ASV Ārlietu ministre Madlēna Olbraita ar šādu lakonisku maksimu konstatēja pēc vēlēšanām Belgradā notikušo varas maiņu.
ASV Ārlietu ministre Madlēna Olbraita ar šādu lakonisku maksimu konstatēja pēc vēlēšanām Belgradā notikušo varas maiņu. Eiropas Savienība un ASV jauno Dienvidslāvijas Federatīvās republikas prezidentu Vojislavu Koštuņicu ir «pieņēmušas». Pirms vēlēšanām Koštuņicas politiskais rokraksts starptautiskajai sabiedrībai bija zināms tikai aptuveni – demokrātiskas ievirzes serbu nacionālpolitiķis. Tagad ar viņu tiek saistīta demokrātiska valsts pārvaldes forma. Francija, izmantojot savu ES prezidējošās valsts statusu, steidza ierosināt pirms pusotra gada pret Belgradu izvirzīto sankciju atcelšanu. Pat Krievija, kas Balkānu krīzes laikā uzstājās kā Belgradas un Rietumu starpniece, akceptējusi (lai arī ar nelielu vilcināšanos) Koštuņicas nākšanu pie varas.
Tomēr, lai cik arī cerīgi neizskatītos bijušā diktatora «nobīdīšana malā» un jaunā prezidenta iecelšana, tas viss vairāk līdzinās rainiskajam «galam un sākumam». Pieliekot punktu oficiālajai Slobodana Miloševiča prezidentūrai un augstajā varas krēslā iesēžoties Koštuņicam, beidzies tikai viens posms, iespējams, ne svarīgākais. Pasaules valstis, kas cieši iesaistījušās krīzes risināšanā, saprot, ka drīzumā priekšplānā izvirzīsies etnisko nesaskaņu problēmas. Vienu no «darvas karotēm» pēcvēlēšanu uzvaras «medus podā» Koštuņica jau paguvis iemaisīt, paziņojot, ka nevar būt nekāda runa par Kosovas reģiona suverenitāti un Melnkalnes atdalīšanos no Dienvidslāvijas Federatīvās republikas (DFR), jo konstitūcija neparedz šādus centienus pēc neatkarības. Pēc jaunā prezidenta domām, pašreizējā prioritāte ir stabilitātes nodrošināšana, jo pagaidām reģionā valda haoss. Kādā veidā Koštuņica spēs pārliecināt Kosovas albāņus par savas stabilitātes idejas pareizību, pagaidām gan nav skaidrs. Cerams, ka ar laiku jaunā prezidenta politika nesāks līdzināties Miloševiča izpratnei par stabilitāti. Aizdomas par problēmu risināšanas paņēmienu a la Milosevic radījis Koštuņicas atbalstītāju paziņojums, ka jau līdz šā gada beigām Dienvidslāvijas karaspēks varētu atgriezties Kosovā.
Kosovas albāņi savukārt boikotēja septembrī notikušās vēlēšanas, atsakoties pieņemt Belgradas varas izpausmes, un Koštuņica tika ievēlēts bez viņu līdzdalības. Līdz jaunā prezidenta ievēlēšanai un demokrātijas uzvaras proklamēšanai ANO izveidotās administrācijas un NATO vadītie miera spēki Kosovai nodrošināja zināmu autonomiju. Koštuņicas paziņojums albāņu vidū ar jaunu spēku iesējis «nemiera sēklu», un par vienu no galvenajiem starptautiskās sabiedrības uzdevumiem kļuvusi jaunas asinsizliešanas nepieļaušana šajā daudzcietušajā reģionā. Jaunākās ziņas par Slobodana Miloševiča un viņa atbalstītāju sarosīšanos, šīs vecā režīma kliķes draudiem pārņemt policiju un televīziju savā kontrolē no vienas puses un Kosovas albāņu un Melnkalnes tiekšanās pēc neatkarības no otras puses būtiski saasina stāvokli valstī. Savu artavu vēl piemet klāt DFR parlaments un valdība, kas nebūt nav pilnībā lojāli Koštuņicam. Tādējādi vistuvākajā laikā jaunajam DFR prezidentam vajadzēs savaldīt, fabulizēti noapaļojot, gan gulbjus, gan vēžus, gan līdakas.
Nozīmīgs trumpis Koštuņicas rokās Dienvidslāvijas sabiedrības acīs varētu kļūt Rietumu finansiālais atbalsts, ko Brisele gatavojas sniegt vistuvākajā laikā. Vēl pirms vēlēšanām ES solīja demokrātiska iznākuma gadījumā sniegt Belgradai finansiālu palīdzību divu miljardu eiro apmērā. Ja arī pēc parlamenta vēlēšanām, kas DFR paredzētas decembrī, demokrātijas ceļš netiks pārtraukts, ES «palīdzīgā» roka dos vēl divus miljardus. Turklāt Dienvidslāvijai tiks atcelts degvielas un komerciālo avioreisu embargo. Tātad Dienvidslāvijas un jo īpaši NATO spēku sabombardētās Belgradas iedzīvotājiem vēl aizvien ir cerība, ka viņiem nebūs vēl viena ziema jāsalst savos mājokļos.
