Jānis Joņevs par debijas grāmatu, mūziku, ceļojumiem un gaidāmo filmu
Jānis Joņevs sarunā ar “Zemgales Ziņām” stāsta par debijas romānā “Jelgava 94” minētajiem metāla mūzikas žanriem, dalās ar to, kādu mūziku viņš vēl labprāt klausās. Tāpat Jānis ieskicē šobrīd topošās grāmatas “97” aprises, dalās par saviem ceļojumiem pa pasauli un atklāj pēc viņa grāmatas scenārija topošās, nākamgad gaidāmās dokumentālās filmas galveno sižetu.
– Tu kā labu piemēru esi minējis vecās skolas “Death Metal” apvienību “Malduguns”. Kuras pašmāju grupas tev vēl vai joprojām šķiet saistošas?
Protams, “Darrva” ir ļoti cienījama mūzika. “Skyforger” – tā jau ir mūžīga vērtība. Esmu aizklīdis tā patālāk no metāla. Ir mums joprojām arī labs andergraunds (pagrīdes mūzika). Ko vairāk sanāk dzirdēt? Juris Simanovičs, “Ivars Bez F”, “Martas asinis”, “Ansamblis Manta” (un viss, ko dara tā līderis Edgars Šubrovskis), “Čipsis un Dullais”, Māris Šverns. Hm, neviens no šiem gan laikam nav vairs izteikti jauns. To, kas notiek Latvijā uz lielajām skatuvēm, es vispār nezinu. Tikai pagrīdi dzirdu. Tā nu ir iegājies.
– Kā cilvēkam, kuram nav ne mazākās nojausmas par metāla mūziku, tu paskaidrotu, kādas ir raksturīgākās “Doom”, “Death” un “Black Metal” iezīmes? Intervijā Orestam Silabriedim raidījumā “Mana mūzika” beidzamo no manis minētajiem žanriem skaidroji šādi: “Falsetēta balss, kāpināts un mežonīgs ritms. Krusti!”
To jau gudrāki cilvēki par mani definējuši. Tepat Jelgavā man bija skolotāji, ja nu gadījumā kāds lasa, es negribētu viņu priekšā par zinātāju iztaisīties. Varu tikai no savas profesijas specifikas izteikties. Proti, mani šo žanru rašanās procesā fascinē vārda nozīme. Šie žanri radās, nosaucot sevi vārdā. Pirmā nāves metāla dziesma ir “Death Metal”, pirmā melnā metāla albuma nosaukums ir “Black Metal”, un pirmais dūmmetāla albums ir “Epicus Doomicus Metallicus”. Tas ir spēcīgs piegājiens, kā pasaules radīšana – nosauc kaut ko vārdā, un tas ir tapis.
– No ne tik smagas mūzikas tev patīk Žaks Brels, kurš sacerēja un izpildīja literāras, dziļdomīgas un teatrālas dziesmas. Kāpēc tieši šis beļģu dziesminieks?
Tas jau bija pasen, kad tā teicu, taču Brels joprojām ir šeit. Tur ir simt iemeslu, viņš ir varbūt pasaulē mīlētākais frankofonais izpildītājs. Dzejniece Agnese Krivade gribēja viņu precēt (nekas nesanāca, jo viņš jau sen citā pasaulē). Šim izpildītājam ir īsta dziesminieka vēriens – viņam ir kompozīcijas par visu, un viņš nebaidās būt smieklīgs, ķēmīgs līdz saviem dziļumiem un arī iemiesoties, tā sacīt, cita ādā. Man šķiet, mēs te, Latvijā, lielākoties dziedam tikai par sevi. Ak vai, un es arī.
– No akadēmiskās mūzikas tev patīk čehu komponista Antonīna Dvoržāka atstātais mantojums. Kuri autori tevi vēl uzrunā no klasiķiem?
Tā ir milzīga pasaule. Es tur pa virsu tikai kuģoju. 19. gadsimta romantiķi un īpatņi – Moriss Ravēls, Gabriels Forē, Eriks Satī. No baroka – Antonio Vivaldi, Johans Sebastians Bahs. Bet kurš gan pret Bahu ies! No avangardiskākiem gājieniem – Džons Keidžs, Olivjē Mesiāns. Bet vispār es neesmu mūzikas eksperts, tāpēc daudz par to neizteikšos.
– Savu grāmatu “Jelgava 94” tu esot rakstījis viegli un nepiespiesti un pat sākotnēji īpaši nepiedomāji par šī materiāla publicēšanu, tāpēc, lūdzu, mazliet un absolūti brīvi pafantazē, kāda, tavuprāt, izskatās Jelgava 2021! Kādi ir šī brīža jaunieši, un kāda ir mūzikas loma viņu dzīvēs?
Sen mani Jelgavas jaunieši nav aicinājuši kopā mūziku paklausīties (es labprāt!). Man paliek vecie draugi un manis paša Jelgava. Bet tur vēl nekas nav beidzies. Mana Jelgava 2021 izvērtās kā vēl viens ceļojums vēl dziļākā pagātnē. Runa ir par kādu noslēpumainu kapliču, kuras atrašanās vietu īsti nespēju sameklēt. Uzrakstīju par to vienā Eiropas literatūras antoloģijā.
