Kāpēc Lāčplēša dienu tā sauc
11. novembris ir diena, kad, iededzot svecītes, atceramies un godinām tos, kuri cīnījās par mūsu valsti. Tā ir par Latvijas neatkarību kritušo karavīru piemiņas diena, kas īpaši atzīmē Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī.
Nosaukumā ietvertais vārds “Lāčplēsis” ir atsauce uz Andreja Pumpura tautas teikās balstītā eposa “Lāčplēsis” galveno varoni un Raiņa lugu “Uguns un nakts”. Lāčplēsim piemita pārdabisks spēks un varonība, kas izpaužas arī dzimtenes aizstāvēšanā pret iebrucējiem. Lai gan Lāčplēsis cīņā ar Melno bruņinieku iekrīt Daugavā un iet bojā, 1919. gada 11. novembra kauja par Rīgu simboliski parādīja, ka Melnais bruņinieks pie Daugavas šoreiz ir uzvarēts. Tā jau 1919. gadā Kārlis Skalbe pamatoja Lāčplēša Kara ordeņa nosaukuma izvēli. No tā arī izriet atceres dienas apzīmējums.
Kopš 1920. gada 11. novembra šajā datumā notiek Lāčplēša Kara ordeņa pasniegšana.
Lāčplēša Kara ordenis
Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums. Tā dibināšanu ierosināja Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis, un to piešķīra par kauju nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši Neatkarības karā vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu un izveidošanu.
Ordenim bija trīs šķiras – I, II un III. Apbalvošanu sāka ar ordeņa zemāko – III šķiru, augstāko – II un I – varēja piešķirt tikai pēc tam (šis noteikums nebija obligāts, apbalvojot ārzemniekus).
Lāčplēša Kara ordeņa zīme ir balti emaljēts ugunskrusts ar sarkanu un zelta apmalojumu. Aversā centra medaljonā – Lāčplēsis, kas cīnās ar lāci. Krusta stūros – sakrustoti zobeni. Reversā medaljonā ir datums – 11. novembris 1919. Krusta zaros iegravēts – Par Latviju. Krusta galos iniciāļi H. B., un tā ir sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme.
Ordenim ir daudzstaru sudraba zvaigzne, tās centrā ir ordeņa zīme. Muarē lente ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām. Lāčplēša Kara ordeņa meta autors bija Jānis Liberts. Apbalvotajiem pasniedza arī Riharda Zariņa zīmēto diplomu, kurā īsi aprakstīts varoņdarbs, par ko piešķirts ordenis.
Pirmoreiz Lāčplēša ordeņa pasniegšanas pasākums notika Rīgā, Esplanādē, kur svinīgās parādes laikā Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste ordeņus pasniedza pirmajiem 288 karavīriem. Viņu vārdi pirms tam bija izsludināti laikrakstā “Latvijas Kareivis”. Dienas turpinājumā notika kopīgas pusdienas Satversmes sapulces namā, vakaru noslēdza izrāde Latvijas Nacionālajā operā. Valsts organizētais (no 1932. gada rīkotāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība) mielasts par godu ordeņa kavalieriem bija ikgadēja tradīcija. (Izmantota informācija no president.lv.)
Nevarēsim pieminēt visus brašos jelgavniekus, kuri saņēmuši Lāčplēša Kara ordeni. Par viņiem var lasīt Ginta Putiķa grāmatā “Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri – Jelgavas ģimnāzijas audzēkņi”, tā iegādājama Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. Tomēr dažu kavalieru dzīves lappuses pašķirstīsim.
