko pārstāvniecību ekonomisko padomnieku braucienus pa Latvijas novadiem, bijām arī Jelgavā un sadarbību turpināsim atbilstoši LAA piešķirtajam finansējumam. LAA 1999./2000. gadā vadīja Latvijas Eksporta finansiālā atbalsta programmas realizāciju, organizēja lielākas vai mazākas starptautiskās izstādes un tirdzniecības misijas, nodrošināja ārvalstu pircēju vizītes Latvijā (arī Zemgales reģionā). Mums izveidojušies labi ikdienas sakari ar Zemgales reģiona uzņēmumiem. Visveiksmīgākie tie tomēr ir kokapstrādes nozarē – ar Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes Kokapstrādes katedras mācībspēkiem, kā arī ar uzņēmumu «Flora» un Zemgales Tehnoloģisko centru, citās nozarēs – ar Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcu, Jelgavas Būvmateriālu kombinātu, «Latvijas keramika», «Spodrība», «Tenax».
M.Ē.: Būs tirdzniecības misija Dānijā. Pagājušajā gadā LAA ir organizējusi vairākas misijas, bet šī laikam ir pēdējā šajā sērijā, jo mums beidzies PHARE programmas finansējums.
Varētu būt katalogu izstādes. Iepriekš tāda ir bijusi Latvijas vēstniecībā Prāgā, varētu būt Polijā, Zviedrijā, kur uzņēmēji paši nepiedalītos. Uzņēmumam tas izmaksā apmēram 50 latu. Tas iedod savus katalogus, proti, informāciju par produkciju, un Latvijas vēstniecībā vienā vai otrā valstī tiek noorganizēta šāda izstāde.
Mums ir pārstāvji vairākās valstīs – Vācijā, Čehijā, Zviedrijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Lielbritānijā, ASV, Austrālijā un citur. Viņi var strādāt uzņēmuma uzdevumā. Protams, par to ir jāmaksā. Sākot ar potenciālo pircēju vai partneru adreses sagādāšanu, kas ir lēti, un beidzot ar kontaktiem uzņēmuma vārdā, kas ir drusku dārgāk.
Vēl viena lieta, ko varam piedāvāt, ir investīciju projektu atbalstīšana, investoru meklēšana noteiktiem projektiem. Šajā gadījumā jābūt labai, kārtīgi izstrādātai biznesa idejai, būtu vēlams arī biznesa plāns. Tad varam sniegt informāciju, kādi investīciju fondi Latvijā ir pieejami.
Bet vai veikli projektu rakstītāji tos neizstrādā tikai līdzekļu iegūšanai, nemaz nerealizējot tos līdz galam?
J.C.: Nav vajadzīgi šie skaisti uzrakstītie, biezie projekti. Bieži vien pietiek ar trijām lapām. Ja viņa ideja ir realizējama, nevis utopisks plāns, tas fondiem vairāk patiks: viņi paši iesaistīsies un izstrādās biznesa plānu. Varbūt tieši otrādi –vajadzētu izvairīties iesaistīt projektu rakstīšanā «druķierus», kas «štancē» septiņus projektus nedēļā, bet šajos projektos nav biznesa ideju. Tas pat ir degradējis biznesa plānu kā tādu.
Vai pēdējā laikā bieži apspriestā korupcija arī kaut kādā veidā traucē uzņēmējdarbības attīstībai?
M.Ē.: Domāju, ka jā, jo pagājušā gada aptaujā tā bija viena no visbiežāk nosauktajām problēmām, kas, pēc uzņēmēju domām, traucē uzņēmējdarbības attīstību. Protams, kā kurā pašvaldībā.
J.C.: Jautājums ir arī, ko uzskatām par korupciju. Korupcija nav tikai tad, kad kāds ierēdnis iebāž kaut ko kabatā. Par korupciju var uzskatīt arī pašvaldības prasības pret uzņēmējiem, ja tās ir nepamatotas. Tas nenozīmē tikai ierēdņu iedzīvošanos. Korupcija ir arī tad, ja pašvaldība mēģina risināt savas problēmas uz uzņēmēju rēķina.
Kad uzņēmējdarbība varētu attīstīties un veidotos vidusslānis, kas spētu piepildīt valsts budžetu?
M.Ē.: Es domāju, ka vidusslānis gan veidojas, gan daļēji ir izveidojies. Jautājums, cik daudz tā ir. Rīgā tas notiek daudz ātrāk un plašāk, laukos – grūtāk.
J.C.: Kādreiz ārvalstu uzņēmēji, kas nāca uz Latviju, gribēja darboties Rīgā, bet tagad mums ir pieprasījums: dodiet ārpus Rīgas. Rīga kļūst neērta, dārga, darbaspēks – nesamērīgi dārgs. Pirms kādiem trīs gadiem Rīgas rajons bija pilnīgi tukšs, bet tagad ir problēmas atrast telpas. Ārzemnieki iet prom no Rīgas.
A.A.: Tas ir arī jautājums, ko pašvaldība pati izvēlas savā teritorijā attīstīt un rādīt potenciālajiem partneriem. Kad ar ārvalstu diplomātiem braucām uz Jelgavu, tad tika parādīti atsevišķi «spožie» uzņēmumi, piemēram, «Flora». Cēsīs tikām iepazīstināti ar uzņēmumiem, kuriem visvairāk tajā brīdī bija nepieciešams atbalsts, piemēram, Līgatnes Papīrfabriku, Neredzīgo mācību un ražošanas kombinātu.
M.Ē.: Es gribētu minēt divus piemērus. Nesen Norvēģijas valsts industriālās attīstības korporācija ir pieņēmusi lēmumu par industriālā parka veidošanu Saldū. Tur divas norvēģu kompānijas jau ir, un tās pašlaik izvērš kampaņu, lai aicinātu citus uzņēmumus strādāt šajā apkārtnē. Otrs līdzīgs piemērs ir Olaine, Islandes – Norvēģijas investoru grupa. Tur bijušajā Olaines plastmasu rūpnīcā tā izveidojusi industriālo parku, kur ir kādi četri ārvalstu uzņēmumi, radot darba vietas. Viņi aģitē un aicina citus uzņēmējus, lai aizpildītu šīs telpas.
Kā Latvija izskatās no eksporta iespēju viedokļa starp Austrumeiropas valstīm?
A.A.: Pilnīgi normāli. Mums nevajadzētu nevienu brīdi kautrēties un mēģināt atrast iespēju ražot un tirgoties ne tikai Eiropā, bet arī citos pasaules tirgos.
M.Ē.: No otras puses, tomēr zināmas problēmas ir – uzņēmumiem ļoti spēcīgi jādomā par konkurenci un nedrīkst paļauties uz to, ka mums ir laba produkcija un kāds noteikti to nopirks. Pašiem ir jārūpējas par saražotā pārdošanu.
J.C.: Latvija ir maza valsts. Maz ticams, ka būsim konkurētspējīgi ar masveida produkcijas ražošanu. Jāaizmirst tas, ka esam lēti un darbaspēks mums ir lēts. Āzijā tas vienmēr būs lētāks. Mūsu stiprums ir kvalitāte un zināšanas.
