Kalnciema muzeja idejas autors un galvenais īstenotājs Dāvis Beitlers par muzeju, grāmatām un ērģelēm
Dāvis Beitlers ir ne tikai Kalnciema muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs un muzeja veidotājs, bet arī kaislīgs novadpētnieks, vēsturnieks, komponists, vokālā ansambļa “Krastu balsis” dibinātājs un vadītājs, ērģelnieks trīs draudzēs, divu grāmatu un vairāku desmitu publikāciju autors, divu grāmatu redaktors, novadnieku saietu organizators. 2019. gadā saņēmis titulu “Latvijas lepnums”, kas kalpojis kā būtisks atspēriena punkts profesionālās darbības turpmākā attīstībā.
“Ziņas” devās uz Kalnciema muzeju satikt Dāvi, lai noskaidrotu par līdz šim paveikto un vēl darāmo. Pēc sarunas Dāvis aicināja uz Kalnciema-Klīves baznīcu apskatīt viņa vadībā restaurētās ērģeles, kā arī nevilcinājās ar spēles paraugdemonstrējumu.
– Kalnciema muzejs pēdējā laikā publiski sāk figurēt arvien biežāk. Tomēr savas ēkas muzejam nav?
Mēs atrodamies sabiedriskajā ēkā “Ārsta māja”, kurā sadzīvo bibliotēka, aktivitāšu centrs, sociālā darbinieka kabinets un muzejs. Kalnciema muzejam šajā mājā ir trīs telpas: pamatekspozīcijas, krātuves un kabineta telpa. Ir arī iecere izvietot pastāvīgu izstādi vēl citā telpā. Krātuvē glabājas oriģinālpriekšmeti un dokumentācija. Būtībā cilvēkiem priekšstats par to, kas ir muzejs, ir diezgan virspusējs, ka tā ir telpa ar vecām mantām, bet ir jāsaprot, ka muzejs modernā izpratnē ir struktūra, institūcija, kur šī mantas eksponē, glabā, pētī, protams, sīki un smalki reģistrē un dokumentē. Muzejs kā struktūra var būt izmētāts pa telpām un pat ēkām.
– Vai jums ir būtiski, lai nākotnē tomēr būtu viena Kalnciema muzeja ēka?
Šeit ir maz iespēju. Citviet Latvijā ir daudz veco muižas ēku, kuras pēc skolas slēgšanas nav iespējams racionāli izmantot, un tad nevar izdomāt, ko darīt ar lielajām, tukšajām telpām; savukārt pie mums ir otrādi – telpu ir par maz. Ir tā, kā ir, bet šobrīd jūtams morāls atbalsts no visām iesaistītajām pusēm, un mēs “Ārsta mājā” draudzīgi dzīvojam un funkcijas varam īstenot. Muzejam nav svarīgi, lai būtu ēka kā viens kopums, mēs varam paskatīties arī uz valsts mēroga muzejiem, kā tas notiek, – krātuve ir vienā pilsētas daļā, bet ekspozīcija pavisam kur citur. Mūsdienās tas vairs nav tik būtiski, protams, ir jauki, ērti, silti un omulīgi, ja tas viss ir zem viena jumta, un patiesībā šeit tas tā arī ir.
– Jau piecus gadus pastāv Kalnciema muzeja biedrība.
Jā, 24. oktobrī palika tieši pieci gadi, apaļa jubileja!
– Pastāstiet par nozīmīgāko, kas šo gadu laikā ir paveikts!
Sākšu ar to, kas vēl nav izdarīts. Nav izdarīts pietiekami daudz, lai šo struktūru padarītu gana atpazīstamu, bet pie tā tiek strādāts pēdējā laikā. Briest muzeja akreditācija, kas, visticamāk, notiks nākamgad, līdz ar to ir papildu publicitāte. Otrkārt, es neesmu varējis pievērsties ekskursiju darbam tādā mērā, kā tas būtu bijis vajadzīgs, lai popularizētu šo muzeju, bet tagad mums ir brīnišķīga tūrisma gide Vineta Vilde, sabiedriski ļoti aktīva un aizrautīga, ar lielu interesi par muzeju. Nākamajā tūrisma sezonā ekskursiju robs tiks aizlāpīts ar pilnu sparu! Kas ir izdarīts? Pirmkārt, tas ir muzeja krājums, kuram materiālu vākšana tika sākta jau 2007. gadā.
– 2007. gadā? Bet muzejs pastāv tikai kopš 2016. gada.