Pēteris Stērste
Pēteris Stērste bija latviešu strēlnieks, vēlāk jurists, Latvijas Senāta senators, vēlāk Tiesu palātas loceklis. Dzimis 1893. gadā Zaļenieku pagasta Kauliņos advokāta un rakstnieka Stērstu Andreja ģimenē (māsa dzejniece Elza Stērste). Mācījās Jelgavas ģimnāzijā. Studēja tieslietas Maskavas universitātē, bet, sākoties Pirmajam pasaules karam, iestājās Aleksandra kara skolā. Kā 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandas poručiks piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās, izcēlās ar varonību kaujā pie Mazās Juglas. Atsevišķās latviešu brigādes, vēlāk Vidzemes divīzijas sastāvā piedalījās Latvijas brīvības cīņās.
Pēc kara beigām atsāka tieslietu studijas Latvijas Universitātē, līdztekus strādāja Tiesu palātas Civilajā departamentā par sekretāra palīgu un Jelgavas apgabaltiesā par papildmiertiesnesi. Studentu korporācijas “Tervetia” goda filistrs. Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc tam uz ASV.
No P.Stērstes autobiogrāfijas: “Dzimis (..) kā jaunākais dēls no sešiem vecāku bērniem. Bērnība pavadīta vecāku lauku mājās – Kauliņos. Skolas gadiem pienākot, pārcēlos uz dzīvi Jelgavā un apmeklēju Jelgavas ģimnāziju. (..) Ņēmu aktīvu dalību pulka kaujās ar vāciešiem 1916. un 1917. gadā. (..) Esmu trīs reizes ievainots: 1917. gada 12. janvārī galvā, 17. janvārī smagi ievainots mugurā zem kreisās lāpstiņas un 20. augustā smagi ievainots labā rokā, dragājot kaulu virs elkoņa. Tai pēdējā kaujā, lai nekristu vācu gūstā, ievainots un bez pārsiešanas biju spiests pārpeldēt Mazo Juglu. Pēc ievainojumiem tiku evakuēts uz aizmuguri ārstēties. (..) Kā ievainotu Pleskavas slimnīcā vācu okupācijas vara mani saņēma gūstā 1918. gada sākumā un kā tādu, kam labā roka no ievainojuma nebija funkciju spējīga (..), mani atlaida no gūsta un atļāva atgriezties dzimtenē. Karā dabūto ievainojumu un sakropļojumu dēļ esmu atzīts par kara invalīdu.”
Teodors Zeiferss
Dzimis 1892. gadā Saukas meža muižā Jaunjelgavas apriņķī. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā. Iesaukts karadienestā un 1912.–1913. gadā dienējis kā 1. šķiras savvaļnieks Kauņas cietokšņa artilērijā. 1914. gadā iesācis studēt teoloģiju Tērbatas Universitātē, bet mācības spiests pārtraukt, jo jūlijā tika mobilizēts Krievijas armijā. 1918. gadā no Krievijas ieradies Zemgalē.
Latvijas armijā mobilizēts 1919. gadā 1. Valmieras kājnieku pulka rezerves baterijā. Komandējis 2. Valmieras bateriju, Kurzemes artilērijas pulka 1. diviziona 1. bateriju, kura arī piedalījās kaujās pret Bermonta karaspēku un lieliniekiem Latgalē. Par kaujām pret Bermontu paaugstināts dienesta pakāpē par kapteini.
Lāčplēša Kara ordenis T.Zeifersam piešķirts par kaujām pie Bulduru tilta. Viņa varoņdarba aprakstā minēts: “Kapitans (kapteinis) Teodors Sieffers kaujās ar Bermonta bandām pie Bulduru tilta ieņēmuši paejas pār tiltu 8. novembrī 1919. g., būdams kā novērotājs uz Lielupes krasta, pa labi (stacija “Priedaine”) no dzelzceļa, zem stipras ienaidnieka lielgabalu, bumbmetēju un ložmetēju uguns, pašaizliedzīgi vadīja savas baterijas viena vada uguni un ar novērotu un novadītu uguni apklusināja ienaidnieka ložmetējus. Izšķirošajā brīdī, kad mūsu kājnieki, 9. Rēzeknes kājnieku pulka 1. bataljona 3. rotas sāka pāriešanu pār tiltu, ar šādu sava labi koncentrētu uguni nedeva iespēju ienaidniekam atklāt ugunis uz mūsu kājniekiem, kuri bez zaudējumiem ieņēma un pārgāja tiltu un saņēma gūstekņus.”
