Par sazemēšanos. Tas katram varētu būt individuāli, taču man ik pa laikam jānonāk pie jūras un jāapmeklē dzimtās mājas. Šo vēlā rudens laiku saucu par sirmo laiku, kad mazāk dienas gaismas, daudz tumšo, pelēcīgo toņu un domas par dzimto zemi. Domas par vectēvu, kas savos 12 gados kopā ar tēvu un brāļiem tuvu purvam līda līdumu, lai taptu sava māja ar saimniecību. Māja vēl joprojām dzīvo un ir miera osta, ko mežs pamazām arvien vairāk apskauj, bet saimniecība izdzisa reizē ar vectēva un vecmammas spēku.
Vairs neatceros, kurš un kad to man stāstīja, bet atmiņā skaidri ir palicis teiktais, ka katram ir cieša neredzama saikne ar dzimtās mājas vietu un visu, kas ap to veidojies. Ja mājas vairs nav, tik un tā zemapziņa saka priekšā, kur ir bijusi klēts, kur pagrabs, kur taciņa uz pirti, un galvā skaidri iezīmējas vides aprises. Tāda sava veida karte, pa kuru nekļūdīgi virzīties.
Es ceru, ka katram no mums ir saknes un zinām, no kurienes nākam, un tad jau arī zinām, kurp ejam. Te nāk prātā Ivara Drulles darbs “Manai dzimtenei”, kas pirms gadiem četriem tika izvirzīts Purvīša balvai. Viņš iedvesmu smēlās, apbraukājot savu dzimto Druvienu ar divriteni un satiekot vientuļās, pamestās lauku mājas. 15 kilometru rādiusā tās esot saskaitītas ap 350, bet izstādē nonākušas tikai puse diapozitīvu filmiņās.
Tāda pašlaik ir dzimtene. Kaut kas ir beidzies, kaut kam sākoties. Ir laiks, kad redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju.
“Nevēlos portretēt traģēdiju kādam sabrukumam,” bilst Drulle. “Tā ir normāla parādība. Ir urbanizācija, cilvēki brauc uz pilsētām, kur vairāk naudas. (..) Es drīzāk uz to skatos kā uz portretējumu manam laikam, manai vietai, tam, kur es atrodos. Savā ziņā tā ir mana dienasgrāmata. Ja pēc gadiem simts kāds to apskatās, viņš redz, ka pirms simts, kad Ivars Drulle dzīvoja, izskatījās tā.”
Šī tēma par mājām, kas palikušas bez saimniekiem, un cilvēkiem, kam vairs nav savas mājas, man uzjundīja atmiņas par vienu izvēli. Kad kāda zināma gleznotāja man jautāja, kuru no viņas darbiem es izvēlētos sev, nezinu, kāpēc izvēle krita uz darbu, kura galvenais motīvs bija drēbju skapis ar puspavērtām durvīm kādas mājas dziļumā. Tikai pēc tam sekoja autores stāsts par motīvu – izrādījās, ka viņu spilgti uzrunājis skats, ieejot kādā pamestā lauku mājā Latgalē. Tur ir bijis pilnīgi viss dzīvei, lietas un priekšmeti, bet visvairāk palicis prātā drēbju skapis, kurā vēl joprojām glabājušās uz pakaramajiem sakārtas mājas saimnieku drēbes.
