Mūsdienu folklora par ekonomisko situāciju postkomunistiskajās valstīs neskopojas ar anekdotēm.
Mūsdienu folklora par ekonomisko situāciju postkomunistiskajās valstīs neskopojas ar anekdotēm.
Kāds ārzemnieks Baltkrievijā pazaudējis maku ar 1000 «zaļajiem». Kopš tā laika Baltkrievijas ekonomikā sācies neatgriezenisks augšupejas process…
Līdzīgus vārdus varētu sacīt arī par Latviju. Tajā nozīmē, ka bez ārvalstu investīcijām tautsaimniecību «uzpumpēt» grūti. Taču atšķirībā no bēdubrāļiem – pārējām bijušajām sociālisma bloka valstīm – pie mums darbojas neskaitāmi investīcijas kavējoši faktori, sākot no nesakārtotības likumdošanā un beidzot ar bezmaz vai klaji izspīlēto korupciju.
Zināms, ka valsts saimniecisko varenību un iedzīvotāju labklājību var nodrošināt vai nu dabas resursu (zemes dzīļu u.c.) bagātības, vai attīstīta rūpniecība. Visienesīgākā ir militārā rūpniecība, narkotiku bizness un – automobiļu būve.
Reiz bija. Vai vēl būs?
Latvijā nav pasakainu zemes dzīļu bagātību, arī ieroču ražošanu, cik zināms (atšķirībā no Lietuvas) nav paredzēts izvērst; par narkotikām labāk nerunāsim. Toties autobūve – tā mūsu valstī situsi augstu vilni jau kopš piecdesmito gadu vidus: RAF markas mikroautobusi bija pieprasīti un labi novērtēti ne tikai bijušajā Padomju Savienībā, bet daudzās Āzijas un Āfrikas valstīs. Taču kopš deviņdesmito gadu sākuma RAF korpusi pasaulē raugās arvien bezcerīgāk. 1993. gadā gan tika nopietni lēsts, ka Jelgavā varētu būvēt «Mercedes» «vāģus» vai vismaz to virsbūves. Toreiz pasaulslavenā koncerna pārstāvji esot izrādījuši lielu interesi par šādu iespēju. Diemžēl notika, kā notika: mūsu «kājminamā» likumdošana ar savu bezzobu zāģi «nokoda» šo ieceri, vēl lāgā nedīgušu.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Attīstības aģentūra pavēstīja koncerna «BMW» gatavību atvērt meitas uzņēmumu Latvijā. Jelgavas Domes atbildīga amatpersona pasteidzās paziņot presei, ka, lūk, tieši jelgavniekiem tiekot piedāvāts ražot pasaulslavenas markas automašīnas, nodrošinot ar darbu ap 2000 cilvēku. Taču arī Daugavpils iedzīvotāji gatavi pievērsties autobūvei, viņu rīcībā tam esot vairāk priekšnoteikumu, ko izvirzot BMW vadītāji. Un atkal nāk prātā vārdi par zīli rokā un medni kokā…
Šādas pārdomas radās, Ķīpsalā apmeklējot gadatirgu «Viss tavam auto». Tur tika prezentēta firma «Bomis RT», kas «Ziņām» šķita interesanta kaut vai ar to, ka firmas juridiskā adrese sakrīt ar redakcijas adresi, tikai kādu stāvu augstāk. Šī firma Latvijā ir poļu firmas «Neoplan Polska» oficiālais pārstāvis, kas, kā pauda direktors Juris Millers, par savu uzdevumu izvirzījusi Polijā ražotu autobusu izplatīšanu Latvijā. Par «Neoplan Polska» vēl pirms pieciem gadiem nekas nebija dzirdēts. Tagad šis pasaulslavenā autobusu būves koncerna meitas uzņēmums starptautiskajā tirgū piedāvā vairāku modifikāciju pilnīgi jaunas sērijas «Solaris Urbino» autobusus.
