Tērvetes pagastā nomaļā meža ielokā atrodas Klūnu ciemats, kurā mīt ap 60 ģimeņu.
Tērvetes pagastā nomaļā meža ielokā atrodas Klūnu ciemats, kurā mīt ap 60 ģimeņu. Ļaudis ir atrauti no ikdienas straujā ritējuma, jo darba vietu tur gandrīz nav – strādā tikai vietējais veikaliņš un SIA «Pūka», kas nodarbina trīs šuvējas. Viņas darina vatētās segas. Pārējie iedzīvotāji iztikai pelna, kā prot. Šo to dārziņā izaudzē un mēģina pārdot, pastrādā pie zemniekiem, un tas arī viss, jo doties darba meklējumos ārpus ciemata nav iespējams – sabiedriskais transports tur kursē tikai divreiz nedēļā.
Uz pārējo cilvēku fona šuvējas ir prestižā stāvoklī, jo viņām ir darbs, par ko rūpējas SIA vadītāja Anita Kalaža. Kā tas ir – noturēties, saimniekojot tik nomaļā vietā, – stāsta Anita.
Kā radās SIA «Pūka»?
Savulaik šai vietā bija kolhozs, kas arī izveidoja šūšanas cehu. Ap 12 strādnieku diendienā šuva vatētās segas, un noietu tām atrast nebija grūti. Tolaik tika darināts ap simts segu dienā – pieprasījums bija liels. Bet tad nāca juku laiki, kolhozs «izčibēja», un es nolēmu privatizēt ražotni. 1994. gadā nodibināju SIA «Pūka», un darbs turpinājās.
Vai tikpat ražīgi?
Diemžēl ne. Ar katru gadu kļuva arvien grūtāk – pieprasījums saruka, strādniekus vajadzēja atbrīvot. Tagad varu darbu nodrošināt tikai trim šuvējām, bet šajā ciematā arī tas ir daudz.
Vai segu šūšanā kaut kas ir mainījies?
Protams, tāpat kā citās nozarēs, arī šajā viss mainās. Agrāk segas pildīja ar vati, bet tagad – ar atjaunotu vilnu. Tas nozīmē, ka tās ir vieglākas un arī siltākas.
Kā ir ar konkurenci?
Latvijā it kā lielu problēmu nav, jo vatētās segas ražo vēl tikai vienā Rīgas firmā, bet liels pieplūdums nāk no ārzemēm, sevišķi no Igaunijas. Ar viņiem ir grūti sacenties.
Kur jūs meklējat noietu savai precei?
Jāapbraukā neskaitāmas Latvijas pilsētas. Rīgas firma vairāk specializējusies uz Latgali, bet mēs – uz Kurzemi un Zemgali. Jāatzīst, ka vislabākie klienti mums ir jelgavnieki – savas segas tirgojam Jelgavas tirgus veikalā «Rosme», arī «Laimdotā» un Pārlielupē. Grūtāk iet ar saldeniekiem un tukumniekiem, jo viņi ne vienmēr ir gatavi laikus norēķināties par saņemto preci. Tā arī skrienu dažu latu dēļ no viena uzņēmēja pie otra. Kaut kā jau jāturas ir.
Vai šai precei ir arī sezonas laiks?
Tā tas ir. Vatētās segas reti kurš pērk pavasarī vai vasarā. Mūsu sezona ir no septembra līdz decembrim. Interesanti, bet mūsu labvēļi ir pašvaldības, kas vēlāk piegādā siltumu dzīvojamajām mājām. Aukstos dzīvokļos ļaudīm ir neomulīgi, tāpēc viņi vēlas ieritināties siltās segās, tas arī rada mūsu preces noietu.
Kāds tagad ir saražotās preces daudzums?
Salīdzinoši neliels. Pagājušajā mēnesī tika sašūtas 58 pusotrvietīgās un 29 divvietīgās segas. Tas nav daudz. Ja būtu pieprasījums, varētu ražot vairāk.
Cik ilgi kalpo viena vatētā sega?
Tas noteikti atkarīgs no saimnieka. Ir jau tādi cilvēki, kas nemaz nezina, ko nozīmē pārvalks, un tādā gadījumā nav ko cerēt uz ilgu vatētās segas mūžu. Bet kārtīgai saimniecei, kas rūpējas par tīrību, tā var kalpot pat vairāk nekā desmit gadu.
Cik jūsu šuvējas var nopelnīt?
Vidēji mēnesī viņas pelna ap 25 latiem. Bet tas tomēr ir labāk nekā nekas.
Cik ilgi vēl varēsiet noturēties tirgus apstākļos?
Jācenšas ir visiem spēkiem, jo kam tagad vajadzīgas strādnieces ap 50 gadu vecumā? Nevienam. Ja pati nepratīšu saimniekot, palikšu bez iztikas.
Vai ir iespējams Klūnās izdzīvot ar tādiem ienākumiem, jautājām pašām šuvējām?
Natālija Urakova, segas šuj jau 10 gadu:
Mans vīrs nestrādā, dēls mācās skolā, es esmu vienīgā maizes pelnītāja ģimenē. Viegli nav, bet nesūdzos. Kaut ko dārziņā izaudzējam, ģimenei drēbītes pati sašuju, kaut kā jau to dzīvi izvelkam.
Gaļina Dvainova, segas šuj 7 gadus:
Šī ir vienīgā strādāšanas iespēja ciematā, un es par to esmu priecīga. Apkārt taču tikai vieni bezdarbnieki, mums vismaz ir darbs. Jūtamies gluži vai priviliģētas. Izrauties no ciemata jau gan neiznāk pārāk bieži, jo transports te nekursē. Ja dzīvo tik pa mājām, tad jau galus var savilkt.
Anna Juhņēviča, segas šuj 10 gadu:
Savulaik es vēl te bērnudārzā un dārzniecībā strādāju, bet tagad viss likvidēts, tāpēc vienīgā iespēja ir šūt. Alga, protams, nav no lielākajām, bet ir jāiemācās saimniekot taupīgi. Cilvēks jau pie visa pierod, lai kādi būtu dzīves apstākļi.
