Pagājis gads, kopš izdota Andra Tomašūna un Gunāra Kurloviča kopīgi sarakstītā «Latvijas vēsture vidusskolām», kas drīz vien tika atzīta par 1999. gada labāko mācību grāmatu, turklāt gandrīz pilnībā jau esot izpirkta.
Pagājis gads, kopš izdota Andra Tomašūna un Gunāra Kurloviča kopīgi sarakstītā «Latvijas vēsture vidusskolām», kas drīz vien tika atzīta par 1999. gada labāko mācību grāmatu, turklāt gandrīz pilnībā jau esot izpirkta. Nule klajā nācis grāmatas turpinājums, par spīti solīdajai cenai atkal kļūstot par bestselleru. Bet svarīgākais, protams, ir tas, ka abi šie mācību līdzekļi apliecina jaunu pieeju vēstures izzināšanā, kas varētu būt noderīgi ne tikai skolēniem vien.
Pagātni ienest šodienā
«Bija paredzēts grāmatu uzrakstīt divos gados, bet iznāca divreiz ilgāk. Taču esmu pat apmierināts, ka darbs iekavējās, jo liela daļa dokumentu kļuva pieejama tikai pēdējo divu gadu laikā,» atzīst A.Tomašūns, kuram, tāpat kā kolēģim, grāmatu rakstīšanā lieti noder ilggadējā vēstures skolotāja pieredze.
Lai gan patlaban abiem autoriem darbs vēstures zinātņu laukā vairāk saistīts ar studijām LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta doktorantūrā, tas nenozīmē, ka grāmatu rakstīšana mesta pie malas. A.Tomašūnam jau esot savākts materiāls 20. gadsimta Latvijas vēstures hrestomātijai vidusskolām, iecerēts arī ilustratīvs izdevums gados pavisam jauniem vēstures interesentiem.
Jūsu sadarbība vēstures mācību līdzekļu rakstīšanā ilgst jau vairākus gadus. Kā vienu grāmatu raksta divi autori?
A.T.: Strādājot pie kopīgās grāmatas, katrs rakstījām savu nodaļu, tad mēģinājām novienādot stilu. Nākamo grāmatu tapšanā jau bija darba dalīšana: Gunārs atbildēja par tekstiem, es – par dokumentu atlasi. Izmantoju galvenokārt periodikā publicēto materiālu, lai skolotājs vajadzīgos dokumentus varētu atrast bibliotēkā. Gunārs ātri tika galā ar teksta daļu, bet man ilgi gāja ar visu pārējo. Grāmatā iekļauti 140 dokumenti, manā rīcībā ir piecas reizes vairāk. Pirmā daļa iznāca vairāk informatīva. Par periodiem līdz pat 20. gadsimtam tikpat kā nav saglabājušās liecības. Veidojot otro daļu, dokumentu trūkums bija mazāk jūtams – vietām pat varējām atļauties tos izkārtot pēc tā sauktās kontraversīvās metodes, lai skolēns pats atrastu pretstatus šajos dokumentos. Jaunajā hrestomātijā būs arī tāda veida liecības, kur, piemēram, dēls stāsta par to, kā kara laikā nogalinājis tēvu, kas karoja frontes pretējā pusē.
Ar pēdējiem izdevumiem esat izpelnījušies arī kritiskas piezīmes no trimdas latviešiem.
G.K.: Jautājums ir par to, vai kritiku raksta profesionālis. Par vēsturi grib izteikties visi un visbiežāk – aprobežojoties ar personisko, skolā gūto, pieredzi. Lielākā daļa šīs «kritikas» liecina par atšķirībām pasaules uzskatos, nevis par mācību līdzekļa profesionālu vērtējumu. Atsevišķu trimdas latviešu attieksmē runa galvenokārt bija par tā saukto patriotisko audzināšanu. Taču patriotismu nevar ieaudzināt ar dogmām. Izglītības pamatprincips nav mācīt, bet attīstīt. Varbūt šāds mācību līdzeklis dažiem nebija pieņemams, tādēļ, ka tur netiek pateikts priekšā. Vislielākā ažiotāža, kam, šķiet, bija arī politiski iemesli, bija saistīta ar grāmatā iekļauto Alfona Novika «parādes biogrāfiju», kas komunistu un bezpartejisko bloka reklāmas nolūkos tika publicēta pirms Tautas Saeimas vēlēšanām 1940. gadā. Lūk, spilgts dokumenta paraugs, lai skolēns gūtu priekšstatu, kā šīs vēlēšanas notika un kā tas tika pasniegts. Starp citu, 1. daļā ir analoģisks dokuments par Vidzemes bendi Štolhneru. Nezin kāpēc pret to nevienam nebija pretenziju, lai gan atšķirība starp šiem dokumentiem ir tikai laikmetā, uz kuru tie attiecas.
