Cik
kvalitatīva un pilnvērtīgi darboties spējīga būs Latvijas
izglītības sistēma jau dažu tuvāko gadu laikā – šāds bažu
pilns jautājums rodas, redzot, kā tiek īstenota izglītības
politika šodien. Un šoreiz runa nav par epidemioloģisko drošību,
mācībām mājsēdes apstākļos, vakcināciju pret Covid-19 un
tamlīdzīgiem bieži apspriestiem aspektiem, bet gan finansējumu
nozarei. Vienkārši sakot par to, kā šodien tiek risināts vai,
precīzāk sakot, nerisināts pedagogu algu jautājums. Īpaši,
skatoties uz to ilgtermiņā.
Uz
šīm pārdomām mani pamudināja lasītais no Latvijas Universitātes
Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes organizētās
konferences “Kur tu esi, skolotāj?” un tur minētais fakts, ka
šogad absolvējušo skaits ir krietni mazāks ne kā trūkstošo
pedagogu skaits. Pedagogu trūkums jūtams visur, bet it īpaši
pirmsskolas izglītības iestādēs.
Savulaik,
vadīdams Latvijas valdību, bieži sēdēju pie viena galda ar
pedagogiem, lai diskutētu gan par viņiem aktuāliem jautājumiem,
gan arī valsts finansiālajām iespējām attiecībā uz samilzušo
problēmu risinājumiem. Pedagogi ļoti labi izprata, ka nodrošināt
lielu algu pieaugumu ātri, piemēram, viena mēneša vai gada
ietvaros ir neiespējami – kaut ko tādu var solīt tikai politiķi
jauniesācēji, kuriem vēl nav ne mazākās nojautas, kā darbojas
valsts finanšu sistēma. Bija skaidra sapratne par to, ka algu
palielinājumam jābūt pakāpeniskam, bet vienlaikus pedagogiem ir
jābūt skaidrībai, kā izmainīsies viņu algas turpmāko 3 līdz 5
gadu laikā. Stabilitāte ir svarīgs faktors jebkuram pieaugušam
cilvēkam, kuram ir jāaudzina bērni, jānodrošina sev mājoklis un
tamlīdzīgi. Šobrīd šī stabilitātes sajūta ir “veiksmīgi”
likvidēta.
Jā,
pieņemot 2022.gada valsts budžetu, ir palielināts finansējums
pedagogu algām, ko esošā koalīcija uzsver kā lielu panākumu.
Vienlaikus pedagogi kārtējo reizi ir pielīdzināti sportistiem
iesācējiem, ar kuriem tiek parakstīts kontrakts uz vienu gadu, bez
jebkādām garantijām par to, kas notiks pēc tam. Šādi turpinot,
jau īsā laika periodā mūsu izglītības sistēma var piedzīvot
katastrofu faktiski viena iemesla dēļ… Jau šobrīd daļā skolu
trūkst pedagogu. Ilgstoši ir bijusi situācija, kad daļa skolotāju
ir pensijas vecumā, un tagad daudzi no viņiem ir nolēmuši
atpūsties, beidzot vairāk laika veltīt sev jeb, vienkārši sakot,
būt pensijā un vairāk nestrādāt. Daļu no viņiem uz šādu soli
pamudinājusi valdības politika attiecībā uz Covid-19 pandēmijas
radīto epidemioloģisko seku mazināšanu. To varētu neuzskatīt
par pārlieku lielu problēmu, ja vien būtu pietiekami daudz jaunu
cilvēku, kuri vēlētos mācīt ķīmiju, fiziku, angļu valodu un
dažādus citus mācību priekšmetus skolās. Tomēr tā nebūt nav,
jauno pedagogu trūkt, un ir jau iepriekš minētais iemesls –
trūkst jebkādas pārliecības, ka nākotnē pedagogu finansiālā
situācija ilgtermiņā mainīsies uz labo pusi.
Noteikti
jāmin, ka jau minētais nebūt nav vienīgā problēma, ko ir
radījusi valdības pieeja izglītības finansējuma jomā. Tātad
kopumā pedagogu atalgojuma palielināšanai 2022. gadā atvēlēti
17,5 miljoni eiro. Ar šīs naudas palīdzību vispārējās
izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas līmenis palielināsies
līdz 900 eiro. Savukārt pirmsskolas izglītības iestāžu
pedagogiem, kurus joprojām finansē pašvaldības, minimālais
atalgojuma līmenis palielināsies līdz 872 eiro. Iespējamais
iemesls, visticamāk, ir valdības un pašvaldību sarunās uzsvērtā
finanšu resursu nepietiekamība (atceramies, ka jau 2021. gada
budžetā pašvaldībām atvēlētā iedzīvotāju ienākumu nodokļa
proporcija pašvaldībām tika ievērojami samazināta), ko
pašvaldībām nebija grūti parādīt. Pilnībā noklusušas arī
sarunas par pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu finansēšanu
no valsts, kas to ieliktu vienkāršā, un visiem saprotamā kopējā
izglītības sistēmā. Lai vai kā, bet tas nozīmē nevienlīdzības
plaisas palielināšanu starp vispārizglītojošo skolu un
pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu atalgojumu. Nākamajā
gadā šī plaisa palielināsies no pašreizējiem 1,47 eiro līdz
1,61 eiro par vienas stundas likmi. Tas savukārt mazina motivāciju
turpināt darbu pirmsskolas izglītības iestādēs, un arī to var
ļoti labi saprast. Jau gadiem ilgi, lai strādātu bērnudārzā par
pedagogu, ir jābūt pietiekami augstam izglītības līmenim, kā
arī jārēķinās ar augstu atbildības līmeni. Tas viss ir
pareizi, taču šāda līmeņa speciālistiem ir jābūt atbilstoši
atalgotiem – vismaz tādā līmenī, kā vispārizglītojošo skolu
pedagogiem. Savukārt algu plaisas palielināšana veicinās pedagogu
aizplūšanu no bērnudārziem un dažādām citām ar izglītību
saistītām iestādēm. Šāda koalīcijas politika rada papildu
apgrūtinājumu pašvaldībām, kas ir atbildīgas par pirmsskolas
izglītības iestāžu nodrošināšanu ar pedagogiem.
Un
tagad iedomāsimies jaunieti, kuram jāizvēlas studijas augstskolā
(arī viņa vecākus, kuri šajā vecumā spēlē ievērojamu lomu),
lai izvēlētos savu nākotnes profesiju. Kāpēc lai šī izvēle
būtu par labu izvēlei pēc studijām strādāt par pedagogu
vispārējā, vai pirmsskolas izglītības iestādē, kur zināma
stabilitāte ir tikai uz nākamo gadu?
Iespējams, ka
daudzi joprojām nav sapratuši, ka ar vienkāršu naudas dalīšanu
dažādām nozarēm nebūt nepietiek. Ir jābūt gan dialogam ar
nozaru pārstāvjiem, lai izprastu reālo situāciju, bet
vissvarīgākais – ir jāspēj parādīt, kā tiks nodrošināta
attīstība ilgtermiņā.
Foto:
lvportals.lv