Krājuma veidošana tika sākta ar tādu domu, ka kādreiz muzejs būs. Toreiz es biju pavisam zaļš puika, skolā rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par Kalnciema muižas vēsturi. Pētījuma gaitā nonācu pie secinājuma, ka daudzi materiāli ir paputējuši – ir saglabājušās sliktas kvalitātes kopijas no brīnišķīgām fotogrāfijām, kurām oriģināla vairs nav.
Daudzas kultūras vērtības visā Latvijā ir aizgājušas bojā tāpēc, ka pagastos nav bijis muzeju, un arī mūsu puse nav izņēmums. Ir bijuši neoficiāli muzeji, arī privāti entuziasti, kas ir kaut ko vākuši un kopojuši, bet, mainoties laikiem un personālijām, daudz no savāktā zudis. Tā radās doma, ka ir vajadzīga viena vieta, kur ne vien apkopot, bet arī reģistrēt vēstures materiālus. Ka tas ar laiku varētu kļūt par valsts akreditētu muzeju, par to vēl nedomāju. Nekāda cita atbalsta toreiz nebija, un es sāku rīkoties privāti, jo nav ko sēdēt un gaidīt! Citi smīkņāja, ka tā ir mana privātā kolekcija, lai gan tā gadiem ilgi veidota ar domu par sabiedrisku ieguvumu. Šobrīd muzeja krājumā ir vairāki tūkstoši oriģinālpriekšmetu, visvairāk ir fotogrāfiju, dokumentu, rokrakstu. Tā kā Kalnciema un Valgundes puse Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā tika izdedzināta, etnogrāfisko un sadzīves priekšmetu mums saglabājies ļoti maz, muzeja krājumā ir galvenokārt papīri. Šobrīd turpinās šo materiālu inventarizācija, uzskaite pēc visām prasībām, krājumā tiešām ir atrodamas pērles, piemēram, ievērojamu novadnieku arhīvi. Muzejs bez krājuma nav nekas. Muzejs nav ne izstāžu zāle, ne tūrisma punkts, bet primāri krājums. Muzejā jau ir ļoti bagāta oriģināllietu kolekcija, bet, protams, mēs aicinām, meklējam un papildinām, tas ir nemitīgs darbs, tas ir mūžīgs darbs, jo vienmēr kaut kur kaut kas var atrasties. Bez šaubām, visā Latvijā un ārpus Latvijas, ir jāraisa sadarbība ar novadniekiem, kuriem ir bijusi kāda saistība ar Kalnciema pusi. Potenciāls šo krājumu papildināt ir astronomisks.
Otrs, ko ar šo krājumu dara: ir veikts ļoti nozīmīgs zinātniskais darbs, pētniecība. Ir notikuši vairāki novadnieku saieti, kuri tiek rīkoti jau kopš 2008. gada novembra. Mums ir veidojusies sadarbība ar izciliem kultūras darbiniekiem: profesors Viesturs Zanders gatavojis referātu, publikācijas gatavojis starptautiski zināmais ērģelnieks Aigars Kalējs, 2017. gadā izdota muzeja gadagrāmata “Kalnciema muzeja raksti I”. Šīs prominentās personības un vēl citi ir ar mums sadarbojušies un turpina to darīt. Mūsu kultūras vērtību daudzināšanā dzimusi brīnišķīga sadarbība ar Ojāru Spārīti un Imantu Lancmani, kurš ir piekritis sagatavot priekšlasījumu par mūsu novadnieku hercogu Ernestu Johanu Bīronu.
Nekādā gadījumā nevarētu teikt, ka te viss ir tikai provinciāls. Tas ir mans vadmotīvs – nepalikt un negrimt provinciālismā, bet vienmēr skatīties plašāk, gan sadarbojoties ar visas Latvijas un citzemju kultūras darbiniekiem, jomu speciālistiem, interesentiem, gan mūsu vietējo vēsturi savienojot plašākā kontekstā – ar Latviju, varbūt pat starptautisko kultūrtelpu.
– Kāda ir atsaucība novadā? Kā jūtat, vai cilvēku attieksme ir mainījusies? Cilvēki labprāt nāk un nodod muzejam savus privātos arhīvus?