A.T.: Ja grāmata vēl nav iznākusi, kā var pateikt, vai tā ir laba vai slikta? Jāatzīmē arī, ka par pēdējo divpadsmit gadu laikā sarakstītajām vēstures mācību grāmatām bijušas divas recenzijas. Katrai paaudzei ir savi stereotipi. Svaigs piemērs – Saeimas lēmums svinēt Saules kaujas jubileju, kas nosaukta par Baltu vienotības dienu, lai gan hronikās skaidri un gaiši rakstīts, ka zemgaļi šajā kaujā nepiedalījās. Jo vairāk – zemgaļi apkāva tos, kas bija izsprukuši no leišu un krustnešu cīņām. Tātad arī Saeima dzīvo stereotipos, kurus vēsturnieki kultivēja 30. gados, meklējot pierādījumus kaut kādai latviešu mitoloģijai. Cits piemērs: Oskars Kalpaks – Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks. Bet dokumenti to neapliecina. Par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku varam uzskatīt ģenerāli Dāvi Sīmensonu. Šādus piemērus iespējams atrast daudz. Šajā grāmatā mēģinājām nokaut dažas svētās govis, bet vienalga tā neizbēgami tiks izmantota kā ideoloģijas instruments. No tirgus viedokļa jebkurš skandāls nodrošina netiešu reklāmu.
«Ziņu» aptaujātie skolotāji šo grāmatu kopumā vērtējuši atzinīgi, jo tā dodot iespēju strādāt radoši. Viena skolotāja gan teica – par maz teksta. Šo mācību līdzekli pieņem tieši metodisko veiksmju dēļ, jo mums ir daudz metodiski vāju izdevumu.
G.K.: Līdz pat 60. – 70. gadiem vēstures mācību grāmatas tika rakstītas pēc viena modeļa. Proti, autors vada pa vēstures notikumiem, pasniedz gatavas faktu interpretācijas. Tie ir stāstiņi. Šīs mācību grāmatas pamatā ir dokumenti, kas nevis ilustrē tekstu, bet kalpo kā papildu avots, lai veidotu izpratni par Latvijas vēstures notikumiem pasaules vēstures kontekstā. Šāda metodika nozīmē iespēju strādāt ar autentisku liecību.
Mācību grāmata skolā kalpo par galveno informācijas avotu. Taču tas vēl nenozīmē, ka tā būtu jāizmanto no lappuses līdz lappusei. Galvenais, lai skolotājs to varētu izmantot, lietojot dažādas metodes. Turklāt apgūstamo vēstures kursu nosaka Izglītības un zinātnes ministrijas standarti, nevis mācību līdzeklis.
A.T.: Ministrijas standarts ir labs, tomēr vēstures skolotāji gatavo jaunus standartus, kas liecina par izglītības sistēmas demokratizāciju. Starp citu, Rietumeiropā šāda tipa grāmatai būtu pievienota metodiska rokasgrāmata – tas, kas jāzina skolotājam, nevis skolēnam, kā arī atsevišķa dokumentu darba burtnīca.
Vai vēstures skolotāja uzdevums, cita starpā izmantojot mācību līdzekļa sniegto informāciju, nav veidot skolēnam zināmu ētisku attieksmi pret attiecīgo vēstures notikumu? A.T.: Pieaugušajiem, īpaši skolotājiem, jāsaprot, ka vislabākais audzinātājs ir personīgais piemērs. Reiz saviem skolēniem teicu: nemācīšu jums vēsturi, mācīšu tikai metodes. Viņi bija pārsteigti par labajām atzīmēm. Teicu: tas tāpēc, ka vispirms iemācījāties vēsturi studēt, un tā sāka likties interesanta.
