Gruzijas galvaspilsēta – vieta, kas dzīvo daudzus gadsimtus, glabā vēsturi un dzīvo līdzi laikam
Nezinu, kā citām tautām, bet latviešiem vienmēr Gruzija ir atstājusi paliekošus un pozitīvus iespaidus. Vismaz starp maniem paziņām neesmu sastapusi nevienu, kurš teiktu, ka Gruzijā nav paticis. Visu valsti izbraukāt droši vien nevarētu arī mēneša laikā, tāpat kā iepazīt tās galvaspilsētu Tbilisi nav iespējams pāris dienās. Un tieši tik īsu brīdi es ciemojos šajā skaistajā pilsētā. Laika man pietika tikai ātram izskrējienam cauri, bet ar to bija gana, lai es saprastu, ka gribu tur atgriezties, lēnām un pamatīgi visu izpētīt un iepazīt šo veco, savdabīgo un ļoti gleznaino pilsētu.
Tbilisi atrodas Kūras upes krastos, un no trim pusēm to ieskauj kalni. Arī pilsēta pati izaicina ar stāviem kāpieniem augšup un lejā, ūdenskritumu centrā. Uz to dodoties, liekas, ka trokšņainas pilsētas apkārt nemaz nav, ka esi kādā dabas takā, kas gan ir pietiekami rosīga, jo pirmskovida laikā tūristu tur netrūka.
Sākums ir sens
Arheologi ir atklājuši, ka Tbilisi apkaime bijusi apdzīvota jau no agrīnā bronzas laikmeta. No vēlā bronzas laikmeta līdz agrīnajam dzelzs laikmetam tā bija lielākā apdzīvotā vieta Kaukāzā.
Zināmākā leģenda par Tbilisi rašanos vēsta, ka to dibinājis Ibērijas karalis Vahtangs I Gorgasali mūsu ēras 5. gadsimta vidū. Pilsētas vārds cēlies no gruzīnu vārda ‘tbili’, kas nozīmē karsts. Sena leģenda par vietas lietderību stāsta, ka Vahtangs I devies fazānu medībās ar piekūnu apvidū, kur bija nolēmis celt jauno valsts galvaspilsētu. Piekūnam izdevies noķert fazānu, taču tas tomēr izslīdējis no piekūna nagiem un iekritis strautā. Tas izrādījies karstais minerālūdens avots, kurā putns bija izvārījies un pagatavots maltītei. Karalis bijis tik pārsteigts par karstajiem avotiem, ka nolēmis šajā vietā izcirst mežu un uzcelt pilsētu. Un, protams, karsto avotu šeit netrūkst arī šodien. Joprojām iespējams apmeklēt vecās pirtis un baudīt minerālūdens vannas teju pašā pilsētas centrā. Vai nu pateicoties fazānam, vai ne, bet ar Ibērijas valdniekiem sākās Tbilisi uzplaukums. Ibērijas karalis Dači (522–534), Vahtanga I pēctecis, pārcēla uz Tbilisi Ibērijas galvaspilsētu un sāka būvēt cietokšņa sienu, kas iezīmēja pilsētas jaunās robežas. Kopš 6. gadsimta Tbilisi attīstījās, pateicoties reģiona stratēģiskajai atrašanās vietai, kā arī svarīgiem tirdzniecības un ceļojumu ceļiem starp Eiropu un Āziju.
No romiešiem līdz arābiem un turkiem
Tomēr pilsētas labvēlīgā tirdzniecības vieta ne vienmēr nāca par labu. Tbilisi, izvietojusies Kaukāza centrā starp Eiropu un Āziju, kļuva par sāncensības objektu starp dažādām reģiona lielvarām, piemēram, Romas impēriju, Persiju, musulmaņu arābiem, Bizantijas impēriju, turkiem. Tbilisi kultūras attīstība bija zināmā mērā atkarīga no tā, kurš dažādos laikos valdīja pilsētā, lai gan Tbilisi bija diezgan kosmopolītiska. Šajā pilsētā valdījuši gan bizantieši, gan arābi, gan turki. No katriem palicis kāds vaibsts, kas pilsētu padara tik interesantu.
