Nobeigums
Sākums 28. septembra numurā
Austrālijas ceļojums ļoti lika sajust dabas spēku un novērtēt savvaļas daudzveidību mums visapkārt. Šis ceļojums iedvesmoja atbildīgāk šķirot atkritumus, vairāk iegādāties tieši ilgtspējīgus produktus, lika makslimāli samazināt plastmasas patēriņu, vēl nopietnāk pievērsties dabas piesārņojuma jautājumam. Austrālijā gūtā pieredze lika saprast, ka cilvēkam ir divas mājas – pasaule un savs ķermenis – un vienlīdz atbildīgi ir jārūpējas par abiem.
Koalas
Daudzviet gar šosejām ir sacelti žogi, lai samazinātu dzīvnieku, īpaši ķenguru, nokļūšanu uz lielceļa. Interesantākais – pāri autobāņiem dažviet ir izveidotas īpašas konstrukcijas koalām, tādi kā tiltiņi, kas savieno divus kokus, katru savā pusē, lai miegainie dzīvnieciņi droši tiktu pāri pie saviem radiniekiem un draugiem. Tik unikālu skatu gan nenoķērām, pirmā sastapšanās ar koalām bija dabas parkā, kas bija absolūti mīlīgākais notikums visā ceļojumā. Koalas dzīvo tikai Austrālijā, tikai kontinenta dienvidu un austrumu piekrastē. Tās pārtiek no eikaliptu lapām, kas lielai daļai dzīvnieku ir indīgas. Diennaktī koalas guļ aptuveni 20 stundu, nomoda laikā vismaz divas stundas tiek veltītas ēšanai. Koalām priekškājām ir pieci pirksti, no kuriem divi ir īkšķi.
Necerēta veiksme mūsu pusē bija divreiz – dabas parkā ieradāmies pie koalām tieši uz barošanas laiku, bet vēl vairāk pārsteidza koalu sastapšana brīvā dabā. Esot ceļā uz Divpadsmit apustuļiem, braucot pa līkumotu meža ceļu, pamanījām vairākas apstājušās mašīnas un smaidīgus cilvēkus. Piestājām, un patiesi – turpat ceļa malā mierīgi pastaigājās viena koala! Pēc tam sadzirdējām dobjus brēcienus (mīlīgajiem somaiņiem nepavisam nav mīlīgas balsis) – vēl divas koalas sēdēja katra savā kokā un aktīvi kaut ko pārrunāja savā starpā. Brīvā dabā sastapt koalu nomodā bija gandrīz vai brīnums.
Vaļi
Iespaidīgs dabas pārsteigums bija netīša vaļu vērošana. Oktobrī un novembrī, pavasara mēnešos Austrālijā, ir vaļu pārošanās laiks un notiek masveida to migrācija. Izrādās, viens no iecienītākajiem milzīgo zīdītāju maršrutiem ir tieši gar kontineta austrumu pusi, kur atradāmies arī mēs. Kārtējās veiksmīgās sagadīšanās dēļ pieredzējām kuprvaļu lēcienus virs ūdens. Kuprvaļi ir ļoti atraktīvi un atlētiski okeāna iemītnieki, tiem patīk izslieties gandrīz pilnā augumā laukā no ūdens, pēc tam iegāžoties uz muguras atpakaļ okeānā. Vaļu vērotāji šo sugu ir īpaši iecienījuši. Toties mēs, neko nenojauzdami, pastaigājāmies pa kādu dabas parku, kas atradās klintī augstu virs okeāna. Izbaudot skatu un vērojot ūdeni, ik pa brīdim varēja saskatīt šļakatas. Lai arī tās bija ļoti tālu, atšķirt no viļņu šļakatām tās varēja gan, jo atradās vienuviet, bija vairāk centrētas, nevis kā vilnim – horizontālā līnijā. Pagāja kāds mirklītis, līdz sapratām – tie ir lēkājoši vaļi. Kuprvalis ir viens no lielākajiem un masīvākajiem mūsdienās dzīvojošajiem vaļiem – tēviņa garums ir 13–14 metru, mātītes nedaudz lielākas – 15–16 metru. Kuprvaļa masa sasniedz 25–36 tonnas.