Reizēm vēsturnieki pārmet skolotājiem, ka viņi neiemāca vēsturi. Man ir pretarguments – Latvijā ar atsevišķiem izņēmumiem nav pieejami autentisku dokumentu tulkojumi. Lūdzu, vēsturnieki, gādājiet, lai būtu šādi materiāli, citādi mums jāpārstāsta.
Būtu muļķīgi, ja skolas ar savu šauro rocību par visai augstu cenu iepirktu mācību līdzekļus, kuriem drīz vien nepieciešamas «uzlabots» izdevums. Kā vērtējat grāmatas konkurētspēju?
G.K.: Domāju, ka tā būs derīga pietiekami ilgam laikam. Protams, mācību grāmata nav literārs darbs. Tā iet līdzi laikam, taču noveco tikai tad, ja tirgū ir parādījies kas labāks. Vai arī, ja notiek radikālas izmaiņas metodikā, kā tas bija 70. gadu sākumā, kad vēstures mācību līdzekļu veidošanā akcents tika likts uz pirmavotiem, uz kontraversīvo metodi, kas joprojām ir aktuāli. Pašlaik, par laimi, Latvijas vēstures mācību līdzekļa panākumus vairāk nosaka tirgus nekā politiskās kolīzijas – uz pēdējām divām grāmatām ideoloģiskās manipulācijas nav atstājušas iespaidu. No manām četrpadsmit tās ir visvairāk pirktās grāmatas. To zinu pēc autorhonorāra.
A.T.: Mācību līdzekļu uzlabošana ir process. Arī šīs grāmatas trešais izdevums ļoti atšķiras no pirmā, jo desmit gadu laikā iegūtā informācija dod papildu argumentus, lai komentētu faktus. Ceru, ka nākotnē ministrija saņems gatavus darbus no izdevniecībām un raudzīsies tikai, lai tie atbilstu ministrijas noteiktajiem standartiem. Uz grāmatas dzīvotspējas jautājumu var paskatīties arī no citas puses – jo dažādāki mācību līdzekļi tiek izmantoti, jo stundas ir interesantākas. Var paņemt sociāldemokrātu tradīcijās ieturēto Ulda Ģērmaņa grāmatu, kādu padomju laika izdevumu, pielikt klāt Odiseja Kostandas nacionālpatriotisko viedokli un redzēt, cik dažādi interpretē vienu notikumu. Skolotājs nedrīkst būt atkarīgs no tirgus, viņam svarīgs ir tikai valsts apstiprinātais standarts.
Vai rakstīt un izdot vēstures mācību grāmatas ir finansiāli izdevīgi?
G.K.: Autoram finansiāli izdevīgi tas bija tikai padomju laikā, jo mūsdienās mācību grāmatas cenas, no kā atkarīgs arī autora honorārs, izdevēji cenšas noteikt iespējami tuvu pašizmaksai.
A.T.: Mācību grāmatu izdošana ir ienesīgs bizness daudzviet pasaulē, jo ir garantēts pircējs. Latvijā šajā jomā konkurē vismaz divas izdevniecības. Sarežģītāk ir ar skolām. Bieži ir tā, ka skola iepirkusi vienu grāmatu, bet skolotājs izvēlas citu. Piemēram, Vācijā vecāki lemj, pēc kādām grāmatām mācīsies viņu bērni, protams, konsultējoties ar skolotājiem, kas arī liecina par demokrātijas līmeni sabiedrībā.
Grāmatu var uzrakstīt labu labo, bet kāda garantija, ka to pieņems tirgus konjunktūra? Skolas jeb pircēji, pat atzīstot, ka grāmata tiešām ir laba, dažādu apsvērumu dēļ var nevēlēties to iegādāties rentabilitātei nepieciešamā daudzumā.
