Novembris ir mūsu valsts dzimšanas mēnesis. Par to būtu jāpriecājas. Tomēr novembris ir arī smagu kauju mēnesis. Un tā katru gadu prieks par savu valsti mijas ar skumjām par tiem, kuri atdeva dzīvību, lai mēs būtu brīvi.
Ir kāds neliels, bet maģisks Latvijas gabaliņš, kur var izjust gan lepnumu par savējiem, gan, sirdij sažņaudzoties, atcerēties. Un tagad ir īstais laiks, lai tur aizbrauktu.
Pasaku zeme
Vispirms mūsu ceļš ved uz Lanceniekiem. Ikviens bērns izaug ar pasakām. Tieši tās atraisa fantāziju, dod domām spārnus, mudina kļūt labākiem, ticēt brīnumiem un pašiem darīt neparastas lietas. Lanceniekos ir kāda vieta, kur arī pieaugušie atkal sāk ticēt brīnumiem un pasakām, – Džūkstes pasaku muzejs. Tas atrodas bijušās Lancenieku skolas ēkā, kur no 1882. gada līdz 1903. gada martam dzīvoja un strādāja skolotājs, rakstnieks, pasaku un teiku krājējs un pētnieks Ansis Lerhis-Puškaitis. Muzeju 2001. gadā dibinājusi Džūkstes pagasta pašvaldība pēc skolotājas, vēsturnieces un stāstnieces Judītes Timmas iniciatīvas. Viņas vadībā muzejs izveidojies par nozīmīgu stāstnieku kustības centru. 2010. gadā tas iekļauts Tukuma muzeja sastāvā, 2011. gadā uzsākta ēkas restaurācija, un tās laikā atrasts 1889. gadā darināts grīdas dēlis ar Lerha-Puškaiša parakstu.
Talantu šūpulis
Džūkstei ir nozīmīga vieta Latvijas kultūrvēsturē, no turienes nākuši un kultūras un izglītības laukā savu ieguldījumu devuši daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki. To vidū ir pedagogs, dzejnieks, literatūrkritiķis, literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts, teologs, pedagogs, folklorists, literatūrvēsturnieks, dzejnieks Ludvigs Ernests Bērziņš, pedagogs, tulkotājs, kultūras vēsturnieks Jānis Straubergs, filologs, folklorists, literāts Kārlis Straubergs, rakstnieks, dzejnieks, gleznotājs, vijoļu meistars Kārlis Ieviņš, dzejnieks, rakstnieks Vilis Veldre, dzejniece Rita Gāle. Šeit savu bagāto darba mūžu pavadījis skolotājs, folklorists, rakstnieks Ansis Lerhis-Puškaitis. No Džūkstes nākuši ievērojami valsts darbinieki – Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals, diplomāts, pedagogs Kārlis Ludvigs Sēja, valsts darbinieks, diplomāts Vilis Roberts Šūmanis. Šo sarakstu varētu turpināt, jo katrā džūkstenieku paaudzē ir kāds ievērojams sava aroda meistars un dzimtenes patriots.
Koku skolas izveidotājs
Domāju, ka Anša Lerha-Puškaiša vārds garus komentārus neprasa. Folklorists, rakstnieks. Viņa “Latviešu tautas teikas un pasakas” (1891–1903, 7 sējumos, ap 6650 folkloras tekstu 4561 lappusē) ir otrs lielākais latviešu pasaku un teiku apkopojums. Ansis Lerhis-Puškaitis latviešu literatūrā uzskatāms par literārās pasakas aizsācēju, 19. gadsimta beigās sarakstījis divus pasaku krājumus bērniem.
Tomēr interesi raisa viņa izveidotā koku skola. Ansis Lerhis-Puškaitis dārzkopības popularizēšanā un praktiskajā dārzkopībā sācis darboties vienlaikus ar pirmajiem latviski rakstošajiem dārzkopjiem. Bijis viens no pirmajiem, kas Džūkstē plaši popularizējis augļudārzu kultūru. Agri sapratis, ka dārzkopība var kļūt par ienesīgu tautsaimniecības nozari. Dārzkopību apguvis pašmācībā, iepazīstot sava tēva jaunievedumus zemkopībā. Zemkopības biedrībā lasījis referātus gan dārzkopības estētikā un filozofijā, gan praktikā.
