Mēs, jelgavnieki, varam būt lepni, un īpaša ir mūsu Jelgava, kas ir vienīgā pilsēta Latvijā, kur mīt trīs Lāčplēši. Pirmais Lāčplēsis ir fragments no tēlnieka Kārļa Jansona veidotā pieminekļa “Lāčplēsis un melnais bruņinieks”, ko atklāja 1932. gadā. Nacisma un komunisma okupācijas vara pieminekli apskādēja un iznīcināja. Tomēr, sākoties atmodai 1987. gadā, vēl atradās jelgavnieki, kuri spēja uzrādīt zemē aprakto pieminekļa fragmentu, ko es saucu par “Likteņakmeni – Lāčplēša sirdi”. 1987. gadā ar tautas atmodas radošo izdomu un drosmi “Lāčplēša sirdi” izdevās nosargāt. Pētera Korsaka raksts par Jelgavas vecā Lāčplēša atrašanu, ko publicēja laikraksts “Literatūra nn Māksla”, radīja nacionālu pacēlumu visā Latvijā. Tajā bija arī mans personīgais pārdzīvojums.
Otrais Jelgavas Lāčplēsis ir tēlnieka Kārļa Jansona dēla tēlnieka Andreja Jansona atjaunotais piemineklis, ko vecajā vietā pie dzelzceļa stacijas atklājām 1992. gadā. Var piebilst, ka Andrejs Jansons atjaunoja trīs sava tēva radītos pieminekļus – arī “Latgales Māru” un Balvu pieminekli nacionālajiem partizāniem, sauktu par “Staņislavu”.
Trešais Lāčplēsis esam mēs paši, mūsu apziņa un gars. Lai arī pandēmijas ierobežojumu apstākļos netiek rīkots jau par tradīciju kļuvušais lāpu gājiens, mēs katrs pats taču varam aiziet ar svecītēm un, pārdomājot savu dzīvi, pastāvēt gan pie vecā, gan atjaunotā Lāčplēša. Es parasti tā ar domubiedriem esmu darījis un aicinu uz to arī citus.