Verners Tepfers
Dzimis 1893. gadā Iecavā. Mācījies Karlhofa privātskolā Jelgavā, beidzis Jelgavas ģimnāziju. Pabeidzis Maskavas universitātes Tiesību zinātņu fakultāti un iestājies Aleksandra karaskolā, kuru absolvēja pēc gada praporščika pakāpē. Pēc skolas beigšanas iestājās 95. rezerves pulkā, kam sekoja dienests Latviešu strēlnieku rezerves pulkā. 1918. gadā pēc atvaļināšanās Tērbatā atradās vācu gūstā. Pēc atbrīvošanas strādāja par rakstvedi Lieliecavā, vēlāk par skolotāju Rīgā.
1918. gada decembrī V.Tepfers kā leitnants brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, Atsevišķajā (Studentu) rotā. 1919. gadā viņu iecēla par Kara tiesas sekretāru. Uz īsu brīdi V.Tepfers, būdams Atsevišķās rotas ierindas karavīrs, piedalījās kaujās pret lieliniekiem. Studentu bataljona sastāvā piedalījās Rīgas aizstāvēšanā pret bermontiešiem. 1919. gada decembrī ieguva virsleitnanta dienesta pakāpi un kļuva par Kara tiesas prokuroru. V.Tepfers turpināja militārā jurista karjeru. 1920. gadā paaugstināts par kapteini.
“1919. gada 10. oktobrī, kad bermontieši tuvojās Rīgas tiltiem un to bruņuvilcieni zem stipras artilērijas uguns aizsega gribēja šķērsot dzelzstiltu, Tepfers izgrieza Jaunā dzelzstilta galu un neļāva vilcienam tikt pāri Daugavai.” Par šiem nopelniem 1922. gadā viņam piešķirts III šķiras Latvijas Lāčplēša Kara ordenis.
1921. gadā V. Tepferu iecēla par kara virsprokurora palīgu, bet jau pēc gada – par kara virsprokuroru un Kara tiesu pārvaldes priekšnieku. Kara tiesu pārvaldes priekšnieka amatā viņš nostrādāja līdz 1933. gadam. Līdz tam saņēma divus dienesta pakāpju paaugstinājumus – pulkveža–leitnanta un pulkveža pakāpi.
Laikrakstā “Latvija” (05.01.1974.) atmiņās karaskolas tiesību lektors V.Tepfers raksturots kā “visspožākā parādība nemilitāro pasniedzēju vidū”. Atmiņās par ģenerāli raksta: “Skola nodimdēja līdz jumtam, kad vestibilā nošķinda viņa pieši: “Pārtraukt, mierā!” Tas bija stalta auguma cilvēks ar tādu kā gaišu rentgena skatienu no augstu paceltās pieres, tas reizē staroja un reizē vienā mirklī likās novērtējam savu diženumu. Laikam pieredze strēlnieku pulkos un brīvības cīņās, tāpat kara tiesu prakse bija viņa būtni padarījusi it kā iekšķīgi vērīgu, un tā nebija aizdomīgi kritiska, bet drīzāk uzmudinoša, prasīga redzēšana.”
Augusts Apsīte-Apse
Latviešu strēlnieku, vēlāk Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Dzimis 1895. gadā Rozēnu pagasta Ķīlās lauksaimnieka ģimenē. Mācījās Valmieras reālskolā, pēc tam kā eksterns izturēja eksāmenu un ieguva ģimnāzijas diplomu.