Jau 1883. gadā, tikko atnākot uz jaunuzcelto Lancenieku skolas namu, par saviem līdzekļiem skolas zemi sācis apdēstīt augļu kokiem. 1884. gadā ierīkojis skolas dārzā “koku skolu” – kokaudzētavu, ko praktiski izmantojis skolēnu izglītības darbā, ierādot koku potēšanu, kopšanu, apgriešanu. Skolas dārzs deva iespēju bērniem gūt pamatzināšanas augļkopībā. Lerhis-Puškaitis saņēmis Zemkopības ministrijas prēmiju par Lancenieku skolas dārza priekšzīmīgu izveidi un izmantošanu skolēnu apmācībā. Apjomīgākais viņa ieguldījuma atspoguļojums ir Džūkstes centrā veidotais parks.
Muzejā pat pieauguši cilvēki kļūstam mazliet kā bērni un labprāt minam mīklas Pasaku istabā. Muzeja darbinieki saviem mazajiem apmeklētājiem radījuši iespēju piedalīties Sprīdīša ceļojumā: uzvarēt lielo lāci, meklēt dārgumus un piemuļķot laupītājus, klausīties stāstus, pasakas un visus piedzīvojumus attēlot zīmējumos. Pasaku istaba veidota pēc Lerha-Puškaiša Džūkstē pierakstītās latviešu tautas pasakas “Sprīdītis” motīviem. Džūkstes Sprīdītis ir mazs, zinātkārs, atjautīgs un drosmīgs zēns, kurš dodas iepazīt pasauli. “Kādam tēvam bij dēls, ne lielāks, ne mazāks par trim sprīžiem. Viņš iesauca dēlu par Sprīdīti. Pats Sprīdītis nu gan bij gatavs pundurītis, krupītis, tomēr dūša tam bij kā milzim. Viņš pats teica: Ja man tādam mērenam vīrelim dūša neturēsies, kur tad aiztikšu? Reiz Sprīdītis apņēmās pasauli apskatīt. Viņš ņēma kājas pār pleciem un iet un iet, kamēr…” Kas notiek tālāk, jābrauc izzināt pašiem.
Kad esam izspēlējušies un pasakas noklausījušies, laiks kādai interesantai aktivitātei. Džūkstes Pasaku muzejs piedāvā programmu “Luīzes ūdens kliņģeri”, kuras dalībnieki uzzina par galda kultūru un kopā ar Luīzi Lerhu mācās gatavot ūdens kliņģerus pēc īpašās Džūkstes apriņķa receptes. Kamēr cepas kliņģeri, muzeja darbinieki stāsta par Pasaku muzeju un caur pasakām iepazīstina ar folkloristu Ansi Lerhi-Puškaiti, kurš savulaik dzīvojis un strādājis Lancenieku skolā. Noslēgumā pašu gatavoto ūdens kliņģeru degustācija un septiņzālīšu tējas baudīšana. Vien piebildīšu, ka šie kliņģeri mums izdevās ļoti gardi.
Par ticību sev un valstij
Pēc pasakām un kliņģeriem ceļš ved tālāk. Lestene. Ikviens latvietis vismaz dzirdējis šo vārdu. Lestene – tas ir stāsts par Latvijas cilvēku spēku un ticību, ticību sev, savam novadam, savai valstij. Lestenes evaņģēliski luteriskā baznīca un Lestenes Brāļu kapi kļuvuši par vienu no Latvijas vēstures simboliem. Lestenē mēs pieminam to vēstures posmu, kas liecina, ka Latvijā bijušas divas okupācijas varas – nacistiskās Vācijas un padomju totalitārā režīma īstenotā.
