Lietuviešu zemnieks, kas gadiem birokrātisku šķēršļu dēļ nespēja reģistrēt savu īpašumu Zemesgrāmatā, pēc vēršanās pie ombudsmeņa to paveica īsā laikā.
Lietuviešu zemnieks, kas gadiem birokrātisku šķēršļu dēļ nespēja reģistrēt savu īpašumu Zemesgrāmatā, pēc vēršanās pie ombudsmeņa to paveica īsā laikā.
Kas ir ombudsmenis?
Termins cēlies no zviedru valodas vārda «ombudsman» («ombud» – ‘pilnvarotais’, «man» – ‘vīrs’) un pārņemts visās 90 valstīs, kur šī institūcija iedibināta. Arī ES cer, ka tās nākamajās dalībvalstīs būs izveidota ombudsmeņa institūcija.
Ombudsmeņa institūcijas idejas ģenerators Latvijā ir Kanādas Broka universitātes profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Juris Dreifelds. Viņa visātrākā atbilde uz jautājumu, kas ir ombudsmenis, skan: «sūdzību komisārs» jeb «taisnības sargs», kuru parlaments ieceļ, lai atrisinātu problēmas, kas rodas starp valsts pārvaldi un iedzīvotājiem. Obudsmenis tādējādi ir starpnieks iedzīvotāja konfliktā ar valsts iestādi. Tā ir amatpersona, kurai var sūdzēties, ja viņam šķiet, ka valsts vai pašvaldība rīkojusies netaisnīgi.
Izvērstajā publikācijā «Par ombudsmeni pasaulē un Latvijas iespējām» laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» J.Dreifelds izskaidrojis šīs institūcijas darbību. Cilvēku sūdzības ir konfidenciālas. Savukārt ombudsmeņa birojam ir plašas tiesības pieprasīt un izskatīt ierēdniecības dokumentus un iztaujāt pašus ierēdņus. Ombudsmenis var ieteikt, kā atrisināt jebkādus saspīlējumus, problēmas vai pārkāpumus, kā arī piedāvāt izmaiņas administrācijas procesā un valsts likumdošanā. Dažos gadījumos viņš var ierosināt lietu izskatīt tiesā.
Ombudsmenis darbojas arī kā informācijas sniedzējs un padomdevējs, norādot, kurās iestādēs pilsonis varētu vērsties ar savu sūdzību. Viņš var arī informēt sūdzību iesniedzējus, ka tām nav pamata, sniedzot objektīvu situācijas analīzi.
Valstīs pārbaudei tiek pakļautas dažādas institūcijas: policija, bruņotie spēki, bērnu un pircēju tiesības, ieslodzījuma vietas, dabas aizsardzība, kultūras un valodas tiesības, korumpētība, valsts darbinieku ētiskā uzvedība.
Būtiska ir ombudsmeņa neatkarība. Viņu grūti atcelt politisku iemeslu dēļ. Francijā ombudsmeni var atlaist tikai tad, ja to rekomendē īpaša kolēģija, ko izveidojis pats valsts prezidents. Spānijā vajadzīgas trīs piektdaļas abu palātu balsojuma.
Zviedrija – ombudsmeņa dzimtene
Zviedrija bija pirmā valsts pasaulē, kur tika radīts ombudsmeņa birojs, lai pārraudzītu tiesas, policijas un ierēdniecības darbības taisnīgumu. Tas bez pārtraukumiem darbojies jau kopš 1809. gada. Pirmajos simt darbības gados ombudsmenim bija jāizskata apmēram 70 sūdzību gadā. Tagad to skaits palielinājies līdz 5000 sūdzībām gadā. Lai pienācīgi tiktu galā ar tik lielu darba slodzi, Zviedrijā patlaban darbojas četri ombudsmeņi, kuriem katram ir savs atbildības lauks.
Parasti uz ombudsmeņa amatu kandidē cilvēki, kuru kvalifikācija ļautu darboties Zviedrijas Augstākajā tiesā un Augstākajā administratīvajā tiesā. Ņemot vērā ombudsmeņa darba slodzi un relatīvi īso amata termiņu, viņa alga ir lielāka nekā augstākajiem tiesnešiem. Ombudsmeņu rīcībā ir apmēram 50 darbinieku.
Zviedrijā žurnālisti var pētīt ministru korespondenci, un, protams, viņi katru rītu drīkst nākt skatīties, kas jauns ombudsmeņa birojā. Prese palīdz ombudsmenim, ne tikai aprakstot tā darbību. Daļa lietu izskatītas pēc viņu pašu iniciatīvas, pamatojoties uz inspekciju rezultātiem vai avīžu ziņām. 1998. gadā bija 80 šāda veida lietu. 55% no tām vainīgajiem tika izteikti pārmetumi vai rājieni, viena lieta nodota tiesā, četras – izskatīšanai parlamentā.
Ombudsmeņa birojs izskatīja policijas darbību arī pēc Latvijā dzimušā Zviedrijas premjerministra Ūlova Palmes slepkavības. Galvenais ombudsmenis Pērs Ēriks Nilsons konstatējis, ka policija tūdaļ pēc 1986. gadā 28. februārī notikušās slepkavības pieļāvusi būtiskas kļūdas, tāpēc viņš ieteica izveidot elitāru bruņoto vienību, kas turpmāk pasargātu valsts vadītājus.