Pirmā pasaules kara laikā A.Apsītis-Apse dienēja Krievijas impērijas armijā, pēc praporščiku skolas beigšanas viņu paporščika pakāpē nosūtīja uz 4. armijas korpusa 40. kājnieku divīzijas 157. Imeretijas rezerves pulku. Vēlāk dienēja Rēvelē, pēc tam 16. Lādogas pulkā Galīcijas frontē. 1917. gada oktobrī paaugstināts par leitnantu un pārcelts uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku.
1918. gadā virsleitnants A.Apsītis-Apse iestājās Kalpaka bataljona 1. Virsnieku rezerves rotā, 1919. gada janvārī piedalījās kaujās pie Skrundas. Saformēja Tāšu Padures brīvprātīgo rotu, ko vēlāk ieskaitīja Latvijas Neatkarības bataljonā kā 3. rotu, A.Apsītim-Apsem saglabājot rotas komandiera amatu. Ar savu rotu piedalījās Slokas aizstāvēšanā un Rīgas atbrīvošanā. 1919. gada 27. maijā ar trīs citiem virsniekiem pie Remberģu muižas viņš pārgāja fronti un sagūstīja padomju Latvijas armijas bataljona komandieri, par ko vēlāk tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Kad Neatkarības bataljonu ieskaitīja 1. Liepājas kājnieku pulkā kā 1. bataljonu, Apsīti-Apsi iecēla par bataljona komandieri. Viņš piedalījās kaujās Latgales frontē un Jaunjelgavas aizstāvēšanā pret bermontiešiem. Iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka bataljona komandieri. Latgales atbrīvošanas laikā 1920. gada janvārī piedalījās Daugavpils atbrīvošanas operācijā, martā viņu paaugstināja par pulkvedi–leitnantu.
Militāro karjeru turpināja līdz pat 1945. gadam, kad PSRS kara tiesa piesprieda 20 gadu ieslodzījumu Gulaga nometnē.
Pauls Oļģerts Jānis Kalniņš
Dzimis 1896. gadā Jelgavā. Beidzis sešas klases Jelgavas ģimnāzijā, vēlāk nolicis eksāmenu par pilnu kursu Pēterburgas 1. ģimnāzijā. Beidzis Konstantīna karaskolu Kijevā, pēc tam dienējis kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pret Vāciju un Austriju. Divreiz ievainots. 1917. gadā iestājies 37. divīzijas “nāves bataljonā”, ievainojuma dēļ demobilizējies. Darbojies pretlielinieciskās organizācijās Maskavā un Donas apgabalā, 1918. gada beigās atgriezies Latvijā. Latvijas armijā kā rotas, pēc tam bataljona pagaidu komandieris cīnījies pret bermontiešiem pie Daugavas un Zemgalē.
1919. gadā Rīgā, 5. Cēsu kājnieku pulkam forsējot Daugavu, Kalniņa rota ieņēma Zaļo salu, bet zem niknas uguns bija spiesta apstāties. Tad Kalniņš kopā ar dažiem kareivjiem metās triecienā, atņēma ienaidniekam ložmetēju, ar kuru tas apšaudīja salu. Pēc tam rota ieņēma Daugavas kreiso krastu, no kurienes sekmīgi turpināja Pārdaugavas atbrīvošanu. Kritis kaujā pie Katriņmuižas.
Ludvigs Bolšteins
Dzimis 1888. gadā Sesavas pagastā, Vējakrogā. Pēc Jelgavas ģimnāzijas pabeigšanas iestājās Pēterburgas universitātē, Fizikas un matemātikas fakultātes Dabaszinātņu nodaļā, lai studētu ķīmiju. Pēc studijām brīvprātīgi iestājās karadienestā, 3. dragūnu pulkā, no kura pēc gada atvaļināts apakšvirsnieka pakāpē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, L.Bolšteinu, kurš tobrīd dzīvoja Tukuma apriņķī, mobilizēja armijā, Daugavgrīvas cietokšņa kājnieku rotā par jaunākā virsnieka vietas izpildītāju. 1914. gada septembrī viņu paaugstināja dienesta pakāpē par praporščiku. L.Bolšteins piedalījās arī latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā, no kuriem vienā vēlāk arī pats dienēja – 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljonā. 1916. gadā L.Bolšteins ar dažu mēnešu starpību saņēma podporučika, poručika un štābkapteiņa dienesta pakāpju paaugstinājumus.
