Pasaules Bankas izplatītā korupcijas ziņojuma un it īpaši priekšvēlēšanu kampaņas inspirētā diskusija par dažāda līmeņa korupciju un tās apkarošanas iespējām valstī atgādina Konfūcija savulaik piesaukto melnā kaķa meklēšanu tumšā istabā.
Pasaules Bankas izplatītā korupcijas ziņojuma un it īpaši priekšvēlēšanu kampaņas inspirētā diskusija par dažāda līmeņa korupciju un tās apkarošanas iespējām valstī atgādina Konfūcija savulaik piesaukto melnā kaķa meklēšanu tumšā istabā, kuru mazais plēsējs, iespējams, jau ir atstājis un nu atrodas pavisam citā. Ne pārāk precīzi adresētie pārmetumi Valsts ieņēmumu dienestam (VID) par minētās valsts institūcijas kūtrumu, apkarojot korupciju vai pārbaudot privāto un juridisko personu ziedojumus politiskajām partijām, liecina par pārmetumu izteicēju nespēju vai nevēlēšanos saskatīt patiesos korupciju veicinošos apstākļus – vērienīgai cīņai ar korupciju valstī likumdevējam pietrūkst politiskās gribas, tādēļ nav izveidots tiesisks mehānisms partiju finansēšanas «caurspīdīguma» nodrošināšanai.
Šķiet, neskaitāmie skandāli un izmeklēšanas komisijas ir novājinājušas izpratni par varas dalīšanas principiem, un daudziem aizmirsies, ka VID nav likumdevējs, ka VID nav vainojams apstāklī, ka tik vēlu – tikai kopš šā gada 30. septembra – ir stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā VID uz aprēķinu pamata nosaka fizisko personu apliekamo ienākumu, un šaubu gadījumā dienests ir tiesīgs uzlikt tai nodokli par summu, kuras izcelsmes legalitāti persona nespēj pierādīt. Šī norma ir tieši saistīta ar privātpersonu ziedojumiem politiskajām partijām, jo ierobežo lielu lobiju slēpšanos aiz daudzu, bet salīdzinoši mazu «ziedotāju» vārda. No tā izriet visai nepatīkama atziņa – iepriekšējie parlamenti un valdības acīmredzot nav bijušas ieinteresētas kontroles mehānisma izveidē, iespējams, šādi ar savu bezdarbību veicinot arī tā saucamo partiju finansu korupciju.
Vēl viens svarīgs diskusijas objekts ir hamletiskais jautājums būt vai nebūt nevainības prezumpcijai vai to labāk būtu aizstāt ar legālo prezumpciju. Atšķirība starp tām ir vienkārša – pirmajā gadījumā konkrētas personas darbības vai tās iegūtās mantas nelikumību (ja tāda ir) pierāda tiesībsargājošās instances, otrajā personai sava nevainība vai īpašuma iegūšanas legalitāte ir jāpierāda pašai. Latvijā legālās prezumpcijas ieviešana varētu izrādīties bīstama tādēļ, ka to sāktu izmantot savstarpējo rēķinu kārtošanai, un attiecīgās «informācijas» kreatori radītu haosu valstī. Galu galā rodas loģisks jautājums – par ko algas no nodokļu maksātāju naudas saņem tiesībsargājošās instances, kas Latvijā, starp citu, čum un mudž? Varbūt kāda no tām nav vajadzīga?
Skaidrs, ka politiskās partijas vienmēr maksimāli centušās un arī, domājams, turpmāk centīsies neatklāt savus lielos sponsorus, kuri, visticamāk, arī ir īstie lēmumu pasūtītāji, jo politiskie spēki ar saviem sponsoriem ir atbalstīti ar neatgriezeniskām saitēm. Proti, partiju maku pildītāju rīcībā ir informācija par lielo ziedojumu patiesajiem iemesliem, kuras publiskošana bieži vien nozīmē partijas likvidāciju.
Viens no iespējamajiem partiju finansēšanas «caurspīdīguma» nodrošināšanas veidiem būtu likumdošanā paredzēta norma, kas kontrolētu arī tā saucamos netiešos ziedojumus politiskajām partijām. Piemēram, ja kāda juridiska vai fiziska persona apmaksātu kādas politiskās partijas rēķinu «pa tiešo», to savā finansu deklarācijā vajadzētu norādīt gan partijai, gan maksātājam, kam šo līdzekļu uzrādīšana un izcelsmes legalitāte obligāti būtu jāpierāda VID, pretējā gadījumā par to jāsaņem sods. Šajā gadījumā būtu jāsaskaras ar partiju spiedienu, un tā izraisītāji droši varētu pretendēt uz īpaši pārbaudāmo statusu.
Jautājums par partiju finansējumu, protams, interesē arī Jelgavas vēlētājus. Patiesībā tas ir pats interesantākais jautājums, un patiesa atbilde uz to var pastāstīt par politisko spēku daudz vairāk nekā skaisti uzrakstītās programmas. Kas maksā, tas, kā zināms, pasūta mūziku, un vēlētājiem pie tās būs jādanco līdz aiznākamajām pašvaldību vēlēšanām. Izvēle – valsi, polku vai mazurku – paliek viņu pašu ziņā.
