Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš pagājušajā nedēļā uzsvēra, ka mūsu valsts politiķu nenoliedzams panākums ir tas, ka gan Saeimas deputātu vidū, gan iedzīvotāju lielākajā daļā valda pilnīga skaidrība par ārpolitiskajiem mērķiem un liela vienotība.
Lai gan Latvijai ir nožēlojami maz, par ko no sirds lepoties pasaules sabiedrības un arī savu iedzīvotāju priekšā, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš pagājušajā nedēļā uzsvēra, ka mūsu valsts politiķu nenoliedzams panākums ir tas, ka gan Saeimas deputātu vidū, gan iedzīvotāju lielākajā daļā valda pilnīga skaidrība par ārpolitiskajiem mērķiem un liela vienotība. Tas izpaužoties kaut vai nostājā par iekļaušanos Eiropas Savienībā (ES) un NATO struktūrās, un to savā ikdienas darbā par pamatu ņemot deputāti un valdības locekļi. Tiesa, Bērziņa kungs tūdaļ pat nekavējās piebilst, ka noteicoša loma tomēr būšot Latvijas pilsoņiem, kas pēc nobalsošanas referendumā teiks pēdējo vārdu – mirdzēt vai nemirdzēt Latvijai ES žilbinošajā zvaigznājā.
Skaidrs, ka jau deviņdesmito gadu sākumā Latvija orientējās uz attīstīto rietumvalstu vērtību sistēmu. Tādai mazai bufervalstiņai kā katra no trim Baltijas republikām vienkārši nebija citu izvēles iespēju. Tas ir neatgriezenisks fakts, un par to būtībā nemaz nav vērts lieku reizi īpaši diskutēt. Taču ir kaut kas viens – orientācija un dažādu līmeņu sadarbība –, un kaut kas cits – pilnīga iekļaušanās kādā mums vēl ļoti lielā mērā nezināmā valstu veidojumā. Tāpēc saprotams mūsu ārlietu resora vadītāja gandarījums par parlamentā un sabiedrībā valdošo vienprātību attiecībā uz valsts ārpolitiskajiem mērķiem. Taču vai vairumam Latvijas iedzīvotāju šie mērķi ir tiešām skaidri un saprotami?
Daļai iedzīvotāju nav skaidrs, kāpēc, piemēram, Latvijas jau tā vārgās ekonomikas aktivitātes it kā pilnībā ignorē Austrumu tirgu, vispirms jau tā nepiesātināmāko daļu – Krieviju. (Šai sakarā laiku pa laikam dzirdami pārmetumi mūsu politiķiem un diplomātiem.) Taču ārlietu ministrs attiecības ar bijušajām PSRS republikām novērtē kā labas. Kopumā. Jo ārlietas nu reiz ir tik smalka padarīšana, ka par labu atzīstams it viss, kas nav klaji slikts. Jā, starp Latviju un bijušajām komunisma impērijas daļām nav attīstītu ekonomikas saikņu, trūkst cerīgu sadarbības līgumu (nu, nav tur tirgus!). Taču diplomātiskajā līmenī viss ir kārtībā, mūsu starpvalstu attiecības, tātad, ir labas (jo nav sliktas).
Neguvusi īstu skaidrību pēc šāda skaidrojuma, Latvijas sabiedrība ir tiesīga taujāt par prognozējamām perspektīvām attiecībās ar Rietumu pasauli. Tas ir, grib zināt, ko iegūsim.
Indulis Bērziņš apriori apgalvo, ka nu jau pavisam drīz būsim ES «iekšā», ka tas esot tikai trīs, divu vai pat viena gada jautājums. Viņš īpaši apelē pie Skandināvijas valstīm, tās dēvējot par «draugiem» un mums labvēlīgiem «advokātiem», kas ne tikai vārdos, bet arī darbos apliecinot gatavību un apņēmību veicināt Latvijas ātrāku uzņemšanu ES. Tātad, populāri runājot, šajā ziņā varam paļauties uz draugu plecu, atbalstu no ziemeļvalstu puses, tas ir, mums savā veidā it kā ir izredzes ES iekļūt «pa blatu». Te nu atkal var rasties neskaidrība, šoreiz par to, kam ir izdevīgi Latviju ātrāk dabūt zem zili zvaigžņotā karoga (kā zināms no nesenās pieredzes, «blats» ir jāuztur, jābaro, tas nepastāv pats par sevi kā neatkarīga substance)…
Neskaidrību vieš arī I.Bērziņa mājieni uz iespējamiem ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem, kas varētu kavēt sarunu norisi ar ES institūcijām, lai tajās netiktu mainīti «spēles noteikumi» un ES (joprojām) būtu iekšēji gatava paplašināšanās procesam. Zināmu (iekšējo) apdraudējumu viešot mūsu valsts ierobežotie resursi un biežās valdības maiņas…
Šādā kontekstā skaidrība ārlietās nemaz nešķiet tik kristāldzidra. Pārāk no daudz kā tā atkarīga. Mērķi? Ārlietu resora vadītājs minēja piecus, ko viņš personīgi gribētu visnotaļ veicināt: radīt tiltu starp Ķīnu un Baltijas valstīm; Kazahijas naftas tranzītu novirzīt caur Krieviju un Baltiju uz Rietumiem; radīt vienotu elektroapgādes un gāzes pievadsistēmu ap Baltijas jūru (izmantojot mūsu pazemes gāzes krātuves), kā arī Latvijā izveidot sava veida Silikona ieleju. Šādi – lai arī mazliet utopiski – mērķi esot jānosprauž, jo tikai tad pastāv iespēja tos arī sasniegt.
Tiktāl nav ko iebilst, mērķi vareni. Secīgi iznāk, ka to sasniegšanai nepieciešams priekšnoteikums ir Latvijas piederība ES. Bet kas notiks, ja Latvijas pilsoņi referendumā tomēr nobalsos pret iestāšanos ES? Induļa Bērziņa prāt, tad būšot kā daždien sadzīvē: ģimene pošas, gatavojas uzņemt viesus, bet ciemiņi neierodas. Nu, un tad? Nekas taču netiekot zaudēts…
