Laikraksta «Zemgales Ziņas» 4. oktobra numura atvērumā lasām izvērstu diskusiju par reliģiju jeb, tautas valodā runājot, par ticības lietām.
Laikraksta «Zemgales Ziņas» 4. oktobra numura atvērumā lasām izvērstu diskusiju par reliģiju jeb, tautas valodā runājot, par ticības lietām. Apsveicami, ka avīze pievērsusies šādai tēmai, un vēl nozīmīgāk, ka šo sarunu uzsākuši jaunieši. Simpatizē tiešā un atklātā domu apmaiņa par jautājumiem, kādos līdz šim jauni ļaudis reti kad vēlējās iedziļināties. Varam priecāties, ka atjaunotajā valstī jau izaugusi paaudze, kas pamazām nonāk pie rakstā minētās atziņas, ka «nekad reliģija kā fundamentāls sociālais institūts nav spējusi atstāt cilvēkus vienaldzīgus, jo arī tās noliegums bijis savas pozīcijas izrādīšana».
Žēl, ka šo labo laikraksta pasākumu apēno, šķiet, redakcijas darbinieku paviršības dēļ pielaistās veselas četras (!) principiālas kļūdas. Kļūdas ir gramatikā, pedagoģijā, ētikā un diemžēl pat ideoloģijā.
Gramatiskā kļūda. Pasaules nozīmīgāko reliģiju – kristiānisma, jūdaisma, musulmanisma – fundamentālais pamats ir monoteisms, tātad tikai viena Dieva atzīšana. Arī latviskajā dievturībā Dievs ir tikai viens, pārējās ir dievības, piemēram, Laima u.c. Pašsaprotami, ka vārds Dievs saistībā ar šīm reliģijām latviešu valodā ir rakstāms ar lielo burtu, jo tas nav sugas vārds, bet īpašvārds. Varētu gan piebilst, ka padomju režīma laikā pastāvēja tāda iestāde kā «Glavlits», kas darbojās maskētas cenzūras statusā. Gandrīz piecdesmit gadu tā darbinieki modri vēroja, lai vārds Dievs vienmēr tiktu rakstīts un drukāts tikai ar mazo burtu, jo to prasīja toreizējā karojošā ateisma politika. Mūsdienu jaunieši par tālaika noteikumiem droši vien pat neko nezina. Bet, vai pieredzējušajiem redakcijas darbiniekiem no iepriekšējiem laikiem ir saglabājies tik noturīgs reflekss, ka viņi arī vēl šodien turpina drukāt tādā pašā garā? Vai viņu pienākums nav draudzīgi palīdzēt jaunajiem autoriem solīdā laikrakstā publicēties bez gramatiskām kļūdām?
Pedagoģiskā kļūda. Kā lai latviešu valodas skolotāji pārliecina skolēnus, ka īpašvārdi rakstāmi ar lielo burtu, ja to neievēro mūsu reģiona lielākais laikraksts «Zemgales Ziņas»?
Ētiskā kļūda. Citāts no raksta «Zemgales Ziņu» 4. oktobra numurā: «Tādā gadījumā man nav īsti skaidrs, ar ko atšķiras, piemēram, luterāņu dievs no katoļu un pareizticīgo dieva.» Tātad netiek runāts par seno romiešu vai grieķu dieviem, bet minēta noteikta reliģija un konkrētas konfesijas. Par šīm konfesijām piederīgo locekļu fundamentālajiem uzskatiem un pārliecību jau iepriekš ir skaidrots. Vai šajā gadījumā vārda Dievs drukāšana laikrakstā ar mazo burtu šai konfesijai piederīgo uztverē nešķiet svētuma zaimošana un viņu reliģisko jūtu rupja aizskaršana? Tagad ir modē aizbildināties, ka katrs drīkst, ko un kā grib. Tādā gadījumā, ja, piemēram, kāds autors atnesīs uz redakciju rakstu, kurā būs teikums «Vakar mūsu rajona Svētes skolā viesojās Latvijas valsts prezidente vaira vīķe-freiberga», vai «Zemgales Ziņu» redakcija šo tekstu savā laikrakstā tādu pieļaus nodrukāt?
Ideoloģiskā kļūda. Latviešu tautas lūgšana un reizē arī mūsu valsts himna sākas ar lūgumu «Dievs, svētī Latviju». Vai šīs lūgšanas pirmā vārda Dievs vairākkārtēja pieminēšana laikraksta 4. oktobra numurā, rakstot ar mazo burtu, nav mūsu valsts himnas noniecināšana?
Var jau visas uzskaitītās kļūdas uzskatīt par mazsvarīgām. Avīzes «Diena» 4. oktobra numurā lasām, ka kāds darbinieks ticis atlaists tādēļ, ka uzticētajā tekstā pielaidis vienu rupju vārdu. Daudz presē rakstīja par gadījumu, kad preses izdevuma redaktoram vajadzēja atkāpties no amata, jo viņš bija atļāvis publicēt rakstu, kas aizvaino kādu tautu.
Musulmaņi piesprieda nāves sodu rakstniekam, kas savā grāmatā bija aizvainojis viņu reliģiskās jūtas. Autoram joprojām jāslēpjas, lai šis spriedums netiktu izpildīts. Tas pierāda, ka reliģisko jūtu aizvainojumus ticīgie pārdzīvo ļoti dziļi un grūti ir šo pārestību piedot un aizmirst. Par laimi, mūsu presei tik drakoniski atriebes soļi nedraud, bet uz laikraksta lasītāju un abonentu skaitu šāda redakcijas nevērība gan var «atkosties».
Vēlreiz gribu apliecināt, ka izteikto kritisko piezīmju nolūks nav bremzēt «Zemgales Ziņu» labo nolūku rosināt jauniešus izteikties vēl par daudzām citām tēmām. Vēlējums – lai redakcijas darbinieki ar savu pieredzi piepalīdz šīs sarunas risināt kvalitatīvāk.
Vēl dažas piezīmes par minētās diskusijas dalībnieka Artura kritisko attieksmi pret biblisko nostāju par «otra vaiga pagriešanu». Viņš citē neosātanisma pausto pārliecību: ja tev sit pa vienu vaigu, tad tev sitējam jāzvetē pretī. Bibliskā atziņa ir daudz dziļāka un nozīmīgāka par tik primitīvu tulkojumu. Ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu, apliecina visa cilvēces vēstures gaita, pēdējā gadsimta notikumi it sevišķi. Tīksmināšanās par izdarībām sātanistu templī, kur dievmaizītes tiek gatavotas no vīrieša spermas un rituāla beigās priesterim jāatņem kādai jaunavai nevainība, izklausās pēc tīņa domāšanas līmenī aizkavētām fantāzijām. Bet jau bīstamāks ir jauna vīrieša uzskats, ka bērna nogalināšana patiesībā nekas ļauns nav. Vai cilvēks ar tik egocentriski tendētiem uzskatiem spēs kādreiz ģimenē būt labs vīrs un gādīgs savu bērnu tēvs? Gribas cerēt, ka šā jaunieša šādi deklarētie uzskati ir tikai kā nenorūguša jauna vīna putas. Turklāt atklātā sarunā daudz ko var noskaidrot un izmainīt.
Ar patiesu cieņu – Vilis Ozols
