Ir saulaina oktobra diena, termometrs aiz auto loga rāda 17 grādu. Šoseja ir sausa un līdzena.
Ir saulaina oktobra diena, termometrs aiz auto loga rāda 17 grādu. Šoseja ir sausa un līdzena. Koki, iztriepuši visas savu krāsu rezerves, lēnā vēja mudināti izlīgo galotnes un pa kādai lapiņai birdina zemē. Lai rudenīgajam gājējam būtu ko čabināt…
Izkāpju no auto, lai vismaz vienu, kaut miljono daļiņu krāšņā Latvijas rudeņa paņemtu līdzi. Liecos pēc zeltaini dzeltenās kastaņas lapas, un piepeši man uz pakauša ar pamatīgu paukšķi uzkrīt mazs ežulēns, noveļas zemē un no adatainā kažociņa izveļas brūni spīdīgs kastaņas bērns. Lieku jakas kabatā. Tikai no manis būs atkarīgs, augt tam vai ne. Mana sirds ir žēlīga, un es zinu, ka pavasarī sprīža garajiem kastaņbērniem dārza malā līdzās degunteli sprauks vēl viens.
Pelēkā šoseja lokās caur mežiem, ušņu, dadžu un zirgskābeņu aizaugušiem laukiem, garām koptām un nekoptām mājām – uz Latvijas dienvidu pusi, uz Neretu.
Kāds onkolis ceļa malā vicina nūjiņu, tā aicinādams saprast, ka arī viņam tai virzienā jātiek. Ietrausies uz mašīnas pakaļējā sēdekļa, viņš rūpīgi novieto savu balstu un ieinteresēts prasa, kas tad bijis pret viņu tik iejūtīgs. «Žurnālisti!» saku. «Ēē, no tās sugas gan tālāk!» vecajam laikam ir kāda sava, nelaba, pieredze. Taču tā viņu netraucē tūliņ izteikt spriedumu par valdību un Saeimas deputātiem, tiesnešiem un visvisādiem priekšniekiem, kas tik vien var, kā vanckarus perēt un dārgus autiņus pa ceļiem dragāt. Runa ir tik tekoša, ka gribot negribot jādomā – tas ir večuka iestudējums, ko viņš liek lietā, kad vien rodas izdevība. Jā, patiesi, pēc brītiņa viņš jau ir normāli runājams. «Kam tad te tās mājas, ka neredz saimniekus staigājam?» pavaicāju.«Ē, saimniece pavasarī nomira, sēja gurķus un dobē palika. Radi visi pa Rīgu. Kur šie vecenes brunčus liks!? Stāv māja. Nu lai. Kas zina, atradīsies kāds, kas rudzus grib sēt…» «Bet te jau tīrumu neredz, vien nezāļu lauki!» iebilstu. «Nu, kad par kart’peļa kilogramu pircējs sola tikai piecus santīmus, tad pat zirgs vagā šķauda. Kad vēl desmit dotu, tad varētu ciest. Bet, ja audzētājam iznāk pie ražas vēl piemaksāt, lai pircējs rastos, – nu paldies un sveiki!» «Tad jau uz labāku dzīvi te nav ko domāt…»
«Ēē, ka man nepatīk tāda gaudu dziesma! Vai tad Latvijas ozoliem zari būtu aplūzuši, ka nav zaļa, kurā uzrāpties? Palūko riņķī!»
Ozolu patiešām gar ceļa malu daudz.
Kādu brīdi klusējis, večuks atsāk spriedelēšanu:
«Taisnība vien jau ir, cilvēkus pārņēmusi vienaldzība. Tā cerēja un cerēja uz labāku dzīvošanu. Tak uz slikto vien šļuka. Cik tad tu ilgi cerēsies. Par muļķi sāks turēt. Un vai tad ar’ nav? Pat tie, kas pie mantas tika. Sagrābās tās kolhoza pajas, kā kad no zelta būtu taisītas. Kur ta’ grūdīs? Kas bija tuvāk augšgalam, sagrūda tehnikā. Vecās «Ņivas», pat SK – 4 savācās. Nu pašiem vietas dzīvošanai nav, visu sētu ar lūžņām savilkuši. Bet lepni, viņiem manta pieder. Man domāt, tos pat «Liepājas metalurgs» pretī neņems. Hi,hi, hi!»
