Salonikos var pieskarties vēsturei, baudīt mākslu, kultūru, laiskas pastaigas un jūras svaigumu
Salonikos biju novembra vidū, un pēc rudenīgām noskaņām Latvijā Grieķija patīkami sagaidīja ar vēl mums pietiekami siltiem un tīkamiem laikapstākļiem. Vienīgi vakaros varēja just rudens dzestrumu. Grieķijā pēdējo reizi biju pirms koronavīrusa plosīšanās, tāpēc pilsēta bija dzīva, ļaužu pilna un rosīga līdz vēlam vakaram. Tā paveras lēnām, aizklīstot no centrālajām ielām, kas, kā jau daudzās līdzīgās, ir pilnas ar maziem un lielākiem veikaliņiem, ēstūzīšiem un restorāniem. Šajā pilsētā pavisam noteikti blakus var sadzīvot lēta kebabu vieta, restorāns baltiem galdautiem un krodziņš, kur paknakstīties ap sardīnēm un iemalkot vietējo vīnu.
Saloniki ir otra lielākā pilsēta Grieķijā, valsts ziemeļos, grieķu Maķedonijas galvaspilsēta. Tai ir skaista gara promenāde, jo atrodas pie Egejas jūras Termaikas līča, pie Halkidīkes pussalas. Gar jūru var staigāt, to var sajust, un to var nogaršot – noteikti ir vērts sameklēt krodziņu, kur piedāvā svaigas zivis un citus jūras mošķīšus. Esot Grieķijā, man allaž jāatrod grilēts astoņkājis. Nekur citur man tie negaršo tik labi kā tur. Iespējams, tāpēc, ka pirmo reizi šo savu gardumu nogaršoju tieši Grieķijā. Ar vīnu ir līdzīgi – retsina – īpatnējs, pēc sveķiem garšojošais baltvīns ir labs tieši Grieķijā. Stāsta, ka retsinas vīns ražots jau vismaz 2000 gadu. Un tā unikālā garša radusies, jo senajos laikos vīna krūkas aiztaisīja ar Alepo priedes sveķiem. Krūku nav, vīns ir pudelēs, bet īpatnējā garša saglabāta.
Kā visām senām pilsētām – valdnieki nākuši un gājuši
Saloniki ir sena pilsēta ar bagātīgu vēstures mantojumu. Pilsētu ap 315. gadu p.m.ē. nodibināja Senās Maķedonijas ķēniņš Kasandrs senākas pilsētas Termas vietā un nosauca to savas sievas, Maķedonijas Aleksandra māsas, Tesalonikas vārdā. Saloniki auga ātri, un jau 2. gadsimtā p.m.ē. pilsētai bija aizsardzības mūri un autonomija.
Pēc Maķedonijas krišanas 168. gadā p.m.ē. Saloniki kļuva par romiešu pilsētu un attīstījās kā tirdzniecības pilsēta, jo atradās uz svarīgā “Via Egnatia” starp Bizantiju (vēlāko Konstantinopoli, tagad Stambula Turcijā) un Dirahiju (tagad Durresi Albānijā). 1. gadsimtā pilsētā atradās ievērojama ebreju kopiena, un tā kļuva par agrīnu kristietības centru. Savā otrajā misijas ceļojumā vietējā sinagogā sludināja Sv.Pāvils.
Daudzajos gadsimtos pilsētai uzbrukuši arābi, bulgāri, normaņi un citi. Līdz 13. gadsimtam iedzīvotājiem nācās zvērēt uzticību gan vienam, gan citam valdniekam, līdz 1246. gadā tā iekļāvās atdzimstošajā Bizantijas impērijā. Osmaņu turku pastāvīgi vajātā pilsēta 1423. gadā ieguva Venēcijas aizsardzību, bet osmaņu sultāns Murads II ar milzu slaktiņu 1430. gadā pilsētu atguva. Saloniki kļuva par Osmaņu impērijas daļu un palika gandrīz nākamos piecus gadsimtus.
Osmaņu laikos Saloniki bija daudznacionāla pilsēta, tajā bija grieķu, turku, bulgāru, albāņu un sefardu ebreju kopienas. 1888. gadā pilsētu sasniedza dzelzceļš. 1881. gadā Salonikos dzima modernās Turcijas “tēvs” Mustafa Kemals Ataturks, un 20. gadsimta sākumā tie bija jaunturku kustības galvenais centrs.
Pirmā Balkānu kara laikā Salonikus 1912. gadā ieņēma grieķu karaspēks. Bet 1913. gadā Salonikos nogalināja Grieķijas karali Georgiju I. Arī Grieķijai negāja garām Pirmais pasaules karš. 1915. gadā pilsētu ieņēma Antantes karaspēks placdarmam pret Bulgāriju. Tieši Salonikos darbojās viena no divām Grieķijas valdībām.