Jau pa gabalu starp kailajiem kokiem manāms Lestenes baznīcas torņa strupais tornis. Lestenes baznīca, kaut arī nepieder pie senākajiem Kurzemes dievnamiem, savā trīssimt gadu ilgajā pastāvēšanas laikā iemantojusi izcila arhitektūras un dekoratīvās mākslas pieminekļa slavu.
Līdz 17. gadsimta otrajai pusei Lestenē saimniekoja Jaunpils muižas īpašnieku fon der Rekes dzimta un savas baznīcas te nebija. Situācija mainījās tikai 1669. gadā, kad Lestenes muižu nopirka poļu armijas pulkvedis, bijušais hercoga Jēkaba sūtnis Francijā Georgs fon Firkss. Viņš uzsāka plašus celtniecības darbus muižas kompleksā, nodibināja baznīcu un pastorātu. Baznīcas dibināšana gan vairāk bija simbolisks akts, jo tā netika uzcelta.
Baznīcas celtniecība acīmredzot tika uzsākta tikai 17. gadsimta pašos pēdējos gados. 1700. gada septembrī namdara Hansa Mihela Šrēdera vadībā jau bija pabeigta ēkas jumta konstrukcija. 1703. gadā Lestenes baznīca jau minēta kā jaunuzcelta, taču segta vēl ar salmu (tātad pagaidu) jumtu.
Lestenes baznīca būvēta ļoti vienkāršas formas, ar gludi apmestām sienām zem stāvā kārniņu jumta un masīvu, kvadrātisku torni rietumu galā. No daudziem citiem lauku dievnamiem, kas šādā izskatā Kurzemē celti jau kopš Gotharda Ketlera laikiem, tā atšķiras ar visai iespaidīgiem izmēriem un lielajiem, gotiski spraišļotajiem logiem. Celtnes dominante bija tās torņa smaile, kas, ja ticam teiksmām, sava augstuma dēļ spējusi maldināt pat jūrasbraucējus.
Torņa smaile tika sagrauta 1747. gadā, kad tajā iespēra zibens. Ugunsgrēkā sakusušo zvanu atlēja no jauna vēl tā paša gada beigās, tā uzrakstā iemūžinot bēdīgo notikumu. Torņa smaili jau krietni pieticīgākā veidā atjaunoja tikai Ferdinanda Ulriha fon Firksa laikā 19. gadsimta sākumā.
Pretstatā baznīcas skarbajai ārienei tās interjers bija pārsteidzoši grezns. Pilastriem rotāti pīlāri dalīja telpu trīs jomos, kurus sedza skaistas krusta un zvaigznes velves. Bez sarežģīta profila dzegām un citiem tektoniskiem elementiem interjera barokālo noskaņu kāpināja stukā veidoti zeltīti kapiteli, arku slēdzējakmeņi un velvju ribojuma krustpunktos izveidotas rozetes. Uz vienas no tām, kas bija veidota kā eņģeļu galviņu ietverta kartuša, atradās gadskaitlis 1704, norādot laiku, kad notikusi dievnama interjera izveide.
Lestenes baznīcas iekārtas autors ir slavenais Ventspils kuģu būvētavas koktēlnieks Nikolass Sēfrens jaunākais. Tās unikalitāte izpaudās ne vien kokgriezumu kvalitātē, bet īpaši tajā apstāklī, ka visi iekārtas priekšmeti izgatavoti vienlaikus ar celtnes iekštelpas apdari. Salīdzinot ar citām Latvijas baznīcām, kuru iekārtas komplektētas galvenokārt pakāpeniski atsevišķu dāvinājumu ceļā, šī ir viena no nedaudzajām, kas veidota jau kā stilistiski vienots, pabeigts ansamblis.