1500 sūdzību par Briseles ierēdņiem
Kaut gan Eiroparlaments jau 1979. gadā nolēma izveidot ES ombudsmeni, Briseles ierēdniecība neko nedarīja vēl desmit gadu. Šo ideju saistībā ar Eiropas pilsonības sarunām piespieda atdzīvināt Spānija un Dānija, un tā tika nostiprināta Māstrihtas līgumā.
Pirmais Eiropas ombudsmenis tika ievēlēts 1995. gadā. Viņa darba termiņš tika saskaņots ar Eiropas Parlamenta piecu gadu darbības termiņu.
Eiropas ombudsmeņa darbības pamatā ir divi mērķi: izskatīt pārvaldes normu pārkāpumus ES institūcijās, kā arī uzlabot to darba kvalitāti.
1999. gadā Eiropas ombudsmenis saņēmis 1577 sūdzības (par 200 vairāk nekā iepriekšējā gadā), lielākoties ne pēc adreses. Vajadzējis uzsākt izmeklēšanu 206 sliktas administrēšanas gadījumos un piecos gadījumos – pēc paša iniciatīvas. 27 sūdzību rezultātā attiecīgajai iestādei tika izteikta kritiska piezīme, 62 lietas beidzās prasītāja labā, tikai vienā gadījumā – mierizlīgums.
Par kādiem ierēdņu pārkāpumiem ir bijis pamats sūdzēties? Galvenās sliktas administrēšanas pazīmes pērn bija atklātuma trūkums jeb informācijas nesniegšana (66 gadījumos), diskriminācija (31), procesuālas kļūdas (33), neobjektivitāte un varas nelietīga izmantošana (32), nepamatota vilcināšanās (45), nevīžība (29), uzdevumu nepildīšana (9) un juridiskas kļūdas (29).
Pēc īru ombudsmeņa Kevina Mērfija novērojumiem, visvairāk konfliktu rodas, īstenojot lauksaimniecības politiku, sociālajos jautājumos, nodarbinātībā un veselības aprūpē, cilvēkiem pārvācoties no vienas dalībvalsts uz otru, atzīstot profesionālo un tehnisko kvalifikāciju.
Vai Latvijā par ierēdņiem sūdzēties pie ierēdņiem?
Lietuvieši ombudsmeņa institūciju ieviesa jau 1995. gadā, igauņi – 1999. gada jūnijā. Latvijas nacionālās attīstības plānā uzņemšanai ES skaidri minēts, ka jāizskata un jānovērtē šīs institūcijas piemērotība mūsu valstij.
Starp Latvijas valsts iestādēm un sabiedrību vērojama savstarpēja neuzticība. Tā izpaužas amatpersonu birokrātiskā attieksmē, valsts pakalpojumu nepieejamībā (neērti pieņemšanas laiki, ilgi jāgaida, sarežģīta procedūra, pieprasa nevajadzīgu informāciju, vienu lietu risina vairākās iestādēs) un zemā pakalpojumu kvalitātē. Profesors J.Dreifelds uzskata, ka tautas atsvešinātība no valdības dārgi maksā: «Ja Latvijas iedzīvotāju vairākums nejūt, ka valdība un ierēdniecība strādātu viņu vai Latvijas valsts kopējo interešu labā, viņi pielāgo savu uzvedību šai iekārtai.»
Valsts prezidentes kancelejā ir izveidota darba grupa, kurā ietilpst Satversmes tiesas, ar iedzīvotāju sūdzību izskatīšanu saistīto institūciju pārstāvji, juristi, Saeimas frakciju pārstāvji. Jurista Ilmāra Kalniņa vadītā darba grupa mēģinās līdz oktobra vidum tikt skaidrībā, kāpēc un kādu funkciju veikšanai obmudsmenis ir nepieciešams. Tikai tad var diskutēt, kam šo darbu darīt – Valsts cilvēktiesību birojam, kuram būtu jāpaplašina funkcijas, Valsts civildienesta pārvaldei, kuras funkcijās ietilpst arī sūdzību izskatīšana par ierēdņu darbu, prokuratūrai, kurai jāveic uzraudzība pār likumības ievērošanu, – vai arī jāveido pilnīgi jauna institūcija.
Saeimas Pilsoņu iesniegumu biroja vadītāja Edīte Alksne pavēstīja, ka darba grupai iesniegti divi varianti: profesora Jura Bojāra izstrādātais likuma projekts, kas paredz neatkarīga ombudsmeņa izveidi, un Latvijas Universitātes profesora Edgara Meļķīša koncepcija, kas paredz paplašināt Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas.
Galvenais, ko profesors J.Dreifelds atgādina: visās valstīs, kurās ir ombudsmeņa biroji, ir arī iespējas vērsties ar sūdzībām tieši valsts iestādēs, «bet pat tādos administratīvi attīstītos reģionos kā Skandināvija un Francija, kur ir plašas iespējas sūdzēties pie pašiem birokrātiem, visur ir ombudsmeņa biroji. Turklāt visi saprot, ka tas ir arī zināms Damokla zobens virs ierēdniecības galvas».
