Grieķu attīstītajai kultūrai Eiropā pastāvējis prototips Amerikas vidienē. Kā jau piederas katras valsts tapšanas vēsturei, Vidusamerikas indiāņu izveidotajai valstij bijis gan savs «Aleksandrs Lielais», gan arī lieli karagājieni.
Grieķu attīstītajai kultūrai Eiropā pastāvējis prototips Amerikas vidienē. Kā jau piederas katras valsts tapšanas vēsturei, Vidusamerikas indiāņu izveidotajai valstij bijis gan savs «Aleksandrs Lielais», gan arī lieli karagājieni.
Divas pilsētas, no kurām viena – Teotihuakāna – atrodas mūsdienu Meksikas teritorijā un otra – Tikala – šodienas Gvatemalā, noteica šīs lielvalsts izveidošanos. Abas antīkās pilsētas šķir 1000 kilometru, tomēr tās vieno kopēja vēsture. Tās pārvaldīja vareni ķēniņi, kas izstrādāja un vadīja tirgus politiku no Klusā līdz Atlantijas okeānam.
Tomēr etnogrāfi, arheologi un lingvisti vēl aizvien nav nonākuši pie vienota slēdziena, kas ir bijuši šīs varenās valsts iedzīvotāji. Zinātniekiem vien izdevies atrast abas pilsētas saistošu pierādījumu, par kuru kalpo tā sauktā akmens stēla Nr. 31. Atšifrētie raksti uz aptuveni divus metrus augsta «ziņojumu staba» liecina par notikumiem, kas norisinājušies mūsu ēras 378. gadā, kad Teotihuakānas valdnieks Varde gāza maiju metropoles Tikalas dievišķo karali Jaguāra Nagu, upurējot to nu jau saviem dieviem. Gadu vēlāk Varde par Tikalas valdnieku iecēla savu brāli Zaļo Krokodilu, kas vēsturiskajās annālēs tiek pieminēts kā pirmais meksikāniskais karalis maiju metropolē. Viņam savukārt sekoja dēls Vētrainā Debess, kura sēšanos valdnieka krēslā, pēc maiju paražas, saistīja ar varas leģitimizāciju, kas sākās trešajā paaudzē. Iebrucēji maiju metropolē tādējādi asimilējās.
Tomēr šīs civilizācijas aizsākumi meklējami Teotihuakānā, kuras attīstības augšupeja sākās pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras, kad vairākas mazas kopienas izveidoja vienu 10 000 cilvēku lielu apmetni, piesakot vienu no pirmajām urbanizācijas «revolūcijām» Amerikas kontinentā. Turklāt Teotihuakānai piederēja monopoltiesības uz unikālā materiāla obsidiāna, kas bija piemērots gan greznumlietu, gan arī ieroču izgatavošanai, apstrādāšanai visā reģionā. Saglabājušies obsidiāna šķēpu uzgaļu un nažu ražošanas darbagaldi liecina par sabiedrību, kurā valdīja darba dalīšana. Obsidiāns un lauksaimniecība bija divi galvenie pilsētvalsts attīstības dzinuļi.
Divos pirmajos mūsu ēras gadsimtos teotihuakānieši galvenokārt bija nodarbināti ar tempļu būvniecību. Tapa aptuveni 20 kulta kompleksu, tostarp milzīgās Saules un Mēness piramīdas. Trešajā gadu simtenī Teotihuakānas valdnieku ietekme pārņēma aizvien plašāku reģionu, palielinot arī tirdzniecības tīklu. Pēc arheologu domām, pilsētvalstī tolaik dzīvojuši 75 000 cilvēku. Turpmākajos divos gadsimtos pilsētas iedzīvotāju skaits palielinājās pat līdz 150 000, ko papildināja ieceļotāji no Amerikas vidienes tuvākiem un tālākiem apvidiem. Viņi veidoja pilsētā savus rajonus, piekopjot sev raksturīgo dzīves stilu un kultus. Teotihuakānas uzplaukuma posmā, kas ilga aptuveni līdz 450. gadam, darbojās 400 obsidiāna apstrādāšanas darbnīcu un gandrīz visas mājas bija apgleznotas ar sienu zīmējumiem. Tomēr pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ simts gadu vēlāk Teotihuakānas ceremoniālais centrs tika sagrauts un pati pilsēta pamesta. Likumsakarīgi, ka zuda arī tās ietekme uz reģionu. Zinātnieki līdz šim nav atraduši pietiekami daudz pierādījumu, kas apliecinātu pašlaik pieņemto norieta cēloņu versiju patiesīgumu. Bet pieņēmumi ir tādi paši kā visās sagruvušajās impērijās: slikto higiēnisko apstākļu izraisītas slimības, noplicinātā lauksaimniecībā izmantojamā zeme, cīņa par varu un varas elites attālināšanās no tautas.