Viss kā Latvijā – tikai citādi
Tāpat kā Latvijā, arī Polijā sociālisms bija atstājis pēdas izlaupītu uzņēmumu, sagrautas rūpniecības veidā. Netālu no Poznaņas, Bolešovā, reiz bija liela kara rūpnīca. Deviņdesmito gadu sākumā tā bija kļuvusi par bezlogu vraku, kur vējš dzenāja smiltis un atmiņas par pagājušo varenību.
Tāpat kā Latvijā, arī Polijā netrūkst uzņēmīgu cilvēku ar gaišiem prātiem un prasmīgām rokām. Solanža un Kšištofs Olševski privatizēja teritoriju un vecos korpusus, atrada sadarbības partnerus Vācijā un pamazām sāka montēt «Neoplan» komfortablos autobusus. Tas bija 1996. gadā. Pēc tam uz vietas, Poznaņā, sāka darināt un Vācijā ražotajās autobusu virsbūvēs «pildīt» apšuvumu, sēdekļus un visu pārējo. Līdztekus poļu konstruktori sadarbībā ar mātes firmas speciālistiem strādāja pie pilnīgi jaunu autobusu «Solaris» izveides.
Bilance pavisam vienkārša: vairākiem tūkstošiem cilvēku radītas darba vietas, pasažieriem tiek piedāvāts iegādāties pasaulē visērtākos autobusus («Neoplan» ir vecākā un vienīgā firma, kas kopš sākta gala specializējusies tikai autobusu būvē) par cenu, kas ir apmēram par 20 procentiem zemāka nekā Vācijas ražojumi (galvenokārt uz darbaspēka lētuma rēķina).
Savukārt Rietumu autobūvētāji ieinteresēti investēt postsociālisma valstīs ne jau tīras cilvēkmīlestības dēļ, bet precīza aprēķina vadīti: jo varenāk un vērienīgāk būs izdevies sagatavot ražošanas bāzi, jo lielāka peļņa sagaidāma pārskatāmā nākotnē, orientējoties uz Austrumu tirgu, kas tiek dēvēts par bezdibenīgu.
Jau tagad «Neoplan Polska» ik dienu izgatavo vienu superērtu autobusu. Iecerēts ražošanu palielināt līdz 5000 autobusiem gadā. Tie būs paredzēti gan tūristiem, gan pilsētu un starppilsētu satiksmei, jo tiek izlaisti dažādās modifikācijās 9, 12, 15 un 18 metru garumā. Ļoti iespējams, ka arī uz Latvijas ceļiem un mūsu pilsētu ielās tie būs redzami. Firmas «Bomis RT» direktors J.Millers teic, ka viņa mērķis ir lauzt stereotipu par to, ka poļu preces ir sava veida «erzacs». Viņš vēlas pierādīt pretējo, un «Neoplan Polska» autobusi esot īstā prece, ar ko to panākt.
Iespējams, dažs labs par šo ieceri pavīpsnās, kā pietiekami daudz esam smīkņājuši par kaimiņu lietuviešu lēto produkciju, ar ko pārpludināta vai visa Latvija. Taču jāatzīst, ka neesam spējuši ne tikai pavērt noietu savai produkcijai ārzemēs, bet pat pienācīgi aizsargāt savu tirgu, lai varētu attīstīt vietējo ražošanu.
Beidzamajā laikā televīzijā redzama reklāma: ap šķīvi lidinās ne lapsenes, bet – dakšiņas, gatavībā uzdurt piedāvāto produktu.
Polijā vien deviņdesmitajos gados darbu uzsākušas septiņas (!) lielas automobiļu būves rūpnīcas. Tās atgādina «dakšiņas» gatavībā ap varenplašās Krievijas «šķīvi»: tā vien gaida, lai pārpludinātu neaptveramo tirgu. Jo kopā ar investoriem aprēķināts izdevīgums daudziem gadiem, gadu desmitiem uz priekšu.
Poļi atkal, rādās, apsteiguši mūsu bāleliņus, lai gan starta apstākļi mums bija līdzīgi. Vismaz tuvākajos gados gan austrumu, gan citu debespušu tirgum vajadzēs iztikt bez mūsu autobūvētāju piedāvājuma.
