Lai kādi notikumi risinājās vietējās sporta arēnās visā Latvijā, aizvadītās nedēļas nogalē valsts sporta dzīvē galvenā uzmanība bija pievērsta futbolam.
Lai kādi notikumi risinājās vietējās sporta arēnās visā Latvijā, aizvadītās nedēļas nogalē valsts sporta dzīvē galvenā uzmanība bija pievērsta futbolam. Vispirms jau Latvijas un Beļģijas spēlei pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Visai negaidīti futbola draugu noskaņojums bija optimistisks – liela daļa neizšķirtu uztvertu gandrīz vai par neveiksmi. Kas no tā iznāca, visiem jau zināms – bēdīgais 0:4 –, un nu dažs jau gatavs komandu nolīdzināt līdz ar zemi.
Laikam jau sporta līdzjutēju noskaņas maiņā lielā mērā vainojami iepriekšējie notikumi Latvijas sporta dzīvē. Nepilna mēneša laikā līdzjutēji tiešām bija izlutināti – visu kalumu medaļas olimpiskajās spēlēs Sidnejā, ieskaitot pirmo olimpiskā čempiona titulu Latvijai, Kristers Serģis un Artis Rasmanis trešo reizi kļuva par pasaules čempioniem. Nu kā gan necerēt, ka beidzot arī Latvijas futbolisti izdarīs to, ko no viņiem gaida – cīnīsies vismaz kā līdzīgi ar līdzīgiem pret beļģiem. Ar vēsu prātu apsverot abu komandu izredzes pirms šīs spēles, tomēr bija jāsecina, ka optimismam nav īsti objektīva pamata. Beļģijas futbolisti pieskaitāmi Eiropas spēcīgākajām izlasēm, pat neviens no titulētākajiem favorītiem pirms spēles ar «sarkanajiem velniem» (arī tā dēvē Beļģijas izlasi) neuzdrošināsies apgalvot, ka «uzvara būs mūsu». Latvijas valstsvienība labākajā gadījumā ir pieskaitāma to Vecā kontinenta komandu grupai, kas soli pa solim tuvojas viduslīmenim. Taču teicamā spēle ar skotiem, mūsu futbolistu arvien plašākā piedalīšanās futbola lielvalstu čempionātos, kā arī jau pieminētā fanu eiforija darīja savu. Iespējams, to ietekmēja mūsējo trenera skota Gerija Džonsona mūžīgais smaids preses konferencēs – sak, ja jau treneris pirms spēles ir tik smaidīgs, tad jau visam jābūt kārtībā. Ātri gan aizmirsies vēl padomju skolas treneru allaž norūpējies, pat sāpīgs vaigs arī pirms tām sacensībām, kurās grūtības tiešām nevarēja sagaidīt. Tāpat daudziem jau bija aizmirsusies viena no pēdējām G.Džonsona izteiktajām domām pirmsspēles preses konferencē: mēs varēsim pacīnīties par uzvaru (nevis uzvarēt! – A.B.) tad, ja aizvadīsim savu labāko spēli un ja beļģiem tas neizdosies.
Diemžēl notika pretējais, un paveicās sāncenšiem, kas guva divus vārtus jau līdz 13. minūtei, savukārt mūsējie palaida garām vai vienīgo reālo iespēju mainīt spēles gaitu, kad tūlīt pēc pārtraukuma bumba trāpīja pa sāncenšu vārtu stabu – rezultāts tad kļūtu 1:2… Sportā gan princips «kā būtu, ja būtu» ir tikai zaudētāju mierinājums. Un tā beļģi, kas šoreiz spēlēja nevis tradicionālajos sarkanajos tērpos (to dēļ arī nosaukums «sarkanie velni»), bet gan melnajos, kļuva par īstiem mājinieku futbola fanu optimisma kapračiem, pēdējās desmit minūtēs gūstot vēl divus vārtus. Skumji, bet daudzi jau tūlīt pēc spēles beigām sprieda par to, ka G.Džonsonam jāiesniedz atlūgums, ka tāds futbols neatbilst reklāmai utt. Protams, līdzjutēju sarūgtinājums ir saprotams, bet ļoti gribas cerēt, ka rūgtums aizmirsīsies un mūsu futbolistu spēles atkal pulcēs pilnas tribīnes, un arī fani no Jelgavas neaizmirsīs ceļu uz «Skonto» stadionu. Jo atmosfēra tajā ir vienkārši lieliska, gluži atbilstoša arēnas līmenim – tā tik tiešām ir pasaules klase. Tā vien šķita, ka ne mazums skatītāju ir atnākuši tādēļ, ka tur ir patīkami atrasties. Tas ir labākais pierādījums tam, ka attiecīga līmeņa sporta bāze uzreiz piesaista apmeklētājus, savukārt novecojušas arēnas nespēj pulcēt sacensību līmenim atbilstošu interesentu skaitu un arī līdzjutēju noskaņojums tajās ir citāds. Starp citu, skatītāju garastāvoklis «Skonto» stadiona tribīnēs vēl neilgi pirms spēles beigām (0:2) krasi atšķīrās no vēl pirms dažiem gadiem Rīgas daudzcietušajā «Daugavas» stadionā novērotā, kad vairums skatītāju «koka ģīmjiem» grauza saulespuķu sēkliņas, nespēdami izdvest nedz «Sarauj!», nedz «Latvija!», nedz kādu citu sportistus uzmundrinošu saukli vienalga kādā valodā, kaut gan Latvijas izlase cīnījās neizšķirti ar tādām pasaules klases komandām kā Dānija un Spānija. Tāpēc atliek vien cerēt, ka nākampavasar, kad mūsu komanda aizvadīs nākamo spēli kvalifikācijas turnīrā, «Skonto» tribīnēs atkal pulcēsies gandrīz 10 000 līdzjutēju.
Bija jau arī lieli prieki Latvijas futbolam pagājušajā nedēļā, jo nākusi klajā ilgi gaidītā «Latvijas futbola vēsture», ko sastādījis populārais žurnālists un Latvijas Futbola federācijas darbinieks Miķelis Rubenis. Apjomīgajā – 495 lappuses – darbā atrodama gan interesanta lasāmviela, gan izsmeļoša statistika, kā arī bagātīgs ilustrāciju klāsts. Savu tiesu aizņem arī fakti par Jelgavas futbolu visos valsts futbola vēstures posmos – tas ir un paliek sporta spēļu karalis. Jādomā, ka izdevumam atradīsies vieta arī mūsu pilsētas grāmatu veikalu plauktos.
