20. oktobrī jau 104. reizi pie pašas cienījamākās Jelgavas un Jelgavas rajona iedzīvotājas Olgas Meļķes dzimšanas dienā pie svētku galda atkal sapulcējās viņas draugi un tuvinieki.
20. oktobrī jau 104. reizi pie pašas cienījamākās Jelgavas un Jelgavas rajona iedzīvotājas Olgas Meļķes dzimšanas dienā pie svētku galda atkal sapulcējās viņas draugi un tuvinieki. Lai arī 104 gadi nav apaļa jubileja, pēc pāris mēnešiem Meļķes kundze varēs atzīmēt savas dzīves līnijas ieiešanu trešajā gadu simtenī. Gadu skaits ir liels, taču optimistiskās vecmāmiņas atmiņu varētu apskaust jebkurš no mums. Arī šajā vecumā viņa lasa dzeju latviešu, krievu un vācu valodā, kuras izmācījās skolas gados apmēram pirms simts gadiem!
Paklausīga meita…
Meļķes kundzes garais dzīves ceļš sākās 1896. gada 20. oktobrī Iecavas pagasta Renesu mājās zemnieku Vītolu daudzbērnu ģimenē. Viņas pirmās bērnības atmiņas saistītas ar šā gadsimta sākumu, kad dzīva vēl bija aklā vecmāmiņa, kuras priekšauta kabatās saviem mīļajiem mazbērniem vienmēr atradās kāds kārumiņš.
Skolas gaitas zemnieku meitai sākās cara Nikolaja II valdīšanas laikā. Tajos tālajos gados mācības skolā Latvijā – cariskās Krievijas rietumu nomalē – notika krievu valodā un visas cariskās Romānovu dzimtas jubilejas tika atzīmētas kā valsts svētki. Bet, tā kā zemnieku bērni gadsimtu gaitā tika audzināti darbam, ne mācībām, gudrā un čaklā meitene vairāk par trīs gadiem skolā netika sūtīta. Bija jāgana govis, jāpalīdz mātei auklēt mazākos brāļus un māsas. Tomēr meitenīte lielo darbu starplaikā paspēja iekārtot dienasgrāmatu, kurā aprakstīja visus nozīmīgākos notikumus ģimenes dzīvē, kā arī savas domas par apkārt notiekošo – par to, kā Latvijā pastāvīgi mainījās varas, kā viņu mājās ar kratīšanu ielauzušies gan cara gvardi, gan komunisti, gan mežabrāļi. Bet vērtīgie ieraksti, rakstīti ar zīmuli, drīz izdzisa, tāpēc Olga paaugusies nolēma dienasgrāmatu iznīcināt.
Tā dzīve plūda mierīgā gaitā, kamēr viņa neiepazinās ar sava tēva saimniecības strādnieku jelgavnieku Rūdolfu Meļķi. Lāga zēns, kuram bija liela piekrišana pie pagasta meičām, ieraudzījis Olgu, uzreiz saprata, ka beidzot ir atradis to, kuru meklējis. Skaudīgās mēles gan šad tad Olgai atgādinājušas par puiša pagātni, bet uz to viņa vienmēr stingri un noteikti atbildējusi: «Tā nav jūsu darīšana!»
…un uzticīga sieva
Kāzas Rūdolfs un Olga nosvinēja tā, kā bija pieņemts, – pēc ražas novākšanas1932. gada 2. oktobrī. Pēc līgavas lūguma svinības nebija pārāk lielas, piedalījās tikai jaunlaulāto radinieki un vedēji. Mācītājs Jānis Lūsis salaulāja jauno pāri viņu pašu saimniecībā pie Iecavas, lai izbēgtu no ziņkārīgo pūļa. Uzreiz pēc kāzām jaunlaulātie pārcēlās uz Iecavu, kur atvēra mazu bakalejas veikaliņu. Tā pastāvīgie apmeklētāji bija vietējās mājsaimnieces un viņu bērni.
Mājas pavarda sargātāja Olga, audzināta stingrībā, uzskatīja par labāku atrasties sava brašā vīra ēnā. Viņa nekad neklausījās baumās un pati nevienam ne par ko nežēlojās.
Kādā jaukā dienā Rūdolfam ienāca prātā gandrīz vai ģeniāla ideja: lai pievērstu garāmgājēju uzmanību veikaliņam, viņš pārģērba savu brāļameitiņu Ināru, kas bija ienākusi ciemos, par lelli, un lika viņai stāvēt skatlogā, piekodinot, lai nekustas. Kad pie veikala sapulcējās iespaidīgs pūlis un strīdējās, vai tā ir īsta lelle vai bērns, mazā Ināra piekusa un smiedamās aizskrēja no vitrīnas. Toreiz vēl varenais un spēka pilnais Rūdolfs nezināja, kāda svarīga loma viņa sievas dzīvē būs šai zilacainajai meitenītei ar kuplajām lentēm matos.