G.K.: Rietumvalstīs vērojama prakse dotēt vai nu izdevēju, vai pircēju. Pie mums ir diezgan liberāls modelis – tiek dotēts pircējs, jo tas atrisina jautājumu, kāpēc vajadzētu dotēt tieši šo, nevis citu izdevumu. Tajā pašā laikā, ja pircēja dotēšana izpaužas kā 1,5 lati gadā uz vienu bērnu, ko tad skolas var iegādāties? Dažviet, arī Jelgavā, pašvaldības atļaujas piešķirt līdzekļus skolām mācību līdzekļu iepirkšanai, bet arī šādā gadījumā neiznāk vairāk kā viena jauna grāmata katram bērnam gadā. Tieši tāpēc ir nozīmīgs Austrālijas latviešu kopienas 6000 Latvijas vēstures mācību grāmatu dāvinājums skolām.
Varbūt būtu pēdējais laiks padomāt, kā vēstures mācīšanai izmantot arvien pieaugošo datorbumu, kā radīt virtuālu mācību līdzekli?
A.T.: Tas būtu pārāk laikietilpīgi un dārgi. Esmu pārliecināts, ka jāstrādā citādi, tāpēc mēģinu skolēnus iesaistīt projektos, lai veidotu uzskates materiālu – kartes, kuru skolās ļoti trūkst. Kāda var būt runa par virtuālajām iespējām, ja skolotājs nevar izmantot kodoskopu, portfelī jāved papīru čupas…
Kā mazākumtautību skolēni varēs apgūt šo materiālu? Jāgaida tulkojums vai arī jāpaļaujas uz bilingviālās apmācības metodēm?
A.T.: Mēs pārlieku satraucamies par šo problēmu. Par to gan būtu vērts padomāt – šī grāmata faktiski ir latviešu, nevis Latvijas, vēsture. Jāņem vērā, ka latviešu skolās jau mācās divas trešdaļas cittautiešu bērnu. Sabiedrības šķelšanās patlaban notiek nevis pēc tautību, bet gan pēc paaudžu principa, kas ir labi valsts attīstībai, lai gan šis labums augļus īsti nesīs tikai tad, kad vēlēšanu rezultātus vairs nenoteiks vecākās paaudzes.
Rakstot vēstures grāmatu, šķiet, neizbēgami dažas pagātnes parādībās jāizceļ vairāk?
G.K.: Tas, ko Roberts Vippers dēvēja par reālo vēsturi, vienmēr tiks atspoguļots atbilstoši attiecīgā laikmeta apziņas līmeņa prasībām. Puse no vēstures faktiem ir zinātnieku radītas abstrakcijas. Neviens renesanses laikmetā dzīvojošais nezināja, ka dzīvo renesanses laikmetā. No padomju laika vēstures grāmatām rodas priekšstats, ka pagātne bija vieni vienīgi kari. Pašlaik Eiropā vērojama pretēja tendence – ignorēt šos faktus, kas arī ir muļķīgi. Mūsdienās vienīgā garantija vēstures problēmu objektīvai interpretācijai ir vispārcilvēcisko vērtību respektēšana. Vēsture zināmā mērā ir cilvēces kopīgā atmiņa, tāpat kā katram no mums ir sava pagātnes pieredze, kas jāprot izmantot šodienā. Tādēļ vēstures mācīšana nav pašmērķis, lai ievirzītu skolēna domāšanu noteiktos rāmjos. Rakstot vēstures grāmatas, pagātne jāvērtē no tagadnes sabiedrības vajadzībām – nebaidoties no subjektīvisma, jo subjektīva var būt pat dokumentu atlase, jāveido tāds Latvijas vēstures tēls, kas sekmētu dialogu sabiedrībā, celtu politiskās nācijas pašapziņu. Vai par 11. vai 18. novembri būtu jāmāca tikai vēstures skolotājiem? Vai tā nav pilsoniskās sabiedrības audzināšana vispār?
Jo vairāk – atsevišķa pilsoņa apziņas, ko mēdz dēvēt par identitāti, daļa. Tiesa, apzināties savas saknes ir daudz grūtāk nekā piederību tām, jo piederība var būt arī neapzināta. Ko identitātes apziņai var līdzēt vēstures izzināšana?