Pēc Grieķu–turku kara un Lozannas miera līguma noslēgšanas (1922) turku un grieķu iedzīvotāju apmaiņas programmā pilsētā ieradās no Mazāzijas izsūtītie grieķi. Saloniku iedzīvotāju skaits būtiski palielinājās, to dēvēja par bēgļu galvaspilsētu, arī nabagu māti. Vācu okupāciju pilsēta izdzīvoja no 1941. gada 9. aprīļa līdz 1944. gada 30. oktobrim. Arī pagājušajā gadsimtā Grieķijai, līdz ar to Salonikiem, negāja viegli un politiskā situācija nebija stabila. Pēdējā plašā bēgļu krīze ietekmēja arī Salonikus, jo daudzi no bēgļiem piestāja krastā tajā pusē. Kad biju Salonikos, bēgļu krīze jau bija beigusies, kaut gan daļa no viņiem pilsētā bija palikusi un iekļāvusies vietējā dzīvē.
Reliģijas vēstures vieta
Salonikos ir ļoti daudz skatāma. No UNESCO Pasaules mantojuma saraksta, kur visā pasaulē ir iekļauti aptuveni 800, 15 objekti meklējami Salonikos un apkaimē. Neskaitāmas bizantiešu baznīcas un grandiozas katedrālēs, klosteri, netālu esošais Atons, Meteoru klosteri.
Saloniki ir viens no pirmajiem kristietības centriem. Svētais apustulis Pāvils apmeklēja pilsētu un izveidoja otro kristīgo baznīcu Eiropā. Vēlāk Pāvils uzrakstīja divas vēstules jaunajai Saloniku draudzei. Mūsu ēras 306. gadā pilsēta ieguva svēto patronu – Svēto Dēmetriju, kuru Galērijs sodīja ar nāvi. 9. gadsimtā bizantiešu grieķu misionāri Kirils un Metodijs, abi bija pilsētas pamatiedzīvotāji, radīja pirmo slāvu literāro valodu. 1994. gadā Svētais Paisioss no Atona kalna tika apglabāts Svētā Jāņa Teologa klosterī Salonikos, kas mūsdienās ir viena no lielākajām svētceļojumu vietām Grieķijā un viena no ievērojamākajām pareizticības vietām pasaulē.
Saloniki ir slaveni ar savām daudzajām, ļoti senajām baznīcām. Turklāt tajās ir rodams gan kristiešu, gan arābu atstātais mantojums. Piemēram, Agios Dimitrios baznīca, kas pēc ugunsgrēka 1917. gadā tika atjaunota teju 30 gadu. Tajā ir saglabājušās unikālas liecības no 7. gadsimta bizantiešu laikiem, turklāt tā ir būvēta pavisam netipiskā grieķu stilā – no sarkani baltiem ķieģeļiem. Vēl vērts apskatīt Agios Athanasios, Panagia Trani, Agios Antonios un Agios Minas.
Vietas, ko skatīt
Par Saloniku simbolu tiek saukts Baltais tornis, kas atrodas blakus galvenajai pilsētas promenādei. Daži pat saka, ka Baltais tornis Salonikiem ir kā Eifeļa tornis Parīzei. Tas uzcelts Osmaņu valdīšanas laikā kā daļa no aizsardzības būvēm. 19. gadsimtā torni izmantoja par ieslodzījuma vietu, un cilvēki to sauca par “asiņaino” vai “sarkano” torni, jo tā sienas nemitīgi bija klātas ar asinīm pēc nāvessodu izpildīšanas. Vēlāk turki torni apmeta, nokrāsoja, un nu tas ir balts. Tornī atrodas muzejs, kur var izsekot Saloniku vēsturei no pašiem pirmsākumiem līdz mūsdienām. Turklāt torņa augšējā stāvā ir skatu laukums ar fantastisku skatu.
Protams, Salonikos ar šīs vietas bagāto vēsturi ir virkne izcilu muzeju. Bizantijas kultūras muzejs ir viens no modernākajiem Grieķijā, kas sniedz bagātu informāciju par bizantiešu kultūru. Muzeja priekšmeti (tostarp skulptūras, mozaīkas, sienu gleznas, monētas, keramika un manuskripti) apskatāmi vairākās telpās un stāsta par Maķedonijas, vienlaikus Saloniku kultūrvēsturi.
Tāpat vērts apskatīt Arheoloģijas muzeju ar bagāto vēsturisko kolekciju par Maķedonijas vēsturi un Aleksandra Lielā valdīšanas laiku.