Šis ir plašs temats, par kuru varētu veikt sociāli antropoloģisku pētījumu! Mums novadā cilvēkiem patīk individuāla pieeja. Uz publiskiem aicinājumiem neatsaucas gandrīz neviens, bet, ja cilvēku uzrunā personīgi, aizbrauc un parunājas, tad šie arhīvi atveras. Ir tādas dzimtas, vecie kalnciemnieki (piemēram, horeogrāfs Osvalds Štrauss, Laima Kūlante-Daņiļēviča un citi), kas ļoti iedegušies par muzeja ideju jau no sākta gala, un vēlos viņiem pateikties par to, ka neesmu metis plinti krūmos brīžos, kad licies, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Muzeju atbalstījuši arī novadpētnieki, apkārtnes bibliotēku vadītājas. Kopumā attieksme līdz šim bijusi divējāda: ir bijuši tādi, kas teikuši – kam tas ir vajadzīgs un ko tas puišelis tur dara, un tad ir šie ļoti kaismīgie atbalstītāji. Tie, kas bijuši pa vidu abiem, vēlāk nereti nosliekušies manām ierosmēm par labu. Lūzuma punkts bija 2019. gadā, kad man piešķīra apbalvojumu “Latvijas lepnums”. Tad daudziem it kā atvērās acis, ka te kaut kas tāds notiek, ka ir jāatbalsta. Kad sākās publicitāte Latvijas mērogā, tad vietējie un arī cilvēki citur Latvijā sarosījās.
Protams, cilvēkiem ir bažas par savām lietām, jo novadpētnieki, kas darbojušies pirms manis, ir daudz vākuši, ņēmuši no cilvēkiem, un pēc tam ne mazums ir aizklīdis. Kalnciema muzejs dara kā lielie valsts muzeji – cilvēks nodod oriģinālu un atpakaļ saņem kvalitatīvi sagatavotu fotokopiju. Vēl joprojām daudzi izvairās tā uzreiz likt uz galda savus dzimtas materiālus, kas ir ļoti saprotams, bet pēc tam viņi ir patiesi gandarīti, ka tas nonāk un paliek muzejā.
– Varbūt jāaicina cilvēki brīvprātīgi iesaistīties kādās ar muzeju saistītās darbībās, un tādā veidā palielināsies uzticība šai institūcijai, kas varētu veicināt lielāku aktivitāti.
Šī ideja precīzi saskan ar maniem un manas līdzgaitnieces Vinetas priekšstatiem, kā vajadzētu darīt, un patiešām jau ir cilvēki, kuri ir izteikuši vēlmi brīvprātīgi, piemēram, vadīt ekskursijas. Tas process ir jau sācies, un var just, ka sabiedrība kļūst zinošāka par to, kas notiek.
– Tas noteikti radītu tādu sniega bumbas efektu.
Jā!
– 2017. gadā tika izdota muzeja gadagrāmata. Vai plānots izdot vēl kādas grāmatas?
Jā, protams. Nākamais muzeja rakstu krājums tiks publicēts ja ne nākamgad, tad aiznākamgad. Vēl ir rinda ieceru, kas saistītas ar zinātniski komentētām atmiņu un memuāru publikācijām. Domāju, ja sniega bumba turpinās velties uz priekšu, tad būs ne viena vien publikācija. Muzeja krājumā patiešām ir ārkārtīgi interesanta un plaša atmiņu kolekcija – gan manuskriptos, gan audioierakstos. Lai to visu apstrādātu, vajadzīgs vairāku gadu darbs, bet materiāls ir fantastisks, un tā pietiks daudzām publikācijām. Vēstures tēmas ir ļoti pateicīgas, lai vilktu tos kontekstus. Ir iecere arī par konferenču rīkošanu, pēc tām arī iznāktu rakstu krājumi.
– Kāda ir vīzija par Kalnciema muzeju nākotnē?
Kalnciema muzejs kā gaismas vieta, kultūrvieta. Tas ir ļoti ietilpīgs un reizē modes vārds – kultūrvieta –, bet man tas ļoti patīk! Muzejs kā vieta, kur veidot apriti, divvirzienu kustību. Šajā vietā ienest Latviju – tie būs tie konteksti, sadarbība ar kultūras darbiniekiem, plaša mēroga publicitāte dažādās jomās; un otrs – ar zinātnisko darbu kļūt atpazīstamiem Latvijā un, iespējams, arī starptautiskā telpā. Katrai vietai ir jābūt kādai odziņai, rakstura zīmei, – šeit mums ir, piemēram, personības, kuras mēs varam cildināt, daudzināt un izcelt. Kultūrvieta ar saviem vaibstiem.
– Nozīmīgu darbu veicat arī baznīcā.
Esmu ērģelnieks trīs draudzēs: Kalnciema-Klīves, Sesavas un Bērzes draudzē. Kalnciema-Klīves draudzē esmu arī draudzes padomes loceklis. Šī ir mana baznīca un man ģeogrāfiski vistuvākais dievnams, bet es nekādā gadījumā negribu apbižot pārējās draudzes, jo tāpat esmu tur savējais. Draudzēs esmu ērģelnieks un mūzikas dzīves vadītājs. Faktiski manā ziņā ir tas, kas baznīcā skan, ko draudze dziedās dievkalpojumā, ko svētkos izpildīs pieaicinātie mūziķi. Tur ir savi priekšraksti, baznīcas liturģiskais kalendārs, pēc kura tiek izraudzītas dievkalpojumā lasītās Svēto Rakstu vietas, mācītājs raksta sprediķi, un ērģelnieks sarūpē muzikālo pusi. Būtiska ir ērģelnieka un mācītāja sadarbība, jābūt uz viena viļņa. Neviens svētku dievkalpojums manās draudzēs pēdējos gados nav bijis bez viesmāksliniekiem – parasti uzstājas kāds solists, ansamblis vai koris.
