«Dzīvē vienmēr ir lietas, kas krāsojas baltā un arī nebaltā tonī. Bet jāatzīst gan, ka veiksme mani nav atstājusi: Dievs man ir devis daudz talantu, mērķtiecību, darbaspējas, ko lietderīgi esmu izmantojis,» tā par pagājušo gadsimtu spriež Agris Celms.
«Dzīvē vienmēr ir lietas, kas krāsojas baltā un arī nebaltā tonī. Bet jāatzīst gan, ka veiksme mani nav atstājusi: Dievs man ir devis daudz talantu, mērķtiecību, darbaspējas, ko lietderīgi esmu izmantojis,» tā par pagājušo gadsimtu spriež Domes deputāts un Jelgavas 4. vidusskolas direktors Agris Celms.
Agra dzīvē vairākas lietas ir atstājušas spilgtu iespaidu. Kā pirmo viņš min sportotprieku: «Jau skolas laikā pievērsos volejbolam – kopā ar draugiem, skolasbiedriem un vēlāk arī ar studentiem nopietni aizrāvāmies ar šo sporta veidu. Kāpēc volejbols? Atbilde ir vienkār-
ša – esmu dzimis Vidzemes pusē Blomes pagastā, kur vīri nopietni spēlēja volejbolu, protams, jaunieši nevēlējās atpalikt.»
No bērnības Agri saistījis vēl kāds vaļasprieks – muzicēšana: «Kad man bija gadi pieci, vecmāmiņa un mammas māsa, mūzikas skolotāja, pamanīja manu talantu un sāka mani vest uz mūzikas skolu. Tas vēl bija vecums, kad bērnam viss jaunais šķiet aizraujošs un viņš pret to neprotestē. Grūtības sākās tīņa vecumā, kad tā vijoles čīgāšana bija līdz kaklam. Atceros, ka vienā dusmu brīdī vijoles lociņu salauzu pret brāļa muguru. Šausmīgi, bet es nevarēju skatīties, kā viņš stāv durvīs un smīkņā par manu muzicēšanu. Taču pūliņi nebija velti, jo vēlāk mūzika dzīvē ieņēma stabilu vietu. Tagad arī manas meitas nodibinājušas grupu «Māsas», bet mans lielākais sasniegums bija iespēja šovasar būt par Latvijas Skolu jaunatnes VIII dziesmu svētku virsdiriģentu.»
Vēlāk Agris Celms pievērsies pedagoģijai, kas arī devusi daudz skaistu atmiņu.
Par nākotni spriežot, Agris teic, ka nav tādu nepiepildītu sapņu: «Visādi jau tai dzīvē var iegrozīties. Pieļauju, ka varētu kļūt arī par Saeimas deputātu, bet tā nav mana kvēlākā vēlēšanās.»
Laikabiedriem Agris iesaka 21. gadsimtā nezaudēt pagājušā laika pieredzi: «20. gadsimtā mūsu tauta ir piedzīvojusi daudz – divreiz atgūta neatkarība un pa vidu arī pazaudēta, daudz asiņu izliets, bet arī pēc okupācijas tomēr ir saglabājusies tautas kultūra, tradīcijas, dvēseles skaidrība, un to noteikti nevajadzētu aizmirst. Man kļūst ļoti skumji, palasot, kādā valodā tagad jaunatne sarunājas ar interneta starpniecību. Atliek vien cerēt, ka tas ir posms, kam nav nopietnas nākotnes.»