Īpašu vietu Lestenes iekārtā ieņēma ērģeļu prospekts, kas pārstāvēja Latvijā reti sastopamo Hamburgas tipu ar stabuļu izvietojumu divos plānos. Viena no teikām stāsta, ka ērģeles taisījis kāds vietējais jauneklis, kuram par šo darbu apsolīta brīvība un muižas īpašnieka audžumeitas Marijas roka. Kad darbs bijis galā, jauneklim izdūruši acis, lai viņš nespētu uztaisīt citas – pārākas ērģeles. Tā aklais meistars lūdzis atļauju nospēlēt iesvētīšanas dievkalpojumu. Brīnumaino ērģeļu satriekti, dievlūdzēji metušies ceļos un saukuši: “Ak, svētā Lestene!” (Šis izteiciens saglabājies līdz mūsdienām.) Pēc dievkalpojuma jauneklis ērģelēm kaut ko padarījis – tās vairs nav darbojušās, un neviens nav mācējis instrumentu arī salabot.
Par traģisku pagrieziena brīdi baznīcas vēsturē kļuva 1945. gads, kad izdega dievnama tornis un artilērijas apšaudē ievērojami tika bojātas pārējās celtnes daļas. Kaut arī tūlīt pēc kara tika salabots jumts un novērsta celtnes tālāka bojāšanās, baznīcas stāvoklis arvien pasliktinājās. 1961. gadā Lestenes draudzei aizliedza turpmāk noturēt dievkalpojumus. Pamestajā celtnē sākās nesodīta iekārtas demolēšana un izvazāšana. 1963. gadā nodega baznīcas jumts un ēkas stāvoklis kļuva kritisks. Tajā tika iebūvēta kalte un klēts. Savukārt neatgriezeniski sapostītā iekārta tika demontēta un pārvesta uz Tukuma, vēlāk Rundāles pils muzeju.
Lestenes draudze savu darbību atjaunoja 1999. gadā. Mūsdienās baznīca pamazām tiek atjaunota.
Kur sirdī iedur sāpe
Blakus Lestenes luterāņu baznīcai esošajos kapos ir pārapbedīti vairāk nekā deviņi simti Otrajā pasaules karā kritušo karavīru, galvenokārt Kurzemes cietokšņa, Zemgales un Vidzemes kaujās kritušie. Karavīru piemiņai uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Lestenes brāļu kapi ir otrā lielākā Otrā pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru apbedījumu vieta Latvijā pēc Rīgas Brāļu kapiem. Uz kapu plāksnēm ir iegravēti ap 11 000 karavīru vārdu, taču domā, ka to skaits nākotnē pieaugs līdz 20 000.
Lestenes Brāļu kapu ansambļa idejas pirmsākumi tiek saistīti ar 1944. gada 23.–30. decembra notikumiem, kad Sarkanās armijas uzbrukumos, mēģinot pārraut Kurzemē stabilizējušos vācu–padomju frontes līniju, Tukuma apkārtnē notika smagas kaujas, kas ieguvušas arī Otro Ziemassvētku kauju nosaukumu. Šajās kaujās pie Lestenes, ciešot smagus zaudējumus, pretējās pusēs tika iesaistītas gan leģiona 19. divīzija, gan Sarkanās armijas 130. strēlnieku korpusā iekļautās latviešu karavīru vienības. Vairāku 19. divīzijas latviešu virsnieku iecere izveidot pie Lestenes baznīcas, kur kauju laikā atradās lazarete, kritušo leģionāru piemiņas vietu karadarbības dēļ netika īstenota. 1944.–1945. gadā šajā rajonā kritušo vācu karavīru un latviešu leģionāru apbedījumu vietas pēc Otrā pasaules kara tika iznīcinātas. 80. gadu beigās uzstādītās granīta piemiņas zīmes leģionāru atdusas un kauju vietās Latvijas teritorijā (Džūkstē, Codē, Jaunpilī un Morē) līdz valsts neatkarības atjaunošanai tika izpostītas, šo noziegumu veicējiem tā arī paliekot neatklātiem.
Lestenes Brāļu kapu izveidošanas ideja konkrētākas aprises ieguva 90. gadu otrajā pusē, pateicoties leģiona veterānu organizācijas “Daugavas Vanagi” pārstāvim Anglijā Emīlam Gailim, kurš par saviem līdzekļiem un ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrības aktīvu atbalstu uzsāka apzināt Latvijā kritušo leģionāru apbedījumus, lai viņus pārapbedītu.
