Kāds būs svētku laiks, atkarīgs tikai no mums pašiem
Esam pavadījuši pirmo adventi, un tuvojas otrā. Redakcijā skan Ziemassvētku melodijas, mūsu lauku mājās lieveni rotā zeltainas gaismiņas. Pilsētas poš egles un ēkas. Sākas svētku laiks. Šie tradicionāli ir svētki, kad gribas paveikt kaut ko labu, kādam palīdzēt tikt pie priecīgākiem svētkiem. Ļoti gribas cerēt, ka šogad būs tāpat, ka noliksim malā visus strīdus un agresiju, vienkārši mierīgi sagaidīsim un pavadīsim svētku laiku.
Diemžēl arī šogad svētki būs ar dažādiem ierobežojumiem. Visiem tas ir apnicis, dažus tas ir saniknojis. Laikam nekad atjaunotajā Latvijā neesam bijuši tik sašķelti, tik naidīgi. Par visu ko. Tāpēc ļoti gribas cerēt, ka rāmais adventes laiks mums liks mazliet atvēst, nomierināties. Kāds tas būs, pagaidām grūti prognozēt, atkal jauns vīrusa paveids, iespējams, atkal jauni ierobežojumi. Ļoti gribētos, lai vīruss paiet garām, bet diez vai tā būs. Infektologi jau brīdina, ka visai droši varam rēķināties, ka omikrons būs arī pie mums, gribam to vai negribam. Un skaidrs, ka negribam, bet vīrusam par mūsu vēlmēm ir pilnīgi vienalga. Tieši tāpēc nav vērts lamāt valdību, veikala apsargus, ārstus, žurnālistus, sievu, vīru, bērnus, kaimiņus, pasažierus vilcienā vai autobusā. No tā pilnīgi nekas nemainīsies un, kas nu pavisam skaidrs, nekas neuzlabosies. Tikai sabojāta oma, svētkus laiks sev un citiem.
Tā vietā vienkārši ļaujamies mierīgi uzņemt to, kas notiek. Ziemassvētki būs jebkurā gadījumā – mazākā pulkā, ciešākā lokā. Bet tas jau netraucēs ne degt sveces, ne rotāt mājas, ne cept pīrāgus. Un varbūt tas pat labi, ka negāzīsim apkārt veikalus, dzenājot dāvanas. Ne jau pirkumu apjoms rāda, ka mēs mīlam savējos. Un neviena dāvana neatsvērs agresivitāti un dusmas. Ieelpojam un saglabājam mieru šajā tumšajā laikā. Nav jau ilgi, un dienas paliks garākās un gaišākas, vēl viens gada tumšākais laiks būs aizvadīts.
