«Vakaros tagad ātri vien satumst. Pirms dažām dienām biju aizbraukusi uz laukiem. Gājām pirtiņā, sēdējām pie kamīna, un man uznāca tāda nepārvarama sajūta – šķita, ja kāds pavērtu ārdurvis, tad istabā iepūstu sniegu».
«Vakaros tagad ātri vien satumst. Pirms dažām dienām biju aizbraukusi uz laukiem. Gājām pirtiņā, sēdējām pie kamīna, un man uznāca tāda nepārvarama sajūta – šķita, ja kāds pavērtu ārdurvis, tad istabā iepūstu sniegu. Biju pilnīgi pārņemta ar Ziemassvētku noskaņu. Pietrūka tikai viena – piparkūku smaržas. Cēlos augšā un gāju uz virtuvi mīcīt mīklu. To laikam nedarītu kurš katrs, bet es nevarēju atteikties,» stāsta Inese Austruma.
Dažs to varbūt nosauktu par neprātu, bet cits mierīgi spētu iejusties šajā situācijā. Ikdienā tādiem cilvēkiem piedēvējam bagātu iztēli un māksliniecisku domāšanu.
Vai starp cilvēkiem jūties citāda?
Neesmu fotogrāfe kopš dzimšanas. Tikai 18 gadu vecumā sāku tam nopietni pievērsties. Bet savas īpatnības šādiem cilvēkiem laikam ir. Piemēram, eju pa ielu un ieraugu tik fantastisku fotokadru, ka noeju no trotuāra, lai kaut kāds laternas stabs nebojā bildi. Arī skatoties olimpiskās spēles, nedomāju par uzvarām, bet gan par mirkli, kad būtu jānospiež fotoaparāta poga.
Vai tu bildē visu pēc kārtas?
Nē, nekad ar to neesmu aizrāvusies. Mana stihija ir cilvēki – dievinu dažādus portretus. Un vēl – man patīk melnbaltais foto. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc portrets vajadzīgs krāsains. Nav taču nekā tāda, kas neizskatītos labi arī melnbaltajā bildē. Krāsās var izšķirt katru pumpiņu, piesārtušus vaigus un tā tālāk. Ilgu laiku nepratu formulēt savu pieķeršanos melnbaltajām fotogrāfijām, bet nesen kāda sieviete man to skaidri izteica. Viņa sacīja vienkārši: kas tad ir tās melnbaltās bildes? Nekas cits kā viens zīmējums. Un tad pieķēru sevi – man patīk līdzība ar grafikas darbiem. Tā jau ir māksla. Es meklēju cilvēku, viņa labāko rakursu. Un tāds ir katram no mums. Vienmēr ir bildes, kurās tu labi izskaties.
Patlaban tu jauniešiem vadi fotoeksperta seminārus.
Jā, fotocentrs «Fotolukss» mani ieinteresēja ar piedāvājumu apmācīt jauniešus rīkoties ar vienkāršiem fotoaparātiem, un es piekritu. Sākums tam bija fotocentra iniciatīva – septembrī katrai pilsētas vidusskolas 10. klasei tika uzdāvāts fotoaparāts. Pēc tam man uzticēja apmācīt vienu no šīs klases skolēniem – tā saucamo klases fotogrāfu. Novadīju pirmo kursu, bet radās jauni interesenti – skolēnu draugi, citi jaunieši, studenti un tā tālāk. Ja ir pieprasījums, jābūt arī piedāvājumam. Jāatzīst, nodarbības notiek arvien biežāk.
Vai, tavuprāt, jebkurš var kļūt par fotogrāfu?
Savām vajadzībām nav nepieciešams speciālists, fotografēt var ikviens. Visi, protams, nekļūs par māksliniekiem un nerīkos personālizstādes, bet savam albumam bildes iznāks. Tikai svarīgi zināt dažus «knifiņus» – kļūdas, ko nedrīkst pieļaut.
Kādas ir raksturīgākās kļūdas?
Reiz man kāds labs draugs, kas strādā fotosalonā, sacīja, ka reizēm viņam jāatgādina, ka viņi nav nekādi burvju mākslinieki. Cilvēks domā, ka prot bildēt, bet, ieraugot fotogrāfijas, krīt izmisumā: nekas nav tā, kā cerēts. Kļūdu nav daudz, bet tās ir raksturīgas. Objektīvam pieliek priekšā pirkstu un brīnās, kur tas pleķis uz bildes gadījies; savu mīļo kaķīti fotografē, fotografē un arvien tuvāk un tuvāk, līdz iznāk īsta miglas bilde. Svarīgi atcerēties, ka minimālais attālums, fotografējot ar parastu aparātu, ir vismaz pusotrs metrs. Svinīgā pasākumā vecāki sēž zāles galā un vēlas iemūžināt savu atvasīti, kas dejo uz skatuves. Nekas neiznāks, jo būs redzami tikai sēdošo pakauši. Nevajag baidīties, bet gan mierīgi celties augšā un iet tik tuvu, cik vajadzīgs labai fotogrāfijai. Nav mērķtiecīgi bildēt arī pret logu bez zibspuldzes, jo tad būs redzams tikai cilvēka apveids. Cita lieta, ja tāds bijis mērķis. Sīkumiņu ir daudz, bet tos var apgūt.
Kāds ir tavs sapnis?
Lai man piederētu fotosalons, uz kuru cilvēki nāktu skaisti fotografēties. Diemžēl šī kultūra pie mums ir pamirusi. Atceros savu bērnību: tētis un mamma – malās, es – pa vidu, un skaista bilde. Tagad katrs mājās noknipsē, kā māk, un salonu neizmanto, varbūt dažreiz atnāk kāds jaunais pāris. Bet man tas šķiet tik saistoši – tu mierīgi vari novērtēt cilvēku, atrast pareizo kadrējumu un uztaisīt fantastisku foto. To nedrīkst pavisam aizmirst. Ceru, ka drīz varēšu aicināt jelgavniekus fotografēties salonā.
Inese Austruma
dzimusi 1975. gadā;
jelgavniece;
pēc horoskopa strēlnieks;
beigusi Jelgavas 4. vidusskolu (mūzikas novirziens);
Latvijas Universitātes Padagoģijas un psiholoģijas fakultātes absolvente;
34. arodvidusskolā ieguvusi fotogrāfa specialitāti;
pašai pieder fotoaparāts «Nikon F401X»;
nopietni fotografē no 18 gadu vecuma.