– Tu brīvi pārvaldi franču valodu. Kur to apguvi? Es minējis, ka tā tev atvērusi veselu jaunu pasauli. Proti, franciski varot izlasīt tikai to, ko var lasīt franciski. Piemēram?
Tas jau nav tikai par franču valodu. Tāpat ir lietas, ko var pateikt tikai latviski. “gar bālu mākoņmalu lietus nogāž vālu/uz palikšanu un uz gaitu tālu” (Juris Kunnoss). Var pārtulkot, taču tur ir kaut kas, kas paredzēts tikai mums. Un citiem to līdz galam nesaprast. Tāpat ir viņiem – kaut kas, ko mums nesaprast.
– Tev patīk futbols. Vai mēdz skatīties arī FK “Jelgava” spēles? Kā tu vērtē mūsu pilsētas vienības sniegumu?
Diemžēl pārāk maz sekoju. Bet bijām ar Mārtiņu Klīvi (tagad vēstnieks Norvēģijā) uz spēli toreiz, kad Jelgava pirmo reizi paņēma Latvijas kausu. To ik pa laikam atceramies. Lieliska atmosfēra bija.
– Tavu romānu “Jelgava 94” klausāmgrāmatā ir ierunājis Edgars Šubrovskis. Pastāsti par savu saistību ar šo mūziķi! Viņš ir sarakstījis vismaz vienu kompozīciju ar tavu tekstu.
Edgars Šubrovskis ir labs draugs un ģeniāls mūziķis, stāstnieks, novērotājs. Priecājos par ik reizi, kad sanāk tikties. Nav dziesmas ar visu manu tekstu, ir tikai viena rinda “Ansambļa Manta” skaņdarbā “Tūkstošreiz” puslīdz no manis: “.. kur kādreiz es braucu, tūkstošreiz, bet nu arvien retāk.”
– Tu uz kādas no Jelgavas mājas sienām savulaik ar zīmuli uzrakstīji kādas grupas nosaukumu un 2013. gadā, tiekoties ar saviem lasītājiem Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā, atklāji, ka tas vēl tur bija salasāms. Kas tā ir par grupu, un kāpēc to izdarīji?
Tāds ir mans vandalisms – nemanāms, tikai no atstāstiem zināms. Es vēl šomēnes tur gāju, paskatījos, ir joprojām mans uzrakstiņš. Tikai zinātājam redzams. Es esmu tas vienīgais zinātājs, un tā lai paliek.
– Jelgavnieki pamatoti var un arī lepojas ar to, ka ir no vienas pilsētas ar tevi, bet kuri no publiski atpazīstamiem mūsu pilsētas cilvēkiem izraisa lepnumu tevī?
Filips Derums (mūziķis), Baiba Ladiga (modes dizainere), Kārlis Vērdiņš (dzejnieks), Edgars Bāliņš (mūziķis), Andris Keišs (aktieris)… Zini, labāk nemaz nesākt. Nepateicīgs jautājums. Daudz ir tādu, kādu noteikti aizmirsīšu. Es arī nezinu visus, ik pa laikam vēl sanāk uzzināt, ka kāds ir no šejienes. Bagāta pilsēta.
– Kādreiz rakstīšana tev bija hobijs, tagad tā ir tava profesija. Vai tev ir vēl kādas brīvā laika nodarbes?
Ekskursijas pa krogiem.
– Tu esi ceļotājs. Esi pabijis arī Burkinafaso (valsts Rietumāfrikā) un Korsikā (skarba sala Vidusjūrā), Taizemē. Kurš ir bijis tavs iespaidīgākais brauciens? Cik un kuras vietas no tām, par kurām bērnībā lasīji citu rakstnieku grāmatās, pēcāk reāli apceļoji?
Droši vien Burkinafaso atstāja visvairāk iespaidu. Tomēr pavisam cita pasaule. Tur viss ir svēts – svētajā ezerā dzīvo svētie krokodili, un katrs zemes kukurznis var izrādīties esam kāda totēms. Krokodils gulšņā pilsētas parkā un sapņaini smaida. Es par Burkinafaso garāk izteicos lapā celojumupiezimes.lv. Katrs ceļojums ir iespaidīgākais, visur var atrast brīnumu lietas. Brauc autobusā cauri Latvijai, un gribas pasēdēt tajā pieturā, kur nekad neesi izkāpis. Vēl arī tie īstie ceļojumi ir kaut kur atmiņās vai sapņos. Sēdi Rio, domā par Jelgavu. Atbrauc uz Jelgavu, gribas uz Rio. Es laikam ļoti neraujos pabūt vietā, ko kāds ir aprakstījis. Viņam jau pieder tā vieta. Man patīk perifērijas.
– Kas ir beidzamā grāmata, ko izlasīji un kas tajā tik tiešām patika? Pastāsti, lūdzu, par tās autoru un par ko grāmatā ir stāsts?