1121. gadā pēc smagām cīņām ar turkiem Gruzijas karaļa Dāvida IV karaspēks aplenca Tbilisi, iekaroja, un 1122. gadā Dāvids pārcēla savu rezidenci no Kutaisi uz Tbilisi, padarot to par vienotas Gruzijas valsts galvaspilsētu, tā atklājot Gruzijas “zelta laikmetu”. No 12. līdz 13. gadsimtam Tbilisi kļuva par reģionālo varu ar plaukstošu ekonomiku un pārsteidzošu kultūru. Līdz 12. gadsimta beigām iedzīvotāju skaits tajā bija sasniedzis 100 000. Pilsēta kļuva arī par nozīmīgu literatūras un kultūras centru ne tikai Gruzijā, bet visai tā laika austrumu pareizticīgajai pasaulei. Karalienes Tamāras valdīšanas laiku (1184–1213) bieži dēvē par Gruzijas renesansi.
Tbilisi “zelta laikmets” gan nebija ilgāks par gadsimtu. Tad tā nonāca mongoļu pakļautībā. No 14. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta beigām Tbilisi jau iekaroja dažādi ārzemju iebrucēji, tā arī vairākas reizes iekarotāju cīņās tika nodedzināta.
Kā zināms, arī Gruzija neizspruka no padomju iekārtas. 1921. gadā Gruzijas Demokrātisko Republiku okupēja padomju boļševiku spēki no Krievijas, un līdz 1936. gadam Tbilisi vispirms bija Aizkaukāza SFSR (kurā ietilpa Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija) galvaspilsēta un pēc tam līdz 1991. gadam – Gruzijas Padomju Sociālistiskās Republikas galvaspilsēta. 90. gadu sākumā, tāpat kā citas valstis, Gruzija atguva neatkarību, kaut gan tas nenācās viegli. Arī vēlāk, noguruši no korupcijas un falsificētām vēlēšanām, gruzīni izgāja ielās tā sauktajā “rožu revolūcijā”. 2008. gadā piedzīvoja cīņas ar Krieviju Dienvidosetijas un Abhāzijas dēļ. Arī pašlaik valsts politikā nav miera, tāpat arī iedzīvotāji protestē pret Covid ierobežojumiem.
Pārsteidzoša dažādība
Mani pārsteidza izteiktie kontrasti – greznas baznīcas, cietokšņa un aizsardzības vaļņu klātbūtne, ēkas ar arābiem raksturīgu arhitektūru un mozaīku rakstu. Un turpat – nelielas mājiņas, pagraba veikaliņi, lieli, vai ar roku rakstīti uzraksti, kas aicina nobaudīt hačapuri. Tā sauktais “Saakašvili” parks un izgaismotais modernais Miera tilts. Grezni veikali, restorāni un ap stūri – vecs vīrs ar garšvielu ratiņiem vai būdiņa ar Gruzijā tik populāriem mīklas izstrādājumiem, pīrāgiem ar dažādiem pildījumiem.
Par Gruzijas virtuvi mūsu pusē noteikti ir dzirdējis katrs. Jau pieminēti hinkaļi – kā lieli pelmeņi ar pildījumu. Hačapuri laiviņas, mīklā iecepta ola un siers, citi – plānā mīklas kārtiņā iecepts mīkstais siers, hačapuri ar biezpienu, ar gaļu. Čkmeruli vistiņa – kārtīgi sacepta vista, izsutināta saldajā krējumā ar ķiplokiem un pētersīļiem. Čahohbili – vista ar kauliņiem, sutināta ar sīpoliem, tomātiem, ķiplokiem un garšaugiem. Cālis “tapaka”, baklažānu rullīši, pildīti ar sieru un valriekstiem un vēl, un vēl. Pret ēšanu gruzīni izturas nopietni, tāpat kā pret vīniem. Savās pāris dienās nespēju nogaršot ne mazu daļu no gruzīnu tradicionālajiem ēdieniem. Noteikti ir vērts apsvērt ne tikai vēsturisku vai kultūras, bet arī gastronomisku ceļojumu. Kaut gan kultūrvēsturisko vietu ir ļoti daudz.
Skatāmo vietu un lietu ir daudz
Noteikti jāaizbrauc līdz Narikala cietoksnim, no kura paveras skats uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi un Mtkvari (Kūras) upi. Cietoksnis atrodas stāvā kalnā starp slavenajām Abanotubani sēravotu pirtīm un Tbilisi botāniskajiem dārziem. Zemākajā pagalmā slejas nesen atjaunotā (1996.–1997. gadā) Sv.Nikolaja baznīca. Tā aizstāj sākotnējo 13. gadsimta baznīcu, kas tika iznīcināta ugunsgrēkā.
Ir vērts braukt kalnā ar pilsētas funikulieri – paveras iespaidīgs skats uz pilsētu.
