Mēs esam dzirdējuši teicienu: “Suņi rej, karavāna iet tālāk,” domājot, cik gan bezspēcīgi ir sīkie rējēji ietekmēt vareno gājienu! Taču varbūt viss ir pavisam otrādi: karavāna iet tālāk, jo suņi rej, rūc un atvaira tuksneša plēsējus!
Mudinot pārvērtēt akcentus, šādu notikumu pavērsienu Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijā tēloja šā gada laureāts Dmitrijs Muratovs. Laikraksta “Novaja gazeta” galvenajam redaktoram prestižā balva piešķirta, godinot viņa drosmīgo cīņu par vārda brīvību Krievijā.
Ikdienas darbā saskaroties un zinot par no varas neatkarīgo žurnālistu un aktīvistu stāvokli tuvējās autoritārajās kaimiņvalstīs, saprotu, ka tie nav skaisti lozungi, kas pieklājas smalkās ceremonijās. Arī pati balva ir sviedriem un asinīm nopelnīta. Kopš laikraksta iznākšanas 1993. gadā “Novaja gazeta” ir zaudējusi sešus žurnālistus. Viņi tikuši nogalināti, veicot savus amata pienākumus. Kaimiņzemju neatkarīgo mediju ikdiena ir arī draudi un izrēķināšanās, ar ko viņi saskaras, izgaismojot varas visatļautību, korupcijas shēmas, policijas un militāro patvaļu. Pēdējos gados cilpa ap viņu kaklu savilkusies tikai ciešāka. Aizvien vairāk mediju un žurnālistu tiek atzīti par “ārzemju aģentiem”, kas patiesībā nozīmē “tautas nodevēja” birku, zaudētu reklāmas tirgu, nemitīgas birokrātiskas atskaites un sodus. Tam visam klāt vēl “pareizās informācijas pasniegšanas noteikumi”, kā pārkāpšana draud ar reāliem tiesu darbiem. Daudziem tas izsit profesionālo pamatu vai liek pamest valsti. “Mēs esam pārstājuši mīlēt demokrātiju un esam “pavilkušies” uz diktatūru, iekrītot ilūzijā, ka progresu sabiedrībā var panākt ar tehnoloģijām un varu, nevis ievērojot cilvēktiesības un brīvības. Taču progress bez brīvības ir tāpat kā piens bez govs. Tāpēc mēs turpināsim riet un rūkt, lai karavāna tiktu tālāk,” atgādinot žurnālistu kā sargsuņu misiju, apņēmības pilns tai sekot ir D.Muratovs.
Uz šī fona dažu mūsmāju pandēmijas ierobežojumu apkarošanas aktīvistu saukļi par tautas apspiestību, pārkāptām cilvēktiesībām un pat genocīdu izklausās šķērmi. Kamēr globālā sabiedrība meklē veidu un progresu, kā tikt galā ar šo 21. gadsimta sērgu, ir daļa, kas cīnās pretī, uzskatot to par apokaliptisku gaismas cīņu pret tumsu. Mūsu dzimtas grāmatā ir stāsts par to, kā zemnieki Latgalē ar dakšām un krustiem sagaidījuši pirmo tvaika lokomotīvi. Tā šķitusi kā pats sātans – melna, ātra un skaļi šņācoša! Tomēr ne viss ir tā, kā izskatās! Līdzīgi kā ar karavānu un suņiem.