– Kā pievērsāties ērģeļu spēlei?
Kalnciema skola un baznīca ir blakus viena otrai. Skolas laikā pirms Ziemassvētkiem baznīcā notika svētbrīži. Klavieres spēlēju jau no bērnības, un tad kaut kā ērģeles atnāca pie manis. Es iekšēji emocionāli aizrāvos ar to, un tad 2013. gada februārī mani uzaicināja par ērģelnieku Kanciema-Klīves draudzē, kurā es jau biju iestājies, iesvētījies. Biju aizrāvies ar baznīcas vēsturi un par to uzrakstīju mazu grāmatiņu, pētīju un organiski iegāju šajā draudzē. Pēc tam Bērzes draudzē, tad Sesavas draudzē. Man varbūt nepaveicās ar to, ka 2013. gadā, kad sāku spēlēt Kalnciema-Klīves draudzē, ērģeles tur bija knapi skanošas, tās bija pirmsrestaurācijas stāvoklī, draudēja arī iebrukt dievnama griesti. 2018. gadā, kad dievnams bija saglābts, sākās ērģeļu atjaunošana, kas ritēja nepilnus trīs gadus; to es pārraudzīju sadarbībā ar ērģeļu meistaru Miku Dzenīti, līdzīgi kā to tagad daru Bērzē un Sesavā kopā ar meistaru Alvi Melbārdi.
Tas, kas man kremt, ir situācija, ka bieži vien ērģelnieks ir vienkāršs statists, kas tikai atnāk un nospēlē savus korāļus. Uzskatu, ka ērģelniekam ir jābūt tam, kurš kopj un pārredz visu baznīcas mūzikas lauku draudzē. Laukos tas tā faktiski nemaz tik bieži nav, arī ērģeļu restaurācija bieži vien nav ērģelnieka ziņā, bet es esmu centies iet citu ceļu, kas laikam arī veiksmīgi izdodas. Tikai tad, kad 2019. gada vasarā tika pabeigta Kalnciema-Klīves baznīcas ērģeļu restaurācijas pirmā kārta un kad instruments sāka labi skanēt, es ērģeles sāku spēlēt sistemātiski. Par muzicēšanu dievkalpojumos būtiski piebilst, ka vēlos baznīcēnu pacelt, ielīksmot, spirdzināt, nevis spiest pie zemes, kā tas daudzviet notiek, tāpēc arī draudzes dziedājumus spēlēju raiti, tiecos dievkalpojumu muzikāli izgreznot, cik vien iespējams. Tomēr muzicēšanu dievkalpojumā neuztveru kā koncertu, dievkalpojums ir kalpošana, nevis savas mākas izrādīšana publikai.
– Cik grāmatu autors esat?
Pilnībā sarakstījis esmu divas grāmatas. Sastādīju muzeja grāmatas; rakstu citos izdevumos ir desmitiem, bet manas grāmatas no vāka līdz vākam ir “Kalnciema-Klīves baznīca 1855–2010” un “Gaismas pils meža ielokā: Kalnciema skolas vēsture”. Pēdējā tapa maniakālā aizrautībā – materiāla vākšana ilga kādus piecus gadus, savietošana 836 lappusēs notika pusotra gada laikā, līdztekus daudz kam citam.
– Vai jums ir kāds piemērs, mentors, skolotājs? Kur rodat iedvesmu un lielo jaudu darīt?
Es iedvesmojos nemitīgi no visa. Cilvēkam, kura prāts ir atvērts, iedvesmas brīži seko cits pēc cita. Nesirgstu ar vēlmi uzcelt cilvēkus uz pjedestāla, augstā statusā, bet ir cilvēki, kurus es kaut kādā mērā apbrīnoju par viņu veikumu. Protams, Imants Lancmanis. Bet tas ir katra cilvēka liktenis, Dieva noliktā gaita un iespēju kopums – būt īstajā vietā un īstajā laikā. Tas ir ļoti individuāli. Es nevaru ņemt kādu konkrētu personību par paraugu, jo viņa gaita ir bijusi viņējā, bet es eju pats savu.
