Vārti aiz manis aizveras, un es esmu ārā – sev pierastā vidē, savā mājā, ģimenē, kur mani gaida.
Vārti aiz manis aizveras, un es esmu ārā – sev pierastā vidē, savā mājā, ģimenē, kur mani gaida. Pēc trīs stundām Iļģuciema sieviešu cietumā, kas pavadītas, sarunājoties
ar iestādes vadību, uzraudzēm, ieslodzītajām sievietēm no Jelgavas pilsētas un rajona, jūtos domīga un nedaudz nemierīga.
Domāju par to, kā visbiežāk ir viņām, kad vārti atveras un … esmu ārā. Kāda esmu kļuvusi pa šiem diviem, četriem… desmit gadiem? Vai esmu gaidīta mājās un sabiedrībā?
Visbiežāk gan nevienam īsti nav vēlēšanās saistīties ar bijušo ieslodzīto, un tad – vairs ne ģimenes, ne darba, ne māju vispār. Kaut kur jau gaida bijušie draugi, lai nosvinētu brīvības atgūšanu, lai… Tā varētu turpināt, ja nebūtu šo biežo vizīšu cietumā, ja nebūtu patieso dzīvesstāstu, kuros ieklausoties, jāsāk domāt, ko es varētu darīt, lai dzīve man un maniem bērniem būtu drošāka.
Kas ir šie cilvēki, kurus sabiedrība izolē uz noteiktu laiku? Ikviena sabiedrība bijusi un ir ieinteresēta tās normu, vērtību, atbilstošas sociālās uzvedības pieņemšanā un respektēšanā, jo tādējādi tiek saglabāta un uzturēta kārtība, nodrošināta sabiedrības normāla funkcionēšana un attīstība. Grupu un sabiedrības normu pārkāpšana parasti tiek sodīta.
Katrā sabiedrībā pastāv sodu hierarhija, ar kuru palīdzību cilvēki tiek piespiesti rēķināties ar noteiktajām normām un vērtībām. Soda lielums ir atkarīgs no pārkāpuma lieluma pret sabiedrību. Tas ir uzskatāms par taisnīgu, ja atbilst pārkāpuma lielumam, un par efektīvu, ja nosodītais pats atzīst ne tikai savu vainu, bet arī soda nopelnīšanu.
Cilvēks, kas izdarījis pārkāpumu, uz laiku tiek izolēts no pārējiem sabiedrības locekļiem, tādējādi viņš tiek sodīts. Bet, tiklīdz sods ir izciests, sabiedrība gatavojas jaunam sodam pret šo pilsoni – novēršanās, norobežošanās, izstumšana, nosodījums… Sieviešu, kas atgriežas no ieslodzījuma, dzīvesstāsti liecina par šo jauno soda veidu – nav pases, nav pieraksta, nav darba, nav kur un par ko dzīvot. Ko darīt? Sabiedrībai grūti noticēt vārdiem, ko lielākā daļa pēc soda izciešanas saka: «Es esmu cita, es gribu sākti citu dzīvi!» Domāju, ka ikviens sabiedrības loceklis ir patiesi ieinteresēts šīs sievietes vai jaunietes normālā ieiešanā sabiedrībā. Kaut vai savas un savu tuvinieku labklājības, drošības dēļ.
Ko darīt? Visvienkāršākais būtu atsaukties uz iespējamajiem valsts pabalstiem, jo tādi taču ir, vajag tikai prast noformēt dokumentus. Ar naudu var daudz, bet ne visu. Nauda, domāju, nav tas, kas šiem cilvēkiem palīdzēs visvairāk. Viņiem būtu nepieciešama laba sociālā rehabilitācija.
Ar to saprot pasākumu kompleksu, kas vērsts uz to, lai no sabiedrības izolētu cilvēku sagatavotu dzīvei normālā sociālā vidē. Sociālajā rehabilitācijā ir iespējams izdalīt šādus virzienus:
psiholoģiskais – atjaunojas psihiskās spējas un pašcieņa;
profesionālais – atjaunojas profesionālās prasmes;
medicīniskais – atjaunojas veselība.
Jau ieslodzījuma vietā daudzi no šiem pasākumiem tiek veikti, tāpēc cilvēks, nokļuvis otrpus vārtiem, bet nesastopot ieinteresētību viņa sociālajā atveseļošanā, neapzināti «vēlas» nokļūt tur atpakaļ.
Jelgavas sieviešu Zonta klubs projekta ietvaros, kuru finansiāli atbalsta Sorosa fonds – Latvija, ir izveidojis konsultatīvo centru sodu izcietušajām sievietēm un jaunietēm. Tas atrodas Jelgavā, Skolotāju ielā 3, 11. kabinetā (2. stāvā), kurā reizi nedēļā – pirmdienās no pulksten 10 līdz 16 – sodu izcietušās var saņemt jurista, psihologa un projekta vadītāja atbalstu un izpratni interesējošo jautājumu un problēmu apzināšanā un risināšanā.
