Šī nedēļa man bija ļoti neparasta, ārkārtīgi saspringta, taču sen nebiju izjutusi tādu prieku par padarīto un pateicību.
Šī nedēļa man bija ļoti neparasta, ārkārtīgi saspringta, taču sen nebiju izjutusi tādu prieku par padarīto un pateicību. Man bija iespēja piedalīties konferencē «Academia Petrina – 225» Vēstures un mākslas muzejā, kur uzstājos ar priekšlasījumu par ievērojamiem poļu tautības Pētera akadēmijas absolventiem. To gatavojot, sapratu, ka ir daudz nesavtīgu cilvēku, kas var palīdzēt, es pat teiktu – uzupurēties. Varu tikai apbrīnot Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas bibliogrāfes Dagnijas Avotas pacietību. Ārkārtīgi vērtīga bija iepazīšanās ar neparastu cilvēku – jelgavnieku Gunāru Stankēviču. Kā lai aprakstu savas emocijas, ja Jelgavas Zonālā arhīva direktore Vija Vilkārse, ar kuru līdz šim nebiju pazīstama, pati brauca uz Rīgu, uz Valsts vēstures arhīvu, lai es iegūtu nepieciešamos dokumentus. Tāpat rakstniece Alvīna Račinska Rīgas bibliotēkās manā vietā noskaidroja to unikālo izdevumu kataloga numurus, kas vēsta par Krišjāņa Barona saikni ar poļu tautības aristokrātiem. Balvu Romas katoļu baznīcas prāvests Alberts Budže laipni piedāvāja šim priekšlasījumam noderīgus materiālus, kas izmantoti nesen izdotajā grāmatā par Jelgavas katoļu draudžu vēsturi.
Šādu cilvēku bija tik daudz, ka tagad mani visvairāk nodarbina, kā lai viņiem pateicos, visvairāk – muzejam. Viens no maniem tiešajiem priekšniekiem profesors Ansis Zīverts ne tikai man neliedza daļu no darba laika ziedot, lai gatavotos konferencei, bet vēl vakardien šā pasākuma iespaidu varā dalījās savās neiedomājami plašajās zināšanās.
Tā neatlika pat laika sekot līdzi citām aktualitātēm. Varbūt slikti, bet pēdējā laikā vairāk uzmanības pievēršu tam, ko paveikuši atsevišķi Latvijas cilvēki, nevis valdība. Izņēmums ir mūsu prezidente, kas vienmēr sagādā priecīgus brīžus. Piemēram tas, kā viņu uzņēma Zviedrijas karalis. Vēl joprojām dzīvoju olimpiādes iespaidā, mēģinu izsekot, kā par panākumiem tiek atalgoti Latvijas un arī Polijas olimpieši.
Īpaši nozīmīgs man ir 16. oktobris – diena, kad kardināls Karols Voitilla tika ievēlēts par Romas pāvestu. Protams, mani saistīja arī Polijas prezidenta vēlēšanas.