Pingvīnu parāde
Esmu liela teātra fane. Diemžēl vēl neesmu bijusi nevienā amfiteātrī, bet Austrālijas Filipa salā neordinārā veidā pietuvojos tam. Visa Filipa sala ir aizsargājama dabas teritorija, ļoti īpaša vieta, jo tur dzīvo lielākā mazo pingvīnu kolonija pasaulē. Pingvīni bija pēdējais, ko domāju satikt Austrālijā. Bet, kā izrādās, viņi tur dzīvo un samērā daudz. Okeāna krastā kāpās ir uzbūvētas sēdvietas kā amfiteātrī. Kāpēc? Jo tur var piedzīvot fantastisku pingvīnu izrādi katru vakaru. Šai norisei pat ir dots oficiāls nosaukums – pingvīnu parāde. Katru vakaru īsi pēc saulrieta tūkstošiem pingvīnu nāk ārā no okeāna un čāpo uz salas pusi, kur, paslēpušies nelielās alās, dzīvo viņu mazuļi, kuri to vien gaida kā gardas vakariņas no saviem vecākiem.
Lai arī ekskursijas tiek organizētas katru vakaru, dzīvnieciņi tiek ļoti saudzēti. Ir aizliegts tos fotografēt, filmēt, lai nejauši neizbiedētu ar zibspuldzi. Protams, šis noteikums ir diezgan novecojis, jo daudzos viedtālruņos ir iespēja iestatīt nakts režīma foto vai vienkārši izslēgt zibspuldzi, bet, lai novērstu pat vismazāko iespēju sabiedēt pingvīnus, jebkāda veida fotografēšanas ierīces nav atļauts izmantot. Mazajiem pingvīniem ir ļoti sensitīva redze, neparedzēts apgaismojums var tos pat dezorientēt. Ik pa brīdim skan instrukcija – nepiemēslot, nefotografēt, būt klusiem, neizdarīt straujas kustības. Vispār viens no šī ceļojuma nozīmīgākajiem secinājumiem – Austrālijā ļoti respektē dabu, savvaļas dzīvniekus. Arī mēs iemācījāmies daudz lielāku pietāti pret to.
Atgriežoties pie pingvīnu parādes – tas bija neatkārtojams skats – ap 100 cilvēku (iebraukšanu skaits salā tiek stingri regulēts, lai ietekme uz aizsargājamo dabas teritoriju būtu pēc iespējas mazāka) sēž kāpās un pilnīgā klusumā skatās okeānā. Jebkura lieka kustība, skaņa var izbiedēt salas iemītniekus. Sekundes, minūtes rit, un vēlme ātrāk ieraudzīt pingvīnus pieaug. Bet, kā saka, – jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze. Un tad sākas izrāde – pa vienam, tad pa desmit un arvien vairāk un vairāk no okeāna sāk nākt ārā pingvīni. No sākuma tramīgi, lēni, cits paiet uz piekšu, tad paskrien atpakaļ, cits ir drosmīgāks un droši nesas uz salas pusi. Pēc kāda laika visa pludmale ir pilna ar mazajiem, omulīgajiem okeāna putiem, kuri dodas pie savām atvasēm.
Divpadsmit apustuļi
Ceļojuma pēdējais lielais apskates objekts bija Divpadsmit apustuļi. Šāds nosaukums ir dots grandiozai dabas ainavai Portkembelas nacionālajā parkā, kur okeānā stāv lieli klinšaini veidojumi. Karbonātieža klintis, kuras slejas aptuveni 50 metru augstumā, tur atradušās jau pirms 20 miljoniem gadu. Tās veidojušās erozijas rezultātā skarbo vēju un mežonīgā okeāna ietekmē. Sākotnēji šo akmens kompleksu sauca “Cūka un sivēni”, bet, augot tūristu interesei, labskanības labad klintis pārdēvētas par Divpadsmit apustuļiem. Tas ir interesanti, jo no laika gala bijuši tikai astoņi akmens bloki, bet pēc 2005. gada jūlijā notikušās vienas klints sabrukšanas palikuši septiņi. Cik ilgi šīs klintis vēl stāvēs, ir vien laika jautājums, bet pastāv liela varbūtība, ka nākotnē formēsies arvien jaunas.
Veselu dienu veltot pārgājienam gar krastu, skati bija tik iespaidīgi, ka vairs vienkārši nespēju uz tiem reaģēt. Ceļojums mēneša garumā tuvojās noslēgumam, tas bija tik pārbagāts ar iespaidiem, ka, redzot kārtējo satriecošo ainu, vienkārši skatījos un centos to aptvert. Atceros, kā teicu – mana iespaidu soma ir pārpildīta, tajā vairs neko nevar ielikt. Pēc šī ceļojuma vismaz uz pusgadu saglabājās ārkārtīgi pacilāts noskaņojums.
Mēneša laikā aptvert visu, ko piedāvā Austrālija, nav iespējams. Vesela kontinenta kontekstā tas ir ļoti īss laika posms. Daudz kas vēl palika neapskatīts – slavenais Uluru kalns, Lielais Barjerrifs, Austrālijas ziemeļi, rietumi un rozā ezeri. Tas paliek nākamajai reizei!