G.K.: Pirms dažiem gadiem, kad Baltijas valstu vēsturnieki veidoja kopīgu Baltijas vēstures izdevumu, bija ilgas diskusijas par katru teikumu, jo izrādījās, ka šo tautu identitātes skatījums ir atšķirīgs, ka lietuviešiem tā būtu valsts, latviešiem zemes, igauņiem tautas vēsture. Dabūjiet kopā šos trīs skatījumus!
A.T.: … jo vairāk tādēļ, ka nāci- ja pie mums vēl tikai veidojas. Diemžēl sabiedrībā tie zupas katliņi joprojām vārās pa nacionālajiem grāpīšiem. Angļu valodā nav problēmu – visi ir «latvians», jo tur ar šo vārdu saprot piederību noteiktai valstij, nevis tautībai. Arī par šādām parādībām vajadzētu runāt vēstures stundās.
G.K.: Svarīgi apzināties piederību nācijai. Satversmē tā definēta kā Latvijas tauta un nav tas pats, kas latviešu tauta.
Sērdieņu tauta…
A.T.: Man ļoti patika sabiedrības reakcija pret Saeimas izsludinātajām sēru dienām. Tātad cilvēkiem ir līdz kaklam sērot, kļūstam pragmatiskāki. Arī šajā grāmatā iekļāvu karti, kas atspoguļo Latvijas perspektīvas Baltijas jūras reģionā, kā arī Gaismas pils attēlu. Jaunā bibliotēka ir viena no iespējām, kā tikt ārā no skaudrās pagātnes. Ebreji savas sēru dienas svin. Tāpēc, ka izdzīvoja. Kāpēc Ziemeļvalstu investīciju banka Baltijā iegulda daudz mazāk naudas nekā Ķīnā? Jums nav ideju, viņi saka. Un kāpēc Rietumi mūs nesaprot, kad runājam par savām ciešanām? Baltiešiem Otrajā pasaules karā bija 300 tūkstoši bēgļu, vāciešiem – 8 miljoni? Cits stereotips – latviešu valodas izmiršana. Pasaulē ir ap 600 valodu, un latviešu valoda pēc tās lietotāju daudzuma ir 150. vietā. Šie jautājumi jāaplūko plašākā kontekstā.
Vēstures skolotāji par Andra Tomašūna un Gunāra Kurloviča mācību grāmatu «Latvijas vēsture vidusskolām» I daļu.
Kalnciema vidusskolas skolotājs Alvils Apsītis:
«Jebkura jauna grāmata – tā ir vērtība skolēniem un skolotājiem. Ar «Latvijas vēstures vidusskolām» I daļu strādāju jau pagājušajā mācību gadā. Grāmatā ir plašs dokumentu klāsts, un tieši no šā viedokļa tā ir vērtīga. Tekstā ietvertais informatīvais materiāls ir atrodams arī citās grāmatās.
Ar dokumentu materiālu nestrādājam katru stundu, tam neatliek laika, taču tad, kad analizējam dokumentus, jauniešiem ir iespēja spriest un izteikt savas domas. Darbojoties tradicionāli, kad stundā runā tikai skolotājs, audzēkņiem bieži nav iespēju izteikt savu viedokli. Rezumējot – iedziļināšanās dokumentos nav katras mūsu mācību stundas darbs, bet tad, kad pie tās ķeramies, stunda top netradicionāla un saistoša.»
Jelgavas 1. ģimnāzijas skolotāja Baiba Geidāne:
«Grāmata ir laba, labi ir avoti un dokumenti, kas tajā iekļauti. Tajos izteikti dažādi viedokļi, skaidroti atsevišķi vēstures jēdzieni. Teksti nav gari, parasti to apjoms citās mācību grāmatās ir nogurdinošs. Izmantojot šo grāmatu, dažas tēmas vajadzēja pat pašai papildināt ar faktiem.
