11. novembra «mazajā avīzītē» savu viedokļus par narkomānijas problēmām mūsu pilsētā izteica A.Ķipura kungs, Z.Tretjakas un A.Briedes kundzes – cilvēki, kuriem ar tām ir jāsaskaras vistiešāk.
11. novembra «mazajā avīzītē» savu viedokļus par narkomānijas problēmām mūsu pilsētā izteica A.Ķipura kungs, Z.Tretjakas un A.Briedes kundzes – cilvēki, kuriem ar tām ir jāsaskaras vistiešāk. Vēlams būtu ieklausīties arī dr.Caunes kundzē no Narkoloģiskās slimnīcas. Esmu pārliecināta, ka viņai būtu daudz dziļāks un diemžēl arī svarīgāks, pārdomām bagātāks stāstījums.
Esmu 2. grupas invalīde un ārpus mājas reti izeju, bet dažreiz draugi paņem mani mašīnā un tā braucot pa mašīnas logu vēroju savas pilsētas ikdienu vai svētkus. Kādreiz man 1. septembris bija svētku diena – pirmā skolas diena jaunajā mācību gadā, satikšanās pēc vasaras brīvdienām ar klasesbiedriem, jaunas mācību grāmatas, jauni mācību priekšmeti. Ne vienmēr un ne visiem bija jaunas skolas somas, bet tās pašas dažus gadus jau valkātās bija sakoptas, pielabotas, meiteņu kleitiņas greznoja baltas apkalītes un aprocītes. Bija līksma svētku izjūta. Turpretī šogad
1. septembrī sastapos ar pavisam dīvainiem svētku svinētājiem.
Vakarā īsi pirms astoņiem atgriezāmies no pilsētas. No Rīgas ielas iebraucot Kalnciema ceļā, bijām spiesti pie 6. veikala apturēt mašīnu, lai nenotiktu kāda nelaime. No krūmiem pie bērnudārza līdzās 6. veikalam izlīda bariņš vairāk nekā piecpadsmit puišeļu (vecumu šajās sejās bija grūti noteikt, augumā ļoti dažādi). Sākumā izskatījās, ka bērni svinējuši jaunā mācību gada sākumu un piedzērušies, bet, līdzko ielūkojāmies sejiņās, sapratām, ka viņi lietojuši narkotikas.
Zēniem bija vienalga, vai mašīna skrien viņiem virsū vai viņi mašīnai. Nedroši uz kājiņām, grīļīgi, neprognozējami – tādi viņi izklīda pa Kalnciema ceļu. Mazākajam, liekas, vienīgajam mugurā bija žaketīte, divi lielākie balstīja viņu zem padusēm. Vairumam zēnu bija izbalējuši T – krekliņi, nekārtīgi izlaisti pār biksēm, bet vissmagākais zīmogs bija redzams bērnu sejiņās (es nesaku jauniešu, domāju, ka līdz tam vēl daži gadiņi jānodzīvo, ja vien…). Zaļgandzeltenajās sejiņās – absolūta vienaldzība, acīs – tukšums. Šis bezdomu un bezgribas bars aizlīgoja uz pilsētas pusi. Droši vien uz pirmajai skolas dienai veltīto diskotēku Lielupes krastā. Vai bērni bija no kādas mūsu rajona skolas, vai varbūt kāds bērnu narkomānu klubiņš iemitinājies bērnudārza teritorijā?
Nezinu, kā uz notiekošo raugās vecāki, skolas. Reiz dzirdēju kādu sākumskolas zēnu sakām: «Mūsu skolā narkotikas var nopirkt bez problēmām.» Šaubos, vai pašreiz ir nepieciešamas šādas diskotēkas skolas bērniem un jauniešiem. Ja šos svētkus grib kā sevišķi atzīmēt, tos varētu rīkot skolu telpās, varbūt pat vairākām skolām kopā. No lasītā, dzirdētā un redzētā kļūst gaužām smagi. Bet tā ir mūsu tautas nākotne, kurai Daugavmalā tiks celta Gaismas pils. Tikai šaubos, vai šiem bērniem tā būs vajadzīga.
No tā 1. septembra vakara pagājis pusotra mēneša, bet redzētais man likās kā ļauns murgs. Kā novērst šo cilvēku nelaimi? Kā apturēt? Tas vairs nav tikai viena cilvēka spēkos, jārīkojas un par to jādomā visai sabiedrībai, šajā jautājumā jāsadzird arī mūsu valdības domas, uzskati un jāredz viņu darbi, ne tikai jādzird tukšas runas. Kāds no narkotikām atkarīgs cilvēks teica: «Ar pirmo alkohola glāzi cilvēks par alkoholiķi nekļūs, bet ar pirmo adatas dūrienu – uz visu dzīvi.» Tikai… cik nu katram tā dzīve būs gara. Un vai tā būs dzīve? Tās būs vienas neremdināmas mokas pašam un tuviniekiem.
Gribu pateikties filmas «Nāves mušpapīrs» veidotājiem, tikai daudz sabojāja iestarpinātā reklāma. Smagus vārdus teica meitene: «Es zināju par atkarību. Es domāju, ka mani tā neskars, jo es esmu gudra.» Līdzēt var tikai viena gudrība – netuvoties šim mušpapīram, jo tas vairs nekad neatlaiž. Cilvēka dzīve faktiski beidzas tur, kur sākas narkotikas.