Mihaila Koļcova “Spāņu dienasgrāmatas” (par pilsoņu karu 1936–1938). Patīk autora lakoniski emocionālais stils. Tagad varam arī vērot, kā mainījies skats uz šo vēstures epizodi, kā pavērsās varoņu un autora likteņi. Mums interesanti, viņiem traģiski.
– Nupat interneta žurnālā “Satori” ir publicēts fragments no tava dokumentālās prozas romāna “97”. Ieskicē, lūdzu, par ko tas būs! Kad plāno to izdot?
Tas ir stāsts par kādu noziegumu sēriju 1997. gada decembrī. Mana personiskā izmeklēšana. Es pētu, kā sabiedrība uztvēra šos notikumus, kādas baumas un leģendas radās, kādi arhetipi izlīda no tumsas, kā savijās likteņi. Briesmīga tēma. Centīšos atturēties no jebkādas fantāzijas. Realitāte pārspēj manas iespējas. Nākamgad vajadzētu izdot. Protams, neviens īsts pētījums nekad nav pabeigts, tomēr kaut kad ir jāspēj apstāties.
– Kā tev patika 2015. gadā Jelgavas Jaunajā teātrī uzvestais režisora Riharda Svjatska tava romāna “Jelgava 94” dramatizējums?
Mani ļoti emocionāli uzrunāja, cik daudz jaunu cilvēku ir iesaistījušies šajā piedzīvojumā, kas kādreiz bija tikai mans privātais. Es ceru, ka viņiem par to labas atmiņas.
– Tevī rit visīstākā latgalieša asinis. Abi tavi vecāki nāk no Preiļu rajona. Kā tu vērtē smagā roka (bet pēc būtības “Heavy Metal”) dziesminieka Ingara Gusāna jeb Sovvaļnīka daiļradi? Visas viņa kompozīcijas ir ar latgaliešu dzejnieku tekstiem. Pirmais albums veltīts Marijai Andžānei, otrais Antonam Kūkojam, trešais Annai Rancānei.
Mana šķeltā identitāte droši vien veidojusi manu pasaules skatu. Latgale un Jelgava, katoliskais un postindustriālais, vuškas un matainie. Sovvaļnīku cienu, bet pārāk maz esmu klausījies. No Latgales laikmetīgajiem mūziķiem un kultūras nesējiem man pašā augšā ir DJ Guntix (Gunārs Indričāns). Viņam daudz esmu parādā.
– Tavs romāns iztulkots 10 valodās! Kuri no visiem “Jelgava 94” atvēršanas svētkiem patika vislabāk?
Protams, paši pirmie, Rīgā, “Teāra bārā”, ar grupu “Malduguns”. Pirmie ir pirmie. Pēc tam Skopjē, Maķedonijā, varbūt. Tur bija īsti metāliska kompānija.
– Kad varam sagaidīt Jāņa Ābeles dokumentālo filmu “Testaments” (kurai esi scenārists) par Latvijas ebreju izcelsmes rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku Anatolu Imermani? Kāpēc nolēmāt veidot filmu tieši par viņu? Viņa pēdējā vēlēšanās esot bijusi, lai viņa pelnus izkaisa Rietumu sarkano lukturu rajonos.
Jā, šī viņa pēdējā vēlēšanās ir filmas sižeta pamats. Imermanis ir interesants no vairākiem aspektiem – kādreiz slavens, tagad aizmirsts; bijis gan padomju, gan ārpuspadomju dzejnieks; bohēma, vientulība, viss tur ir. Poēzijas cīņa pret nāvi – tas varētu būt filmas galvenais motīvs. Stāsts ne tikai par šo vienu cilvēku, bet arī par laiku, par mūsu vietu tajā. Rakstnieks raksta savu rakstāmo, bet laiks raksta viņu pašu. Centīsimies filmu nākamgad dabūt gatavu.
– Studēji kopā ar Kārli Vērdiņu Latvijas Kultūras akadēmijā (vai vienā kursā?). Ko atceries no tā laika? Vai tas, ka abi esat jelgavnieki, bija būtisks moments jūsu draudzībā?
Mums bija pietiekami daudz citu iemeslu draudzībai. Kārlis bija tā uguns, pie kuras visa paaudze sildījās. Bet arī pilsēta ik pa laikam parādās mūsu vidū, jelgavnieki jau vienmēr jūtas drusku kā slepena klana locekļi.
– Tavs kaķis Tristans daļēji ir stāstu krājuma “Tīgeris” iedvesmotājs. Tu esi dzīvniekmīlis?
Protams, mīlu kaķus. Nupat dabūjām vēl vienu tādas pašas šķirnes. Kaķu katalogos tādu neatrast. Tristans gozējas uz “Tīģera” vāka. Protams, viņš jūtas kā tīģeris, un tas ir iedvesmojoši.
– Kuras grāmatas tu (ja rastos tāda iespēja) iekļautu obligātās literatūras sarakstā skolās?
Nevienu. Tas “obligātā” uzliek nepatīkamu zīmogu. Kā to risināt, nezinu. Es atturētos no padomiem. Jaunie paši zina labāk, ko viņiem lasīt.
