Jānis Caune, pensionēts rokdarbu un vizuālās mākslas skolotājs, savā brīvajā laikā ļoti labprāt nodarbojas ar kokapstrādi.
Jānis Caune, pensionēts rokdarbu un vizuālās mākslas skolotājs, savā brīvajā laikā ļoti labprāt nodarbojas ar kokapstrādi.
Viņš ir sajūsmā par to, ko vēl neprot, un ar prieku ņemas jauno apgūt.
Caunes kungs savu vaļasprieku mantojis no tēva – mēbeļu galdnieka –, tāpēc var teikt, ka ir izaudzis koka skaidās.
Kad darba diena galā, viņu urda vēlme meklēt kaut ko jaunu, domāt, atrast un izmēģināt. Tā daža laba malkas pagale pārvēršas par koka karoti vai alus kausu. Ir gadījies izgatavot pat kombaina gultņus, taču pēdējā mīlestība ir kokles. «Šajā jomā ir tik daudz neapgūta un nezināma, ka pietiks visam mūžam,» saka Caunes kungs. Lai kokle būtu kvalitatīva un labi skanētu, tā jāizgatavo no egles koksnes, kas žāvēta vismaz 15 gadu. Dažas kokles ir izgatavotas pat no vairāk nekā 100 gadu veca materiāla. Vienai pamatā ir Jelgavas Trīsvienības baznīcas torņa sija, kuru pagādājuši draugi, kad restaurācijas darbos vecās sijas tika nojauktas.
Lielākais baudījums Caunes kungam (ja neskaita paša darbošanās prieku) ir klausīties, kā viņa taisīto instrumentu spēlē labs izpildītājs. Tām ir savs izmēģinātājs – meistara sieva Janīna, kas jaunās kokles arī noskaņo.
Daudzas Caunes kunga darinātās kokles skan arī citās zemēs, kurp tās ir aizceļojušas kopā ar mūsu tautiešiem.