Dokumentu klāsts veicina jauniešu loģisko domāšanu, jo stundas gaitā viņiem bija jāanalizē pretrunīgi dokumenti. Patstāvīgajam darbam noderēja avoti, bija iespēja tos pat izvēlēties. Grāmatā ir dotas arī eseju tēmas.
Uzskatu to par labāko līdz šim izmantoto grāmatu. Šķiet, ka II daļa ir vēl labāka, taču vilšanos rada tas, ka skolā saņemsim tikai 26 grāmatas.»
Vircavas vidusskolas direktore, vēstures skolotāja Ināra Vīgante:
«Mums A.Tomašūna un G.Kurloviča grāmatu nebija pa kabatai nopirkt. Savās stundās izmantoju Induļa Ķēniņa darbu. Ja jaunās grāmatas 2. daļu saņemsim dāvinājumā, tad mēģināsim pirkt arī pirmo daļu, lai skolotājiem darbā būtu alternatīva.»
Ozolnieku vidusskolas skolotāja Aina Ezergaile:
«Vidusskolā esmu izmantojusi cita autora grāmatu, bet pagājušajā gadā iznāca A.Tomašūna un G.Kurloviča grāmata «Latvijas vēsture pamatskolām», kas uzrakstīta ļoti labi. Noderēja jēdzienu skaidrojumi par valsti, simboliem, teritoriju, par šiem jautājumiem var runāt jebkurā pamatskolas klasē.»
Jelgavas 2. ģimnāzijas skolotājs Jānis Ķusis:
«Grāmatai ir viena «nelaime» – tā ir pārāk dārga. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pagājušajā gadā I daļu nevarēju izmantot. Tagad, kad gaidāms dāvinājums, to pietiks vismaz vēstures profilkursa audzēkņiem.»
Gunārs Kurlovičs
Dzimis 1958. gadā, Dobelē.
Absolvējis Jelgavas 2. vidusskolu, LU Vēstures un filozofijas fakultāti (1986), ieguvis vairākus starptautiskus sertifikātus par kvalifikāciju izglītības sistēmu apguvē un mācību grāmatu izdošanas organizācijā. 1995. gadā papildinājies Georga Ekerta mācību grāmatu pētniecības institūtā.
Kopš 1997. gada – Izglītības un kultūras departamenta direktors Jelgavas Domē.
Krimūnu deviņgadīgās skolas direktors (1986 –1990), Spīdolas ģimnāzijas direktora vietnieks (1990 –1996).
Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs (1995 –1996), organizācijas dibinātājs.
Darbojas Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komisijā, Sorosa fonda – Latvijas Izglītības komisijas priekšsēdētājs.
14 vēstures mācību līdzekļu, apmēram 20 publikāciju autors
Ata Kronvalda prēmijas laureāts (1995).
Andris Tomašūns
Dzimis 1958. gada 20. decembrī, precējies, audzina divus dēlus.
Mācījies Jelgavas 2. vidusskolā, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, absolvējis LVU Vēstures un filozofijas fakultāti (1985), uzsācis studijas LU Pedagoģijas institūta doktorantūrā (1999).
Ieguvis kvalifikācijas sertifikātus vairākos starptautiskos kursos. Mācību grāmatu veidošanā 1995. gadā papildinājis zināšanas Georga Ekerta Mācību grāmatu pētniecības institūtā Braunšveigā (Vācija).
Bijis LR Augstākās Padomes deputāts, 6. Saeimas deputāts, ieņēmis atbildīgus amatus Izglītības un zinātnes ministrijā. Jelgavas pašvaldības deputāts (1989 – 1995), aktīvi iesaistījies sabiedrisku organizāciju darbībā.
Lektors LU Vēstures un filosofijas fakultātē un RPIVA (1996 –1998). Kopš 1999. gada strādā par vēstures skolotāju Jelgavā, Spīdolas skolas direktors, vēstures un civilzinību skolotājs (1990 – 1995).
Piedalījies četru vēstures mācību grāmatu veidošanā, sarakstījis četras brošūras par Jelgavas novada vēsturi, vairāku desmitu publikāciju autors.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000), ar Norvēģijas Karaliskās atzinības ordeni (1998). LTV konkursa «Gada skolotājs» laureāts (1989, 1990).