«Jūs par to zaļo zaru minējāt…,» pārtraucu mazliet ļaunas pieskaņas smiekliņu. «Ak, tā?» vecais, šķiet, izkritis no lomas. Tad attopas: «Jā, jā! To es par jaunajiem teicu. Tur, kur jaunie kauč drusciņ tikuši pie teikšanas, tur aug cerība. Varu galvot, ka tur, kur māja sakopta, atradīsim jaunus cilvēkus. Viņi būs tas zaļais zars, uz kā Latvija celsies. Re! Re! Vai neteicu?» vecītis priecīgs rāda zemu, pelēku māju ar baltiem logiem. Turpat netālu biešu laukā lapas griež jauna sieviete, vīrietis ar diviem bērneļiem met sarkana «Forda» bagāžniekā nogrieztās saknes. Turpat līdzās tumšzili bērnu ratiņi. Aiz mājas lieli koki, laikam oši, lapas jau nometuši. Pie viena kārtīgi pieslieti zārdu koki, tālāk kūts un pirtiņa ar malku gar sāniem. Bet mājas otrā pusē divas brūnes un bullēns plūc jau dzeltēt sākušo rudens zāli. Nudien, kārtīgi un nekā lieka.
«Vecie cilvēki taču neatzīst jaunos ar viņu kārtību. Kā tad jūs tā ačgārni?» vaicāju. «Ja tu mani pie veciem skaiti, tad man tūliņ mute būs ciet! Ko domājies, kāpēc es te pa ceļa virsu viens klīstu? Tāpēc, ka domāšana man pa jaunam. Nesmejies! Kad es saku – nesmejies! Dēls mani no mājas izsvieda, jo visu saimniekošanu atjaunot gribēju. Es viņam teicu: «Ņem to bankas aizdevumu! Pērc linu kombainu! Audzēsim linus! Tici man, lini Latvijā arvien labi gājuši. Mans tēvs taču muļķis nebija, tik par liniem saimi turēja, mūs skolās izsūtīja. Vecais linu mārks kā tāds piemineklis viņam – aiz rijas vēl nav pavisam izžuvis. Klausi, kad saku! Sēj linus!» Neklausīja. Naidā ar mani sanāca. Bet es ņēmu savu kūju un aizgāju pasaulē. Radu man daudz, padzīvoju pie vieniem, pie otriem… Redzu, ka ap Balviem un vēl citur tik daudz zilo linu lauku. Cilvēki saka, noņēmēji nākot, jo pasaulē linu krekli ir modē. Priecājos. Un pamazām jau uz māju pusi taisos. Dēls ziņu atlaida, pavasarī linus sēšot…»
Ērberģes autobusu pieturā večuks lūdz apstāties. Solām ievest pašā ciematā, taču viņš vicina nūju: «Ko vēl ne! Teicu jau – es ar žurnālistiem nepinos!»
Nezinu, smieties vai dusmoties. Pēc brīža, izmēģinājuši pāri Dienvidsusējai tikt pa trosēs iekārtu trakoti līgojošos tiltiņu, redzam veco vīru pa viņpuses ceļu jau ar puķu pušķi rokā soļojam uz Mazzalves baznīcu, kur līdzās atrodas kapsēta.
Ierūcinām savu auto un jūtam, ka kaut kā pietrūkst. Mūsu ceļabiedrs, pamanījis mašīnu ceļmalā vēl stāvam, no upes viņas puses met ar nūju uz Neretas pusi, sak’, brauciet taču prom! Paklausām.