1917. gada oktobrī lielinieki L.Bolšteinu apcietināja un ieslodzīja Cēsu cietumā, no kura izdevās izbēgt. Pēc bēgšanas devās uz Pleskavu, kur saņēma nosūtījumu uz virsnieku rezervi Vitebskā. Vēlāk L.Bolšteins atvaļinājās no dienesta un devās uz Maskavu, kur iesaistījās pret lieliniekiem vērstajā organizācijā “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība”. 1918. gada vasarā savienība izjuka un viņš atgriezās Latvijā.
1918. gada decembrī kapteinis L.Bolšteins iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 30. decembrī saņēma pavēli doties uz Ventspili organizēt brīvprātīgos armijā, bet no turienes bija spiests braukt uz Liepāju, kur saformēja brīvprātīgo rotu. Janvārī ar savu jaunizveidoto rotu pievienojās 1. latviešu atsevišķajam bataljonam.
1919. gadā L.Bolšteins vadīja Liepājas Jaunformējamos spēkus un bija 1. latviešu atsevišķā bataljona adjutants, vēlāk – 1. latviešu atsevišķās brigādes štāba priekšnieks. 1919. gada jūlijā saņēma pulkveža–leitnanta dienesta pakāpi un augustā kļuva par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. Decembrī viņam piešķīra pulkveža dienesta pakāpi.
1920. gadā apbalvots ar II šķiras Latvijas Lāčplēša Kara ordeni Nr. 2 par sekmīgām uzvarām pie Smārdes un Tukuma, kur 9. Rēzeknes kājnieku pulks viņa vadībā 21. novembrī deva bermontiešiem pēdējo un izšķirošo triecienu, kam sekoja Kurzemes atbrīvošana. Un III šķiras Latvijas Lāčplēša Kara ordeni Nr. 60 par to, ka 1919. gadā no 3. līdz 10. novembrim Rīgas atbrīvošanas cīņās ar savu pulku satrieca ienaidnieku, nodrošināja 3. Latgales divīzijas labo spārnu un tā sekmēja Torņakalna atbrīvošanu.
Jānis Berris
4. Valmieras kājnieku pulka medicīnas feldšeris, seržants Dzimis 1897. gadā Jelgavā. Izglītojies vietējā pilsētas skolā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gadā, piedalījies Ziemeļvidzemes atbrīvošanā, kā arī citās 4. Valmieras kājnieku pulka kaujās.
Litenes rajonā pie Kalnamuižas un Pededzes, kad, mūsējiem vajājot ienaidnieku, 28 vīru liela vienība uzdūrās apmēram 200 vīru apsargātai artilērijas baterijai, J.Berris viens no pirmajiem metās durkļu cīņā un sagūstīja lielgabala apkalpi.
Atvaļināts 1920. gadā, 1922. gadā atgriezies 4. Valmieras kājnieku pulkā kā medicīnas feldšeris. Beidzis Latvijas Universitāti, ieguvis ārsta diplomu un paaugstināts par ārstu–leitnantu. 1929. gadā atvaļināts, strādājis par Ludzas apriņķa slimnīcas direktoru.
1941. gadā deportēts uz Krieviju. Atradies Vjatlagā. Miris 1956. gadā Kazahstānā.
Iedegsim svecīti drosmīgajiem puišiem par godu! Aiziesim pie Lāčplēša pieminekļa un nolieksim cieņā galvu! Bet galvenais – atcerēsimies.
