Mūsu lasītāji dalās domās un sajūtās – kas katram no viņiem ir Latvija
Undīne Vegnere
Kad biju maziņa, tētis bieži man teica: “Kaut varētu atgriezties bērnībā… Meitiņ, šis ir skaistākais dzīves laiks!” Bet es domāju – ko viņš runā? Gribu būt liela, gribu pati izvēlēties, ko darīt, kur doties, kad iet gulēt. Šobrīd mani bērni grib to pašu, ko es toreiz. Taču nu es redzu to skaistumu – bezrūpību un jaunatklāšanas prieku. Un kaut kā neviļus gribas nodot savus bērnības priekus arī viņiem. Kopīgi brist pa sniegotu mežu, lasīt zīles un kastaņus stacijas parkā, smaržot ziedošos krūmus un kokus (un katru gadu aizmirst, ka pavasarī tā notiks), lēkāt pa pagalma peļķēm, jūras krastā cept smilšu raušus, laukos kurināt ugunskurus un vērot zvaigznes siltajos vasaras vakaros, pēc vecmāmiņas receptēm uzcept bērnības svētku garšu, miglas rītā doties klausīties dzērves, peldēties vecu koku ieskautā ezerā, braukt ar vilcienu uz Rīgu… un vēl, un vēl, un vēl…
Vecākais dēls, četrgadnieks, ejot garām plāksnēm un pieminekļiem, prasa – kas tas ir, kas tur rakstīts? Kas ir šie karavīri? Kas ir Latvija, un kas tās ienaidnieki? Es ceru, ka viņam nebūs jāpiedzīvo karš, bet noteikti pastāstīšu viņam par to, par viņa vecvectēviem, par mūsu valsts rašanos. Un vairāk nekā iepriekš gribas būt blakus saviem mīļajiem, kopīgi pateikties Dievam un priecāties par katru gadalaiku un katru jaunu saullēktu, ko varam piedzīvot mūsu Latvijā. Mums viņa ir visskaistākā. Tik un tā. Dievs, svētī Latviju!
Linda Bēvalde
Piederības un māju sajūta. Lai arī kur mēs dotos, lai cik aizraujoši būtu apceļot citas valstis, nekur nav tādas piederības sajūtas, kāda ir šeit, esot Latvijā.
Latvijā ir neskaitāmi daudz ļoti skaistu vietu, pat Zemgales līdzenumos, no kurienes es nāku, ir atrodami tādi apslēptie dabas dārgumi, kas patiesi spēj pārsteigt! Mums vispār ir ļoti paveicies – meži, lauki, pļavas, ezeri, jūra, liela dažādība. Viena no manām mīļākajām vietām Latvijā ir pie vecvecākiem, tur ir tāds liels akmeņu krāvums, patīk aiziet, pasēdēt meža maliņā. Ļoti izbaudu siltos vasaras vakarus klusos Latvijas nostūrīšos, kur aizbraukt ar kādu mīļu cilvēku vai vienai pašai pastaigāties, izvēdināt galvu. Tāpēc arī drīz pārcelšos atpakaļ no Rīgas uz dzimto Penkules pusi, vēlos būt tuvāk dabai.
Jānis Zariņš
Latvija ir manas mājas, mana dzimtene, mana ģimene. Zeme, kurā es dzīvoju. Tā ir kopības sajūta. Runāt un domāt latviski, iedegties par mūsu zemi, mūsu saknēm, atcerēties tos, kas cīnījušies un krituši, lai mēs tagad dzīvotu brīvā Latvijā. Mīlestība, saticība un draudzība. Te es esmu piedzimis, un te es turpinu augt.
Latvija ir mana dzimtā valoda, auglīgā zeme, zaļie meži, upes un ezeri. Esmu priecīgs būt latvietis. Ja sirdī jūti latvietību, esi latvietis. Es esmu Latvija. Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!
Uldis Klaģis
Mums jāciena sava valsts. Mūsu senči izcīnīja Latviju, mums jādzīvo un jāstrādā Latvijā. Tautas ieguvums jāsargā ar darbu un apzinīgumu. Latvijai mūžam pastāvēt!
Pievienoju divas bildes. Pirmajā fotogrāfijā ir mans vectēvs Jēkabs Gulbis Latvijas armijā 1926. gadā Rīgā, Mangaļsalā (pirmajā rindā vidū). Otrā fotogrāfija ir no policijas patruļdienesta atsevišķā bataljona Jelgavas rotas salidojuma. Bildēts šogad augustā, 30 gadu pēc tam, kad Latvijas valsts atguva brīvību. Jelgavas rota toreiz nepakļāvās Maskavas militārajiem pučistiem, kas mēģināja atjaunot savu varu visā bijušajā Padomju Savienībā. Toreiz 19. augustā mēs nepakļāvāmies pučistiem, nenodevām Rīgā savus ieročus, kas pēc pāris dienām lieti noderēja, lai stiprinātu tautas likumīgo varu. Fotografēts laukā pie šķūņa, kur vienu diennakti atradās mūsu rotas arsenāls. Es esmu trešais no kreisās. Izskatos līdzīgs vectēvam.
Serlāna Bila
Latvija man ir vieta, kur esmu dzimusi, augusi un strādāju. Latvija man asociējas ar ģimenes siltumu un tām vērtībām, kas jānodod nākamajām paaudzēm, lai stiprinātu Latvijas sabiedrību kā kopību.