Katra tūrista pienākums jaunā pilsētā ir apmeklēt Nacionālo muzeju. Gruzijas muzeja galvenā tūristu intereses vieta ir pagrabstāvā esošā Arheoloģijas daļa, kur apskatāmi daudzi pirmskristietības zelta, sudraba un dārgakmeņu darbi no apbedījumiem Gruzijā līdz 3. tūkstošgadei pirms mūsu ēras.
Kam tuva glezniecība, jāieskatās Nacionālajā galerijā. Te ir plaša Gruzijas pazīstamākā gleznotāja Pirosmani (Niko Pirosmanašvili, 1862–1918) brīnišķīgo darbu zāle, sākot no viņa slavenajām dzīvnieku un svētku ainām līdz mazāk zināmiem portretiem un lauku dzīves skatiem. Šeit ir arī laba citu 20. gadsimta populārāko gruzīnu mākslinieku darbu izlase.
Vakarā noteikti jāaiziet uz jauno pilsētas parku, kas laistās gaismās, var pavērot izgaismotas strūklakas, kas “dejo” mūzikas pavadījumā. Uz parku var doties pa Miera tiltu, modernu 2010. gadā atklātu stikla un tērauda tiltu pāri Mtkvari upei. To projektējis itālis Mišels de Luki prezidenta Saakašvili laikā. Bijušais prezidents bija aizrāvies ar modernu ēku un infrastruktūras objektu būvēšanu Gruzijā. Šo tiltu vietējie vai nu ļoti mīl, vai nīst – tie, kuriem netīk prezidents vai viņa avangarda būves.
Vēl viena vieta, ar ko Tbilisi lepojas, – botāniskais dārzs. Te ir skaisti pastaigāties gar upi līdz ūdenskritumam, sakopta un jauka vieta bijušo karalisko dārzu vietā.
Smaržas, krāsas, garšas, pilsētas ritms
Man vienmēr ļoti patīk izstaigāt kājām pilsētas, kur esmu pirmo reizi, – kilometriem garas pastaigas no centra uz nomalēm un atpakaļ. Sajust pilsētas noskaņu, ritmu, smaržas un krāsas. Tikai tā es sāku iepazīšanos. Pēc tam jau ir laiks muzejiem, kultūrvēsturei, mākslai.
Tbilisi staigāt ir ļoti interesanti – gan pa gājēju ieliņu, kur visgarām stiepjas kafejnīcas un tūristu veikaliņi, vienā malā iekārtojusies sena baznīca. Ik pa laikam ieliņu grezno kāds vides mākslas objekts. Klīst suņi – to ir ļoti daudz, tie ir mierīgi un aizņemti ar savām lietām. Visai labi baroti, laikam katrs garāmgājējs padalās ar ieliņas malā nopirkto hačapuri. Dažs suņuks tā arī gulēja aizmidzis pie pīrāgu kaudzītes. Pilsēta nelikās steidzīga. Ja nu iela, kur meklējami lielākie un zīmolu veikali – tur vakarpusē, laikam pēc darbiem, cilvēki devās iepirkties. Mašīnas gan bija steidzīgas un skaļas, katrs, kurš nepietiekami raiti kustējās uz priekšu, tika apveltīts ar auto signālu.
Vakarpusē pildījās arī krodziņi. Ne tikai tādi – ilgai sēdēšanai, bet arī ātrai hinkali apēšanai. Skvēriņos pulcējās jaunieši, kuri izdzīvoja savas lietas. Garšaugus un slaveno hmeli-suneli garšvielu tirgoja ielu tirgotāji, parkā varēja padzert svaigi spiestu granātābolu sulu vai nopirkt čurčhelu – virtenīti, kur sabiezinātā vīnogu sulā paslēpti rieksti. Tādas vienkāršas lietas, kas iedod krāsu, garšu un noskaņu.
Es pilnīgi noteikti zinu – kad dzīve atgūs normālību un ceļot varēs bez bažām, es noteikti Tbilisi gribu atgriezties. Redzēju pilsētu tikai pa atslēgas caurumu, bet ļoti vēlos izpētīt šo tik bagātas vēstures, dažādu kultūru un mākslu sajaukto kokteili. Un gribētu mēnesi, lai varētu izskriet cauri Gruzijai, bet tas jau būs pavisam cits ceļojums un pavisam cita valsts. Kā saka gruzīni paši – Tbilisi nav Gruzija, un, apmeklējot vienu vietu, uzzināt Gruziju nevar.