…Otrais pasaules karš piespieda Meļķu ģimeni pārcelties uz Jelgavu – Pogulauku ceļu. Rūdolfs strādāja uz dzelzceļa, bet mājās viņu vienmēr gaidīja mīloša sieva, kārtīgas pusdienas un tīrs krekls. Bērnus Dievs viņiem nebija devis, tāpēc savā dvēseles siltumā abi dalījās ar kuplo radu pulku, ko karš bija izmētājis pa visu pasauli, – no Sibīrijas, uz kurieni tika izsūtīta Olgas brāļa ģimene, līdz Anglijai, kur līdz šai dienai dzīvo brāļadēls ar bērniem un mazbērniem.
Pēc kara, kad vispārējās kolektivizācijas vilnis piespieda Meļķu pāri nodot kolhozam govi un cūku, Olga kādu laiku strādāja Jelgavas Cukurfabrikā. Kad smagi saslima vīrs, Olga sevi visu atdeva viņa kopšanai. 1982. gadā abi nosvinēja Zelta kāzas, bet pēc gada vīrs nomira, atstājot savu otru pusīti līdz gadsimta beigām nodzīvot vientulībā. Uzticīgā līdzgaitniece, nesamierinādamās ar likteni, dzīvoja cerībā, ka arī viņai vairs ilgi nav atlicis…
Cietais riekstiņš trauslā čaulā
Bet gāja gadi un organisms, kas nepazina ne slimību, ne zāļu, nedomāja padoties. Kamēr zinātnieki lauzīja galvas, meklējot nemirstības gēnu, Olga Meļķe visu dzīvi veltīja patiesām vērtībām: nevienu nenosodīja, ne uz vienu neturēja ļaunu prātu, dzīvoja harmonijā ar dabu un sevi. Tikai 1990. gadā, kad vienai kļuva par grūtu, viņu pie sevis paņēma tā pati Ināra, kas kādreiz stāvēja tēvoča veikala vitrīnā.
Šodien Olgas kundze nevēlas būt kādam par nastu, un, kā saka krustmeita, nesagādā viņiem nekādas grūtības. Vienīgi pirms sešiem gadiem, kad 98 gadus vecā Olga lauza gūžas kaulu un ārsti prognozēja viņai gultas režīmu līdz pat mūža galam, bija jāuztraucas.
Stiprais raksturs atkal palīdzēja Olgai Meļķei, kas vienmēr uzskatījusi, ka bezdarbība – tā ir nāve. Pēc trīs mēnešiem viņa piespieda sevi piecelties no slimības gultas. Katru rītu simtgadniece sāk ar tasi pašgatavotas Liepājas kafijas un pēdējo ziņu noklausīšanos pa radio.
Meļķes kundze ir pārdzīvojusi ne vienu vien desmitu caru, vadoņu, prezidentu, izstādē Rīgā tikusies ar Jāni Čaksti, kā arī ar Kārli Ulmani, kad viņš bija ieradies Jelgavā. Tagadējo prezidenti viņa uzskata par gudru sievieti un ļoti pārdzīvo Latvijas zemnieku grūto stāvokli. Nedrīkst, saka gudrā ilgdzīvotāja, cilvēks atrauties no zemes. No tā arī rodas visas slimības, bēdas un problēmas. Un pat apgādnieka zaudējuma pensija 58 lati nav iemesls zaudēt humora izjūtu. Par savu cienījamo vecumu Olgas kundze teic, ka Dievs viņu ir aizmirsis. Viņa atceras visu savu radu vārdus un vienmēr interesējas par viņu dzīvi. Tuvinieki atbild ar to pašu – regulāri apciemo, palīdz, ko nu kurš var, bet Anglijas mazdēli sūta vēstules un kartiņas. Savas dienas ilgdzīvotāja īsina, sēžot pie loga un klausoties klasisko mūziku.
Pēdējā laikā Olgas kundzei strauji pasliktinās redze, bet arī šinī situācijā viņa atradusi izeju, atšķir visus pēc balsīm. Ap Jaungadu viņai pēkšņi zuda arī dzirde. Bet, kad ieradās ārsts, izrādījās, ka tie ir vienkārši sēra korķi. Par ausu skalošanu bija jāšķiras no pieciem latiem, jo Latvijas likumdošana nav paredzējusi saviem pilsoņiem tik garu mūžu, un nekādas atlaides 104 gadus vecajai Olgai Meļķei nepienākas. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka uz simto jubileju gaviļniece no pilsētas Domes saņēma dāvanā 100 latu, bet tā bija pēdējā dāvana. Kā paskaidroja Domes sociālās aprūpes vadītāja Rita Stūrāne, vienreizēji pabalsti pienākas tikai apaļās jubilejās. Acīmredzot domnieki aizmirst, ka palīdzība godātai kundzei vajadzīga katru dienu. Un nepaies ne mirklis, ka nākamā jubileja būs klāt, jo pase Olgai Meļķei, Latvijas pilsonei, izsniegta līdz 2047. gadam!
