Kādi ir bijuši tavi vislielākie murgi? Bēgt, bet nespēt, šausmās apzinoties, ka tavas kājas sapinušās, kaut sapņa gaisīguma realitātē varētu lidot? Gāzties bezdibenī? Apmaldīties un pazust tumsā? Mani lielākie murgi bijusi dziļā un majestātiskā jūra, kad tā satrakojusies, savienojoties ar vētru, un gluži kā karaliskā kobra kapuci izpleš savus viļņus gatavībā nonest visu, kas ir tās ceļā. Turklāt it kā kristālskaidrā un mierīgā dienā, kad par tuvojošajām briesmām nav vēstījusi melleņu zilā debesu pamale kā pirms negaisa. Viļņi vienkārši ir cēlušies un gatavi velties, liekot pamosties ar straujāk pukstošu sirdi, bet arī atvieglotu nopūtu, ka tie tikai murgi…
Vai tomēr ne murgi? Varbūt vēstneši, savdabīgi glābēji un iekšējās sistēmas kārtotāji? Nebiju tos redzējusi vairāk nekā desmit gadu. Jeb kopš laika, kad ar vienu šo jūras “kapuci” reāli sastapos arī fiziskajā jausmā, piedzīvojot, kā tas ir, kad “pāri vēlies milzu vilnis, paceļot lietas no pamatiem, kur tos pienaglojusi stiprā gravitācija, un haotiski sapludinot tās čupās un stūros”, kā toreiz rakstīju savās pārdomās. Tas bija laiks, kad, diagnosticējot vēzi, trīs mēnešos bez iepriekšēja brīdinājuma un holivudiskas bungu rīboņas mūžībā aizgāja mana mamma. Tas notika rudens lapu zelta pielietajā 21. oktobrī. Jeb šodienā divpadsmit spirāļgriezienus uz leju. Toreiz emocionālā triecienviļņa sekas bija tik spēcīgas, ka vēlāk nekādi murgi vairs nestāvēja klāt.
Tāpēc biju pārsteigta, kad vasaras beigās to atkal negaidīti ieraudzīju. Tonakt savā vīzijā virzījos gar Baltijas jūras malu, priecājoties par atklātās jūras sidraboti zaļgano viļņošanos, līdz pēkšņi manam skatam iznira nedabīgi milzīga ūdens masas “kapuce”, gatavībā sist, malt un pārpludināt visu savā ceļā. Apskaidrība par redzēto vilni mani pārņēma, kad rudens sākumā strauji sāka celties kovidsaslimošo līkne. “Būs augstāk! Vēl augstāk!” čukstēju savējiem, paļaujoties uz savu iekšējo nojausmu, un nekļūdījos.
Šodienas 21. oktobrī vilnis atkal ir sastapis realitāti, “paceļot lietas no pamatiem un sapludinot čupās un stūros”. Paši vien esam iedevuši tam spēku, daudziem ignorējot vīrusa izplatīšanās dabu, netiekot galā ar bailēm un mīlot savu brīvību vairāk par līdzcilvēkiem un visu sabiedrību kopumā. Nu mums pāri veļas tā elementāras sekas. Kādus nonesīs. Citus satrieks. Daudziem aizcirtīs elpu. Vai vispār būs kāds, kas izies sauss? Es par to nebūtu pārliecināta!