Arī mākslas mīlētājiem Salonikos ir, ko darīt. Var aiziet līdz Aristoteļa Universitātei, kuras ziemeļdaļā apskatāmi 19. un 20. gadsimta nozīmīgie Grieķijas un Eiropas mākslinieku darbi – sākot no skulptūrām līdz gleznām un zīmējumiem. Tāpat arī bagātīga bibliotēka, kur ir vairāk nekā 15 000 grāmatu. Maķedonijas laikmetīgās mākslas muzejs, kas tika izveidots 1979. gadā. Tajā ir apmēram 2000 Grieķijas un ārvalstu mākslinieku mākslas darbu.
Savdabīgi ir apskatīt Bizantijas pirtis, vienu no Bizantijas pirts paraugiem, kas joprojām ir saglabājušās Grieķijā. Ēka datēta ar 13. gadsimta beigām. Būve nav liela, taču tajā ir visas telpas, kas nepieciešamas pirtīm jau no romiešu vai agrīnajiem Osmaņu laikiem – vieta, kur karsēties, ūdens tvertne, siltais ūdens, uguns zona.
Salonikos vēl saglabājušies vecie pilsētas vaļņi. Pirmie mūri ap pilsētu esot būvēti jau mūsu ēras sākumā, pēc tam gadsimtu gaitā vairākkārt pārbūvēti. 19. gadsimta beigās saglabājušos valni jūras pusē sāka pakāpeniski nojaukt, pēc tam jauca nost arī mūrus citur pilsētā. Tomēr palikušie nocietinājumi gandrīz četru kilometru garumā veido iespaidīgu kompleksu; to augstums svārstās no 8,30 līdz 10,50 metriem un platums sasniedz 4,50 metrus.
Kad baudīta arhitektūra, māksla un kultūra, var iegriezties vietējā tirgū. Tas gan, spriežot pēc vēstures pierakstiem, nav tik dižs un plašs, kā mēdzis būt senākos laikos, bet vienalga interesants. Katrā ziņā izcilus augļus, vietējos nu ļoti saldos saldumus un citus ražojumus tur var atrast un nogaršot. Turpat netālu ir arī virkne vietu, kur labi paēst tradicionālu grieķu ēdienu un pasēdēt pēc nogurdinošas dienas. Savukārt, ja gribas restorānu ar skatu uz jūru, jādodas uz promenādi, kur garā virknē apmeklētājus gaida un ieaicina dažādi restorāni.
Meteora pārsteidz ikvienu
Ja reiz izdevies nokļūt Salonikos, tad nevajadzētu laist garām iespēju aizbraukt līdz Meteorai, tā atrodas Tesalijas apgabalā. Šajā vietā ar savu varenību pārsteidz klinšu kalni. Bet interesantākais ir tas, ka šajās klintīs atrodas vairāki seni klosteri. No apakšas redzamas dažu klosteru ēkas un daudzi lodziņi, ejas, balkoni. Daži pēc skata tik veci un nedroši, ka nav skaidrs, kā pa tiem kāds vēl pārvietojas. Savukārt lielāko klosteru ēkas ir it kā izaugušas no klints, apjoztas mūriem.
Kristieši esot uzskatījuši, ka šī vieta ir īpaša dieva dāvana, tāpēc jau pirms apmēram 1000 gadiem klints virsotnē tika uzcelts pirmais pareizticīgo klosteris, kam sekoja citi. Lielā Meteora klosteris, Svētās Trīsvienības klosteris, Svētā Anapafsas klosteris, Svētā Stefana klosteris, Svētā Nikolasa klosteris, Rousano klosteris. Visi tie atrodas klinšu virsotnēs vairāk nekā puskilometra augstumā.
Lielā Meteora klosteris ir tūristu visiecienītākais objekts – te apmeklētājiem ļauts apskatīt viduslaiku baznīcu, nedaudz pastaigāt un palūkoties apkārt, protams, netraucējot klostera iemītnieku ikdienu. Klosteris atrodas augstu klintī, un uz to ved 170 pakāpieni. Daudzviet, kā kopš pašiem pirmsākumiem, var redzēt, kā augšā, iekārtus virvēs, nogādā sūtījumus. Senākajos laikos mūki, lai nokļūtu klosterī, izmantoja primitīvus grozus, kas darbojās kā pacēlāji. Tāpat līdz debesīm nokļuva arī pārtika un citas saimniecībā nepieciešamas preces. Tikai 1925. gadā, lai atvieglotu pieeju klosteriem, klintīs tika izcirsti pakāpieni. Mūsdienās, protams, piekļūšana ir vieglāka, bet arī brauciens līdz klosteriem ir visai izaicinošs, jo līkločus ceļš ved starp klinšu kalniem.
Mūsdienās šie klinšu klosteri ir viens no interesantākajiem Grieķijas kultūras pieminekļiem. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija tos atzinusi par unikālu kultūras mantojuma objektu.