Par ekonomiku runājot, ir ļoti svarīgi vairāk maksāt ārstiem un skolotājiem, bet tas ir iespējams tikai tad, kad ekonomika attīstās. Tā diemžēl mums pašlaik pietrūkst. Es kā jelgavniece redzu, ka Jelgava nepārtraukti attīstās, un ļoti ceru, ka pašvaldība, mērs Rāviņa kungs arī turpmāk atbalstīs uzņēmējus.
18. novembri svinēšu ģimenes lokā ar kopīgi pagatavotām vakariņām.
Alise Demčenkova
Latvija ir mana ģimene, manas mājas, vienīgā vieta pasaulē, kur es varu runāt savā dzimtajā valodā un kur visi mani saprot, kur es protu izlasīt, kas ir rakstīts, un pateikt savas domas par to, ko vēlos. Latvija ir vienīgā vieta, kur cilvēks var tiešām brīvi justies un izpausties. Trīs lietas, ar ko man visvairāk asociējas Latvija, ir sarkanbaltsarkanais karogs, meži un to bagātība – sēnes.
Anita Hmeļņicka
Man Latvija ir te, kur es dzīvoju. Cimdi ar latviešu rakstu zīmēm, kurus šad un tad uzvelku. Latviešu svētki – Līgo un Ziemassvētki. Kā nu bez pīrāgiem un Jāņu siera, zirņiem ar speķi un rūgušpienu!
Tā ir latviešu valoda. Tas nekas, ka reizēm lamājamies krieviski. Tā ir Svētes pagasta folkloras kopa “Dālava,” kuras dalībniece esmu, ar latviešu dziesmām, tradīcijām un gadskārtu svētkiem, vainagu pīšanu un govju pušķošanu – to visu šovasar safilmējām, gatavojoties folkloras kopas desmit gadu jubilejai. Arī siera siešana un pīrāgu cepšana ir tur iekšā. Tagad, kad nekāda dziedāšana un svinēšana nesanāk, katram dalībniekam uzdāvināsim pa diskam.
Dace Krukovska-Volkova
Pirms piecarpus gadiem atgriezos mājās no darba Anglijā. Vienmēr zināju, ka braukšu atpakaļ. To lika darīt apziņa, ka Latvijā ir ģimene un māju sajūta. Ārzemēs tu jūties kā ciemiņš. Sveša valoda, svešas vietas. Mājas ir šeit, Latvijā. Vēl dzīvojot Anglijā, iegādājāmies dzīvokli Jaunbērzē, kas tagad ir mūsu ģimenes mājas.
Auklējot mājās bērnus, sāku interesēties par darba piedāvājumiem. Tas bija 27. jūnijs, “Bites” ofisā stāvēja zemeņu trauki, un man likās, ka tā ir tā vieta, kur es gribu būt. Mēs smejamies, ka darbs ir mūsu otrā ģimene. Piecos gados esmu kļuvusi par piecu “Bites” salonu vadītāju, un manā atbildībā ir trīsdesmit darbinieku. Kas es būšu pēc gadiem desmit? Vēlos izveidot savu uzņēmumu. Galvenais ir iet un darīt.
18. novembri svinēsim mājās ar svētku vakariņām un, protams, kūku, kā kārtīgā dzimšanas dienā.
Nadežda Bulaņenko
Man Latvija ir dvēseles plašums, kur elpo daba. Kur mani bērni veido savu nākotni. Man ģimene ir dzīves kodols. Enerģija, kas ceļ spārnos. Miera un mīlestības osta. Mana sirdslieta ir arī Latvijas Republikas Zemessardze. Tā dod spēku, pārliecību un izturību. Gods kalpot Latvijai!
Rasma Kutkovska
Mana Latvija ir īpašā māju sajūta ar tuviem un mīļiem cilvēkiem, ar ģimeniskuma apzināšanos. Tā ir vieta ar īpašām smaržām, garšām un skaņām. Rudenīgie meži ar sēņu smaržu un prom lidojošiem dzērvju kāšiem. Pavasaris ar sniega pulkstenītēm, čalojošām ūdens tērcēm un pavasarīgo lietus aromātu. Vasara ar pļavām, zāļu tējām un jūru. Ziema ar baltu, pūkainu sniegu, kas gurkst zem kājām, ar lāstekām un pasakainiem sarmas rakstiem uz koku zariem.
Mana Latvija garšo pēc rupjmaizes dažādos veidos – kā maizes zupa ar putukrējumu, kā rupjmaizes kārtojums ar dzērvenēm, kā rupjmaize ar medu un pienu.
Tā ir mūzika, kas sasilda sirdi. Ar Raimondu Paulu un Imantu Kalniņu, Jāni Lūsēnu, Kārli Lāci un daudziem citiem. Tie ir mūsu Dziesmu un deju svētki. Tie ir saliedētie un patriotiskie sporta līdzjutēji, kad jāatbalsta mūsu hokejisti, basketbolisti un visi pārējie mūsu sportisti.
Man Latvija ir latviešu svētki un tradīcijas – Jāņu vainagu pīšana, līgošana, ugunskuri un Jāņu siers. Ziemassvētki ar ķekatām un pēršanos, ar mājas rotāšanu un dāvanām, ar pīrāgiem un pelēkajiem zirņiem. Tās ir Lieldienas kopā ar bērniem un mazbērniem, kad krāsojam un ripinām olas.
Tie ir sirdsgudrie, atvērtie, izpalīdzīgie un atsaucīgie cilvēki, kurus man ir laimējies dzīvē sastapt.