Pirmo latviešu skolotāju kaldinātava
Ar katru gadu simteni auga latviešu vēlme iegūt izglītību. Tāpēc bija jāsagatavo skolotāji, kuri varētu strādāt pagastos izveidotajās skolās. Viena no tādām vietām, kur tika gatavoti jaunie gara gaismas nesēji, bija Irlavas Skolotāju seminārs.
Irlavas pagastā pirmā skola bija draudzes skola, kas vēlāk kļuva par Skolotāju semināru. Skolu 1840. gadā par saviem līdzekļiem cēla un uzturēja Kurzemes bruņniecība. Tā bija kā draudzes skola vairākiem bruņniecības muižu pagastiem: Grenčiem, Snapjiem, Irlavai, Degolei, Pētertālei un Ķūķiem. Skolā no sākuma bija divgadīga pamatizglītība, ko gadā ieguva apmēram 100 bērnu, bet augstākajā nodaļā, kur sagatavoja skolotājus, studentu skaits nepārsniedza 30. Mācības notika galvenokārt vācu valodā. 1900. gadā, kad ar Kurzemes landtāga lēmumu semināru slēdza, tajā izglītību kopumā bija guvuši 853 jaunekļi, vairāk nekā 700 no viņiem strādāja par skolotājiem. No 1920. līdz 1944. gadam bijušajā semināra ēkā izvietoja Irlavas nepilngadīgo zemkopības un amatniecības koloniju. 1946. gadā iekārtoja bērnunamu. 1972. gadā piebūvēja vēl papildu ēkas.
Uzņemamo semināristu skaitu noteica konkrēti apstākļi, un netika piedāvāts stingri noteikts mācību laiks – izglītotākie un spējīgākie mācījās tikai gadu vai divus, bet vājāk sagatavotie studēja ilgāk nekā trīs gadus. Kā mācību priekšmeti seminārā bija krievu, latviešu un vācu valoda, pedagoģija, rēķināšana, ģeometrija, vispārējā un Krievijas vēsture, vispārējā un Krievijas ģeogrāfija, dabas mācība, fizika, mūzika, dziedāšana, zīmēšana, glītrakstīšana, vingrošana un dārzkopība. Visi priekšmeti, izņemot reliģiju, vācu un latviešu valodu, sākumā tika mācīti vācu, pēc pārkrievošanas politikas sākuma 1870. gados – krievu valodā. Viens no izcilākajiem Irlavas semināra skolotājiem bija ērģelnieks, dziesmu svētku virsdiriģents un mūzikas attīstības veicinātājs Jānis Bētiņš. 1868. gadā tika izveidots Irlavas jauktais koris viņa vadībā, viens no pirmajiem koriem Kurzemē, kas piedalījās gan Kurzemes Dziesmu svētkos Dobelē 1870. gadā, gan I Vispārējos dziedāšanas svētkos Rīgā 1873. gadā.
Seminārā mācījās literatūrvēsturnieks un rakstnieks Ludis Bērziņš, ērģelnieks un diriģents Jānis Bētiņš, viens no latviešu fotomākslas pamatlicējiem Mārtiņš Buclers, zinātnieks un publicists Pauls Dauge, luterāņu mācītājs Frīdrihs Freibergs, ērģelnieks un diriģents Jānis Kade, dzejnieks Atis Ķeniņš, folklorists Ansis Lerhis-Puškaitis, komponists un ērģelnieks Oskars Šepskis, komponists un diriģents Ernests Vīgners, literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts.
Kādreizējā Irlavas Skolotāju semināra nams pāris gadu stāvēja tukšs, bet tagad tajā notiek ar kokizstrādi saistīti darbi.
Interesanti, ka Irlavas vārds saistās ne tikai ar Skolotāju semināru, bet arī ar etiķi. Te savulaik bijusi arī etiķa darītava, un tajā ik gadu saražots teju 1800 litru etiķa Jelgavas galma vajadzībām.
